RAKSTA CEĻVEDIS:
Zigurds Zaķis. Tviteris ir katram savs.
Stratēģiskās komunikācijas eksperts, bijušais Latvijas prezidenta padomnieks, Stradiņa universitātes maģistratūras pasniedzējs.
1.
Es neteiktu, ka cilvēki sēž vienā tviterī. Katram tas ir savs. Un vienlaikus tā ir vieta, kur sabiedrība var izteikt savu satraukumu un šaubas un kur to var sadzirdēt cilvēki no valsts pārvaldes un politiskie līderi. Tas dod atgriezenisko saikni. Turklāt te patiešām ir sociāli aktīvāki cilvēki salīdzinājumā ar auditoriju "Facebook" vai "Instagram". Man tviteris joprojām ir galvenais instruments, lai uzzinātu svarīgo savā nozarē – lasītu pasaules ekspertus stratēģiskās komunikācijas jomā.
2.
Es nepiekrītu tam, ka Latvijā notikusi ceturtās varas degradācija, salīdzinot ar laikiem pirms 20 vai 30 gadiem. Mainās būtība. Un ceturtās varas loma ir mainījusies pie katras lielākas mediju nomaiņas. Tādas pat sarunas bijušas, kad parādījās televīzija un Kenedijs debatēja ar Niksonu. Un Kenedijs lielā mērā vinnēja vēlēšanu kampaņu tieši pateicoties tam, ka viņš bija izskatīgāks un daudz labāk pārvaldīja jaunu mediju – tolaik jaunais medijs bija televīzija. Un tad arī bija ļoti lielas debates par to, vai televīzija nebojā sabiedrību, ka tur notiek politiķu "pārdošana" un tamlīdzīgi. Arī šobrīd neiet viegli nevienam, bet ir labi piemēri. Gan LSM, gan "Delfi", gan citi – visi mainās. Varbūt mums ir pārāk maza sabiedrība, lai mums būtu daudz nišas mediju, bet kopumā notiek dabisks process, un,
jo vairāk ir informācijas un trokšņa, jo vairāk būs vajadzība arī pēc kvalitatīvas atlases. Pēc kvalitatīvas interpretācijas.
Varbūt tieši ziņu žurnālistika vairāk aiziet uz preses relīzēm un tviterpaziņojumu līmeni, bet pārbaudīt un dot viedokļu interpretāciju – tā arī ir žurnālistika.
3.
Tviteris tagad ir fāzē, kad tajā ir daudz troļļu un organizētu grupu. Vieni pastiprina otru viedokli, bet trešie nekritiski reaģē un ļauj vaļu savām negatīvajām emocijām. Problēma ir tā, ka "tvitermasām" nav sociālās atbildības par saviem vārdiem atšķirībā no sabiedriskām figūrām vai politiķiem. Un tas tā ir ne tikai Latvijā. Prezidenta Trampa periods aktualizēja tviteri kā manipulatīvu ieroci, kuru dažādi spēki izmanto, lai sadalītu sabiedrību.
4.
Mums ir un paliek labi žurnālisti un labi mediji, kas paliks kā ceturtā vara, es domāju. Bet nāk klāt tiešā cilvēku līdzdalība. Pateicoties ne tikai tviterim, bet vispār digitālajām platformām. Bet to atkal ļoti ietekmē gan žurnālisti, gan politiskās komunikācijas cilvēki.
Viņi seko līdzi, reaģē, izceļ kaut kādas lietas — kādreiz racionāli, biežāk emocionāli. Tā varbūt ir ne piektā vara, bet kaut kāda…
Jā, tviterim ir bijusi nozīmīga loma, bet ne tikai tam, drīzāk tiešās saziņas veidiem kopumā. Jā, šodien ir iedota tribīne un balss daudziem varbūt ne tik profesionāliem viedokļiem. Bet viņiem ir tiesības pastāvēt.
5.
Kopumā neapšaubāmi ir saistība – un ietekme – starp valsts vadību un šo instrumentu. Taču tas ir kā ar jebkuru citu mediju.
Sabiedriskais medijs ir tikpat ietekmīgs un pat ietekmīgāks, lai gan reizēm ne tik ātrs. Un visi mūsu galvenie plašsaziņas līdzekļi, lielākie interneta portāli ir tikpat ietekmīgi.
Ja tie paņem kādu tēmu un sāk to virzīt – bieži vien izmantojot to pašu tviteri vai "Facebook" – tie spēj formulēt darba kārtību, tēmas, kuras visi apspriež. Tā arī ir plašsaziņas līdzekļu funkcija.
6.
Mani pašu drīzāk iepriecina, ka valsts visaugstākā vadība personīgi izmanto šo instrumentu. Gan prezidents, gan premjers, gan daudzi ministri, ierēdņi – paši raksta, lasa un arī paši izlemj, kam sekot un kam nesekot līdzi. Tur tomēr daudz svarīgu tēmu cilvēki izvirza, no palīdzības citiem cilvēkiem līdz diskusijai, piemēram, par izglītību. Un tviterī nav viena pareizā viedokļa. Bet sabiedrībai tas ir svarīgi, tādā nefiltrētā veidā.
