Saša, pilnajā vārdā Aleksandra Skočiļenko, ir māksliniece un pretkara aktīviste. Viņa bija viena no pirmajiem cilvēkiem Krievijā, kuri protestēja pret savas valsts iebrukumu Ukrainā. Aktīviste Sanktpēterburgas lielveikalā mainīja cenu zīmes pret tām vizuāli līdzīgiem pretkara vēstījumiem un kara nosodījumu. "Krievijas armija bombardēja mākslas skolu Mariupolē. No apšaudēm tur slēpās aptuveni 400 cilvēki," teikts vienā no zīmītēm. "Šī kara cena būs mūsu bērnu dzīves," rakstīts uz citas.
To Krievijas tiesu sistēma interpretēja kā nepatiesas informācijas izplatīšanu par bruņotajiem spēkiem, un 2023. gada novembrī Sašai par to piesprieda brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem. Taču līdz šim lēmumam pagāja 18 gari un absurdi mēneši, kuru laikā Sašas tuvākais draugs Ļoša un dzīvesbiedre Soņa centās cīnīties ar sistēmu (vai vismaz saprast tās nesakarīgās robežas – filmā var pievērst uzmanību epizodei ar spaini), kas paredzējusi sagraut Sašas dzīvi.
Stāsts var izsaukt pretrunīgas sajūtas, jo šo viena cilvēka traģēdiju nav iespējams skatīt atrauti no tām šausmām un ļaunuma, ko Krievija nežēlīgi un nepieņemami izvērš Ukrainā jau 10 gadu garumā un kā asiņainu pilna apjoma karu kopš 2022. gada 24. februāra.
Sašas gadījumu nevar salīdzināt arī ar Alekseja Navaļnija darbu opozīcijā, jo tas ir pilnīgi cits mērogs. Tomēr šim stāstam ir vieta LTV ēterā.
Opozīcijas spēkus tādās valstīs kā Krievija un Baltkrievija apspiež strauji, un godīgi dokumentēt šos procesus ir grūti. Līdz šim arī LTV ēterā nav bijis daudz šādu stāstu (godalgotā filma "Navaļnijs", "Nejaušā prezidente", kas pārraidīta septembra vidū un vēsta par Svjatlanas Cihanouskas cīņu ārpus Baltkrievijas par brīvu Baltkrieviju, un tikai dažas citas), tādēļ "Ziņa no Sašas" ir logs, pa kuru, lai arī negribot, tomēr ir vērts ieskatīties austrumu kaimiņa un agresora tiesu virtuvē, kurā Orvela domu noziegumu ideja ieņem reālus apmērus.
Filmu producējis nīderlandietis Joss de Puters, kurš savā radošajā darbā nereti caur atsevišķu personību prizmu pievērsies globāli un sociālpolitiski būtiskiem tematiem (dzīve Groznijā pēc Krievijas iebrukuma, Aleksandra Ļitviņenko nonāvēšana, Islāma valsts sagūstīto un seksuāli izmantoto sieviešu dzīve pēc atbrīvošanas no gūsta u.c.), un "Ziņa no Sašas" loģiski papildina viņa filmogrāfiju. Savukārt režisores Rudikovas dokumentālie stāsti vairākkārt iekļauti Vitālija Manska organizētā festivāla "ArtDocFest" programmā. Viņa arī veido dokumentālās filmas kanālam "Current Time".
Šī gada Venēcijas kinofestivāla grandiozā izgāšanās, dodot balsi tīrai Krievijas propagandai, ir labs piemērs tam, kā, meistarīgi imitējot dokumentālu filmu, apvest ap stūri rietumvalstu kino profesionāļus.[1] Tieši tādēļ jebkuru stāstu, ko iekļaujam savā dokumentālo filmu klāstā, it sevišķi, ja tas vēsta par notikumiem Krievijā, mēs izvērtējam ļoti, ļoti uzmanīgi. Esam pārliecināti, ka filmas "Ziņa no Sašas" vērojošā un fiksējošā dokumentalitāte palīdz saprast tos procesus, kas agresorvalstī apspiež tos, kuri uz Putina režīma un karadarbības atbalsta fona atļaujas pateikt, ka viņu valsts ir noziedzīga. Filma izrādīta arī Polijas un Igaunijas sabiedriskajās televīzijās, kā arī pieejama vairākās straumēšanas vietnēs Eiropā.
Sašas stāsts kopumā ir beidzies pozitīvi. Lai arī filma noslēdzas ar sprieduma nolasīšanu pērnā gada nogalē, Anastasija Skočiļenko bija to politieslodzīto lokā, kuri šī gada 1. augustā tika atbrīvoti kopš aukstā kara beigām lielākā ieslodzīto apmaiņas darījuma ietvaros. Pēc nogādāšanas Turcijā, kur Saša beidzot varēja satikt gan Soņu, gan savu mammu un māsu, viņa tika pārvesta uz slimnīcu Vācijā. Lai arī ceļš līdz pilnīgai atlabšanai vēl ir garš, Saša un Soņa Vācijā sākušas jaunu dzīvi.[2]
Filma portālā REplay.lv skatāma līdz 1. novembrim.
[1] Reitere, E. (19. septembris, 2024). "Krievi karā", Venēcijā un citur. Kinoraksti.lv. Lasīt šeit.
[2] Nelken-Zitser. J. (August 6, 2024). I was freed as part of Russia's prisoner swap. I feel like the luckiest person in the world — but I'll spend years dealing with the trauma. Businessinsider.com. Lasīt šeit.
