Ar šo rakstu vēlamies šo tendenci lauzt. Jo par vēlēšanu sistēmas korekcijām Latvijā nudien ir vērts padomāt, turklāt ne tikai drudžainajā priekšvēlēšanu laikā vien.
Saeimas pašreizējās vēlēšanu sistēmas lielākā problēma: tā rada grūti pārvaramu plaisu starp vēlētājiem un ievēlētajiem deputātiem. Šī plaisa ir izteiktāka tālākos reģionos, bet principā ir raksturīga pat rīdziniekiem. Tas tādēļ, ka mūsu vēlēšanu sistēma nav personalizēta – sarakstu izredzes ir atkarīgas gandrīz tikai no partijas kopējās popularitātes vai tās līderu popularitātes. Pārējo ievēlēto deputātu sasaiste ar vēlētājiem ir visai nosacīta – tikai retos izņēmuma gadījumos kādas teritorijas iedzīvotāji var deputātu uzskatīt par "savējo", kurš ne tikai zina vietējās problēmas, bet arī kuram var lūgt palīdzību tās risināt. Arī deputāti "savu" vēlētāju maz pazīst, jo vēlētājs parasti ir nobalsojis ar domu par partiju vai partijas līderi, nevis konkrēti par šo deputātu.
Kādēļ ASV, Lielbritānijas, Lietuvas vēlēšanu sistēmas Latvijai neder?
Visbiežāk diskusijas par Latvijas vēlēšanu sistēmas maiņu sākas un beidzas ar piedāvājumu ieviest ko līdzīgu ASV vai Lielbritānijas mažoritārajai vēlēšanu sistēmai, kas sastāv no vienmandātu apgabaliem – vēlētāji balso par konkrētiem kandidātiem, kuri kandidē no nelieliem vēlēšanu apgabaliem, un ievēlēts ir tas kandidāts, kurš saņēmis vairāk balsu par citiem.
Otrs populārākais piedāvājums – darīt tā, kā šobrīd dara Lietuva (jauktā vēlēšanu sistēma). Proti, pusi no parlamenta ievēlēt tā, kā šobrīd, bet otru pusi – tā kā ASV vai Lielbritānijā.
Kādēļ šie piedāvājumi ne ar ko nebeidzas? Svarīgākais iemesls pat nav tas, ka ir ļoti sarežģīti izmodelēt tik radikālu pārmaiņu ietekmi uz Latvijas demokrātiju. Un tas nudien ir sarežģīti! Cīņas vienmandātu apgabalos teorētiski varētu vēl vairāk radikalizēt mūsu sabiedrību pēc principa latvieši/krievi, tāpat arī tik ļoti cieša deputātu piesaiste konkrētai teritorijai var arī apgrūtināt valstij nepieciešamas reformas, kur svarīga partiju disciplīna.
Bet šie nav izšķirošie šķēršļi. Nepārvaramāks ir arguments ar Satversmi.
Mūsu Satversme paredz, ka Saeima jāievēl proporcionālās vēlēšanās, un šis pants tiek īpaši aizsargāts. Ja Saeima nolemtu to grozīt, tad grozījumi būtu jāapstiprina referendumā. Turklāt nevis parastā referendumā, bet tādā, kur uz referendumu atnāk un par labu izmaiņām nobalso vairāk nekā puse balsstiesīgo pilsoņu. Šis ir nesasniedzami augsts slieksnis šādam jautājumam.
Jā, ir alternatīvas!
Grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ mēs līdz šim maz esam skatījušies uz savu otru veiksmīgo kaimiņu – Igauniju. Un arī Īriju, lai gan tā iedzīvotāju skaita un pārvaldes stila ziņā ir Latvijai vairāk līdzīga nekā Lielbritānija vai ASV.
Vienīgais skaidrojums, kas nāk prātā šādai nevērībai – abu šo valstu vēlēšanu sistēmas šķiet sarežģītas, tās ir grūti uzdot par brīnumlīdzekļiem.
Gan Īrijā, gan Igaunijā ir personalizētas vēlēšanu sistēmas, proti, tādas, kur vēlētājs balso par kandidātiem, nevis par partiju sarakstiem.
Taču abu šo valstu sistēmās ir iebūvēti tādi elementi, kas nodrošina to, ka šo valstu parlamentos būs pārstāvēti dažādi politiskie spēki proporcionāli to atbalstam sabiedrībā.
Te gan jāsaka, ka no vidējā igauņa vai vidējā īra skatpunkta, ierodoties vēlēšanu iecirknī, nav nekā sarežģīta. Sarežģītība sākas tālāk – kad jāizskaidro, kā viņu izvēle pēc tam tiek pārvērsta par mandātiem parlamentā.
Kā vēlē igauņi?