7.
Jā, kādreiz [politiskajiem žurnālistiem] bija jāsēž Saeimā klātienē, un to klātieni grūti aizvietot tikpat kvalitatīvi – bet ātruma ziņā tagad ir "WhatsApp" vai "Zoom", lai uzdotu jautājumu. Domāju, tiem redaktoriem, kuri stāsta, ka agrāk ceturtā vara bija daudz ietekmīgāka, daļēji ir taisnība, bet daļēji ne. Vienkārši atkal mainās spēles noteikumi. Tas, kā ziņas strādā, kādā veidā cilvēki uzzina un formē viedokli – viena fundamentāla atšķirība, kas nebija pirms 20 un 50 gadiem, – tas ir informācijas aprites un saziņas ātrums. Un otrā lielā lieta – interaktivitāte un iespēja sadalīties grupās, arī mazas grupās, polarizācija, fragmentācija. Mēs esam šī pārmaiņu procesa sākumā, un tas noteikti vēl būs saistīts arī ar žurnālistu aroda maiņu.
Bet pamatlietas, es domāju, paliks – spēja domāt, rakstīt vai radīt kvalitatīvu saturu, spēja analizēt, kritiski izvērtēt, radoši pasniegt un ielikt lielākā kontekstā, – tas paliks.
Līdz ar to paliks arī ietekme uz sabiedrību un valsti, kas ir tā ceturtā vara.
8.
Domāju, ka te ir svarīgs vietā un nevietā lietotais termins – medijpratība – spēja patērēt medijus, saturu, vai kritiskā domāšana vai vienkārši domāšanas kvalitāte. Cilvēkam, kurš tajā visā nav dziļi iekšā,
jāmācās sociālajos tīklos atšķirt – kas ir kas, kas tie par cilvēkiem, kuri kaut ko raksta. Jo tādu, kas kliedz "viss ir slikti", pie mums ir ļoti daudz,
un tas ir tik aizraujoši – pastāvīgi pielikt "viss ir slikti" te pie viena jautājuma, te pie otra, te pie trešā. Un tomēr, distancējoties no šī provokatīvā tvitera kakta, no apzinātiem manipulatoriem – katram ir savas tēmas, kas viņam ir interesantas, un par tām tviterī var dabūt ļoti daudz interesantu viedokļu, ieraudzīt dažādus aspektus. Taču tam nepieciešams bieži apzināti ignorēt provokatoru un klaigātāju radikālo daļu vai vismaz skatīties uz viņu motīviem, ne tikai uz viņu vārdiem.
9.
Mums tviterī ir ļoti daudz "polittehnoloģiskās jezgas" cēlāju, nebaidīšos šī vārda. Jeb, izsakoties korekti, – to, kuri manipulē ar šo instrumentu. Un ir profesionālie klaigātāji. Un neapšaubāmi ir arī aktīvisti, kas strādā pretinieka pusei, ar nolūku vājināt valsti, – un daļa publikas ar tēmturi #vissirslikti atrodas tiešā vai netiešā šīs grupas ietekmē.
10.
Es kādā lekcijā teicu –
tviteris lielā mērā ir instruments, lai klausītos, nevis kaut ko pateiktu.
Un otra svarīga tēze – ilgtermiņa perspektīvā nav iespējams neko no sevis tēlot.
Аrnis Kaktiņš: Mediji veido mūsu pasaules redzējumu, uz nākotni man skats ir drūms
Sociologs, sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs
1.
Tas var patikt vai nepatikt, bet ļoti lielā mērā mēs, pilnīgi visi, arī Arnis Kaktiņš, dzīvojam mediju konstruētajā realitātē. Jā, katram ir savs laukums, kur ir viņa paša nepastarpināta pieredze. Daļēji – šķietama, jo pat šajā laukumā daudzas lietas ir apšaubāmas, psihologi to labi zina. Un par absolūti lielāko daļu pasaules mums īsti nekādas personīgas pieredzes nav – bet tomēr ir zināšanas un viedokļi. Piemēram, mēs taču zinām, ka Ukrainā karš notiek – bet cik daudzi personīgi Ukrainā bijuši? Tie ir mediji, autoritātes, kuras mums izstāstījušas par to, kāda ir pasaule un kas tur notiek.
Bet jaunā sociālo mediju pasaule jau ir tāda, kura dažādus cilvēkus ieliek fundamentāli atšķirīgās realitātēs.
Tur ir plakanzemes piekritēju kopas, vakcīnnoliedzēju kopas, citas kopas, un viņiem ir savi zinātnieki, savi ārsti, savi argumenti, pilnīgi sava algoritmu izveidotā realitāte. Un ļoti pārliecinoša realitāte! Sociālie tīkli lēnam fragmentē pasauli. Tas nozīmē, ka starp cilvēkiem arvien mazāk paliek kopīgā.
2.
Visi tie [sociālo tīklu] blakusefekti atstāj postošāku un postošāku iespaidu. Latvijā es to redzu ļoti skaudri un skarbi. Bet tas stāsts nav tikai par mums. Savienotās Valstis, mūsu lielais pīlārs, uz kura pasaule turas. Republikāņi un demokrāti.
