Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Русский перевод можно прочитать здесь.
Šogad ir sagatavots daudz pasākumu, kas varētu pamudināt Latvijas iedzīvotājus apmeklēt brāļu valsts galvaspilsētu (braucienu ir vērts ieplānot jūlijā – tad notiks Lietuvas galvaspilsētas patrona Sv. Kristofora diena un Viņģa parkā dzirdēsim prestižu koncertu ar nosaukumu "Jauns kā Viļņa"; bet pavasarī Laikmetīgās mākslas muzejā notiks izstādes atklāšana, kura tapusi pēc Ričarda Gavēļa (Ričardas Gavelis) kulta romāna "Viļņas pokers" motīviem, kas ir tulkots arī latviešu valodā).
Viļņā, kur pirms kara runāja galvenokārt poļu un jidiša valodā, palika daudz poļu nospiedumu, latviešu tomēr ir daudz mazāk, un tādēļ par tiem arī nedrīkstam aizmirst.
2016. gadā Viļņas mērs Remigijs Šimašus (Remigijus Šimašius), kurš šogad atkāpjas no mēra amata, atklājot piemiņas plāksni latviešu valodā (ar Latvijas ģerboni) pie vienas no ēkām Latvijas ielā (Latvių gatvė) Viļņā, sacīja: "Apsveicu mūs visus – mēs dzīvojam pilsētā, kas ir atvērta visiem, kas šeit dzīvo un ierodas. Stilizēts ielas nosaukums latviešu valodā mums nav tikai kā dekoratīvais elements, bet arī sirsnīgs sveiciens, draudzības simbols daudznacionālā pilsētā, kura ir slavena ar kultūru dialogu." "Multikulturālo plākšņu" izveidošana bija svarīga liberālā mēra ideja, piemēram, poļu valodā Varšavas ielā (Varšuvos gatvė), ivritā/jidišā Ebreju ielā (Žydų gatvė) un baltkrievu valodā Polockas ielā (Polocko gatvė).
Oficiālas divvalodības Lietuvā nekad nebija, taču ir jāatceras, ka Viļņa vienmēr ir bijusi multikulturāla pilsēta.
Citā pilsētas daļā atrodas tā saucamais mākslinieku rajons "Užupe". Jūtīgo dvēseļu "republiku", kas tika oficiāli izveidota 1997. gadā, var salīdzināt ar Kopenhāgenā esošo Kristiāniju (pirms dažiem gadiem "Užupe", kopā ar Miera ielu Rīgā, atradās starptautiskajā hipsteru apskates vietu sarakstā). Šeit katra tauta jutīsies labi. "Užupes" konstitūcija, kas piešķīra tās iedzīvotājiem vairākas svarīgas tiesības, tika pārtulkota vairākos desmitos valodu, tostarp latviešu, žemaišu un latgaliešu.
Attiecīgās plāksnes var redzēt, apmeklējot Paupio ielu, kur regulāri notiek interesanti kultūras pasākumi. Daudzi bagāti Viļņas pilsoņi uzskata par godu dzīvot Užupē.
Cilvēkam ir tiesības uz karstu ūdeni, apkuri ziemā un dakstiņu jumtu.
Ikvienam ir tiesības, iestājoties aukstam laikam, kopā ar putniem lidot uz siltajām zemēm.
Cilvēkam ir tiesības nomirt, bet tas nav viņa pienākums.
Cilvēkam ir tiesības kļūdīties.
Ikvienam ir tiesības būt unikālam un neatkārtojamam.
Cilvēkam ir tiesības mīlēt.
Dodoties tālāk pa Viļņas ielām, redzēsim divas piemiņas plāksnes, veltītas Rainim, kurš 1889.–1891. gadā strādāja par juristu Viļņas pilsētas rajona tiesā. Nedaudz mazāk zināma persona ir politiķis un mācītājs Andrievs Niedra, 1919. gadā Latvijas premjers, kas iestājās pret Kārļa Ulmaņa politiku. 1919.–1924. gados Niedra dzīvoja Viļņā, kalpoja par mācītāju Vācu ielas (Vokiečių gatvė) luterāņu baznīcā (šobrīd baznīcas pagalmā atrodas Mārtiņa Lutera piemineklis, kas uzcelts par godu reformācijas 500. jubilejai).
Pirms kara Viļņas (tolaik – Polijas) vojevodiste tieši robežojās ar Latviju,
starp abām valstīm regulāri darbojās dzelzceļa līnija Viļņa–Turmonti–Zemgale–Dinaburga, bet 1932. gadā tika atklāta aviosatiksme. Pirmskara pilsētā, kuras lepnums bija 1919. gadā atjaunotā Stefana Batora (Stefan Batory) (Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza, kurš 1582. gadā piešķīra Daugavpilij pilsētas tiesības un tagad ir Rēzeknes poļu ģimnāzijas neoficiālais patrons) universitāte, dzīvoja arī latviešu poļi un latvieši. Elitārajā Austrumeiropas zinātniski pētnieciskajā institūtā (nozīmīgajā Stefana Batora universitātes akreditētajā sovetoloģijas centrā) strādāja Daugavpils Poļu skolas skolotāja Janīna Šaudinuvna (Janina Szawdynówna), kura vadīja tur latviešu valodas kursus. Nozīmīgs centra balsts, kurš tagad tiek bieži pieminēts gan Polijā, gan Lietuvā (galu galā, atkal parādās drauds no austrumiem), bija profesors Staņislavs Svjaņevičs (Stanisław Swianiewicz), sovetologs no Daugavpils, izglābts 1940. gadā Katiņas slaktiņā.