Igaunijas pilsonis balsot ierodas vienā no divpadsmit apgabaliem. Viņš zina, ka viņa apgabalā kopā tiks ievēlēti 5–13 deputāti. Šī pilsoņa uzdevums: paņemt biļetenu, kur ir atzīmēti visi šī apgabala kandidāti – no visām partijām (tās drīkst izvirzīt tik kandidātu, cik no apgabala var tikt ievēlēti) un arī individuālie kandidāti – un izvēlēties tikai vienu. Vēlētājam šis ir vienkārši – apskatos uz visiem mana apgabala kandidātiem, bet nobalsoju par vienu.
Ja šis kandidāts, par kuru nobalsojis mūsu iedomātais igaunis, saņem ļoti lielu atbalstu arī no citiem apgabala vēlētājiem (izpilda īpašu kvotu)– viņš ir ievēlēts. Ja ne, balsis tiek pārdalītas starp partijām, kuru visi kandidāti kopā Igaunijā sasnieguši 5% atbalstu.
Te tiek likti lietā nedaudz sarežģīti algoritmi, lai šis sadalījums būtu pēc iespējas proporcionāls partiju kopējam atbalstam.
Lielais šīs sistēmas pluss: kandidāti ļoti labi zina, kuras teritorijas iedzīvotāji viņus ir ievēlējuši, un ir motivēti uzturēt saikni arī starpvēlēšanu laikā. Šīs teritorijas nav neaptverami lielas, kā tas ir piecos Latvijas vēlēšanu apgabalos, bet daudz mazākas.
Partijas savukārt ir motivētas savās rindās vairāk redzēt vietējos līderus, kuri ir gatavi aktīvi kampaņot, kuri zina vietējās problēmas un kurus vietējie cilvēki pazīst, jo partijas apzinās, ka pie šādas vēlēšanu sistēmas nevarēs "izbraukt" uz partijas popularitāti nacionālā līmenī vien.
Kā vēlē īri?
Arī īri balso par kandidātiem, nevis par partijām. Īrijas pilsonis, ienākot vēlēšanu iecirknī, saņem biļetenu ar visiem sava apgabala kandidātiem – tur var būt arī vairāki vienas partijas kandidāti un neatkarīgie kandidāti. Tad viņam ir tiesības viņus sarindot prioritārā secībā, atzīmējot "1" pie pirmās izvēles, "2" pie otrās. Ja vēlas – var šādi sarindot kaut vai visus kandidātus, kuri startē viņu apgabalā, bet saprotot, ka no apgabala kopā tiks ievēlēti 3–5.
Līdzīgi kā Igaunijā kandidāti, kuri savā apgabalā saņem ļoti lielu vēlētāju atbalstu (izpilda balsu kvotu), uzreiz tiek ievēlēti. Ja paliek brīvas vietas, tiek ņemtas vērā vēlētāju nākamās prioritātes.
Šāda sistēma īpaši precīzi vēlēšanu rezultātos atspoguļo vēlētāju vēlmes.
Tā arī motivē kandidātus uzrunāt ne tikai savas partijas tipiskākos vēlētājus, bet visus apgabala vēlētājus, jo kandidāts ir ieinteresēts, lai vēlētājs viņu atzīmē ja ne kā pirmo, tad kā otro vai trešo prioritāti.
Īrijas parlamenta sastāvs diezgan labi atspoguļo partiju kopējo popularitāti sabiedrībā, tādēļ šādā ziņā šī vēlēšanu sistēma nodrošina proporcionalitāti.
Un vēlreiz par vēlēšanu sistēmas maiņas iemesliem
Kādas Latvijas demokrātijas problēmas risinātu izmaiņas mūsu vēlēšanu sistēmā pēc Igaunijas vai Īrijas parauga?
Ciešāka saikne starp ievēlētajiem deputātiem un vēlētājiem ir acīmredzams ieguvums, kas neprasa papildu skaidrojumus. Otra, mazāk apjausta Latvijas demokrātijas problēma – tas, cik bieži Latvijas partijas orientējas tikai uz salīdzinoši šauru sociālo grupu vērtībām un interesēm, pat necenšoties uzrunāt plašāku vēlētāju loku.
Igaunijas un Īrijas vēlēšanu sistēmas motivē katru kandidātu meklēt ceļu uz sava apgabala iedzīvotāju sirdīm – it sevišķi Īrijas vēlēšanu sistēma liek kandidātam meklēt kopīgus saskarsmes punktus ar visiem, lai kļūtu ja ne par pirmo, tad otro, trešo vai ceturto šī vēlētāja prioritāti. Tādēļ nākas runāt ne tikai ar vēlētājiem, ar kuriem jau pilnībā saskan vērtības un dzīves pieredzes, bet arī uzklausīt pārējo rūpes un idejas.
Rezultāts: visas pilsoņu grupas jūtas labāk pārstāvētas, – un tieši tā arī šobrīd pietrūkst Latvijas demokrātijai.