Bet kāpēc Viļņa ir svarīga Latvijas poļu minoritātei?
Daudzi poļi studēja Viļņā pirms kara.
No tiem vispazīstamākā persona ir Daugavpils dzejniece Olga Daukšta, kā arī skolotāja Jūlija Ostrovska (Julia Ostrowska), kura 20. gadsimta 30. gados aizstāvēja maģistra darbu ar nosaukumu "Rubon: žurnāls, kas veltīts noderīgai izklaidei", par žurnālu, ko Viļņā izdeva Latgales poļu rakstnieks Kazimirs Bujņickis (Kazimierz Bujnicki). Maģistra darbs tapis pazīstamā polonistikas profesora un demokrāta Manfrēda Kridla (Manfred Kridl) vadībā. Viļņā studējis arī filologs, poļu un krievu literatūras lietpratējs, Latvijas skolotājs un pasniedzējs Zigmunts Ihnatovičs, pēdējā pirmskara Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāja Vladimira Ihnatoviča brālis. Šeit mācījās arī ārste Staņislava Šnevela, kā arī Sofija Biedžicka (Zofia Biedrzycka) (vīra uzvārdā Lepilina), Lucinas pilsētas domes priekšsēdētāja un ārsta Mihala Biedžicka (Michał Biedrzycki) meita. Kā studiju virzienu Sofija izvēlējās ģermānistiku un no 1944. gada rudens pasniedza vācu valodu pēdējā poļu vidusskolā Rīgā.
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Kad runājam par pirmskara Polijas un Latvijas attiecībām, nedrīkstam aizmirst par Latvijas goda konsulātu Viļņā, kuru vadīja profesionāls diplomāts Fēlikss Donass (daudz politiķa popularizēšanai ir izdarījis profesors Ēriks Jēkabsons).
Lieta bija delikāta – Lietuvas valsts, ar kuru neatkarīgā Latvija vēlējās veidot pēc iespējas labākas attiecības, neatzina Viļņas apgabalu kā Polijas daļu.
Tāpēc tika veikti dažādi "akrobātiskie triki", lai attaisnotu šā konsulāta eksistēšanu, lietuviešiem tas lika saraukt degunus, lai gan ar šo diplomātisko faktu bija jāsamierinās. Galu galā konsuls Donass kopā ar savu sievu polieti un bērniem, kuri vēlāk studēja Stefana Batora universitātē, tā arī palika dzīvot Vilņā.
Pēc Otrā pasaules kara, kad gan Lietuva, gan Latvija atradās padomju okupācijā, Viļņa kļuva par svarīgu pilsētu Latvijas poļiem. Ļaudis Daugavas tuvumā lasīja "Czerwony Sztandar" ("Sarkanais Karogs"), Lietuvas PSR izdoto žurnālu poļu valodā. Rīgā viesojās poļu aktieri no Viļņas, līdzīgi kā Viļņas "Redutas" aktieri pirms kara. 1984. gadā Viļņas trupa Rīgā iestudēja Jaroslava Ivaškeviča (Jarosław Iwaszkiewicz) "Kosmogoniju", bija arī citas izrādes.
Viļņa, tāpat kā Rīga, ir daudzreliģiju pilsēta.
Šeit varam satikt katoļus, pareizticīgos, evaņģēlistus, ebrejus un pat tādu reliģisko minoritāti kā karaīmi. Lielākajai konfesijai (katoļiem) nozīmīgākā vieta joprojām ir Aušras vārti (Aušros Vartai, Ostra Brama) ar Dievmātes svētbildi, kuras kopija atrodama daudzos poļu centros, tostarp latviešu poļu namos. Ikona ir iedvesmas avots daudziem Viļņu iemīlējušiem latviešiem, kā arī luterāņu konfesijas pārstāvjiem – šajā brīdī sūtu sveicienu Indrai Čeksterei no Siguldas, ar kuru mūs pirms kāda laika feisbukā saistīja mūsu kopēja interese pret Aušras vārtu Dievmātes svētbildi. Savukārt, atrodoties Antakalna seņūnijā, ir vērts apmeklēt Sv. Pētera un Pāvila baznīcu, kuras interjeru papildina kristāla lustra buru laivas formā, visticamāk, ievesta no Liepājas.
Daži latviešu nospiedumi Viļņā tomēr ir. Varbūt tomēr ir vērts tos atklāt 700. Viļņas gadadienā?