Divas karojošas nometnes, kuras kļūst arvien karojošākas, kuras jau ienīst viena otru un katra dzīvo savā patiesībā, kurā ir pilnīgi skaidrs, ka tie otri ir pilnīgākie idioti.
Un tas nozīmē, ka ASV kļūst arvien vājākas, un vai tās varēs turpināt arī nākotnē pildīt savu globālo lomu? Nē. Lēnām, pamazām viņi iet uz kaut kādu pilsoņu karu. Un tas stāsts ir ne tikai par ASV.
3.
Par ceturtās varas nākotni Latvijā esmu diezgan skeptiski noskaņots. Domāju, ka deviņdesmitos gadus mēs vēl atcerēsimies kā zelta laikmetu. Ja salīdzinu, kā tā vara izskatījās pirms 20 un 30 gadiem, kāda tai bija ietekme –
pilnīgi viennozīmīgi, tā kļuvusi vājāka. Un tā ir problēma, jo ceturtā vara ir viens no fundamentālajiem demokrātijas pīlāriem.
Visā pasaulē tradicionālie mediji pamazām noriet, to vietā nāk sociālie mediji, un tā jaunā pasaule ir citāda. Džungļi. Vai mežonīgie Rietumi.
4.
Latvijā tās tendences ir vēl izteiktākas un sāpīgākas mūsu mazā izmēra dēļ. Lielajās valstīs tomēr kvalitatīviem nišas medijiem ir vieta. Latvijā objektīvi mazā iedzīvotāju skaita un vēl sadalījuma divās valodu grupās dēļ nišu mediji vispār nav iespējami uz brīvā tirgus komerciālajiem pamatiem. Vai arī to pastāvēšana ir ļoti, ļoti problemātiska.
5.
Kāpēc mūsu lielākie interneta portāli nav kļuvuši tikpat politiski ietekmīgi kā, piemēram, laikraksts "Diena" deviņdesmitajos gados? Man ir pieņēmums – sociālo tīklu dēļ. Ja nebūtu sociālo mediju un vecās drukātās avīzes būtu aizvietojuši interneta portāli, tad varbūt lielajās līnijās nekas nebūtu mainījies.
6.
Es daļēji piekrītu, ka tviterim Latvijā ir ietekme, bet es arī negribu pārvērtēt tvitera nozīmi. Ja mēs skatāmies pētījumu un aptauju datus, to lieto absolūtais mazākums. Apmēram katrs desmitais, no tiem aktīvi lieto tikai daļa. Un tā nav viena vienota publika, kas sekotu vienai informācijas lentei – nē! Katram ir sava informācijas lente. Līdz ar to, es teiktu, ka tvitera tiešā ietekme uz iedzīvotājiem – ir, bet salīdzinoši maza.
7.
Bet tā ietekme parādās citā ziņā. Izskatās, ka vēl nesen – nezinu, vai tagad tas ir mainījies, par to man datu nav – tviterī bija teju visa politiskā, administratīvā un cita veida elites. Un caur šo aspektu parādījās zināma ietekme. Jo daļa no tās elites savu varbūt psiholoģisko īpašību vai īpašas jūtības dēļ, kad viņiem tur tviterī "uzbrauc", un viņi tās lietas ņem personīgi…
Kaut arī mēs varētu sagaidīt, ka viņi ir intelektuāli pārāki par statistiski vidējo iedzīvotāju, par "tanti Bauskā". Bet tā tas nav. Un visas tās muļķības un stulbības, kas tviterī un vispār sociālajos tīklos iet… Elite taču pieņem lēmumus.
Un šad tad mēs redzam visai dīvainas lietas tajos lēmumos, un brīžiem izskatās, ka visas tās ķengas tviterī tiešām tos ietekmē.
8.
Mediji var strādāt vienā vai otrā veidā, īstermiņā tas politikas kvalitātes ziņā fundamentāli neko nemainīs. Ilgtermiņā – iespējams. Būtu labi. Bet tagad liela daļa [elites] dzīvo tviterī un tur iedvesmojas. Tas ir tas līmenis.
Jānis Ikstens: LSM tiek kritizēts pamatoti, tviteris ir daļa no vārda brīvības
Politologs, Latvijas Universitātes profesors
1.
Es izlasīju to gabalu, un to vērtēju gan kā tekstu kā tādu, gan arī kontekstā ar sabiedrisko mediju izmisīgajiem mēģinājumiem pierādīt, ka viņi ir baigi svarīgie, ietekmīgie un ka viņus vispār nedrīkst ne kritizēt, ne ko. Un lasot man bija tāda sajūta, ka slavenie 167 troļļi izrādās ietekmīgāki par sabiedrisko mediju, – nu kā tā, kaut kāds margināls medijs, tikai 5% to [tviteri] patērē, un tā tālāk.
2.
Patīk vai nepatīk, bet tviteris ir politiski ietekmīgāks nekā jebkurš cits sociālais medijs. Nezinu, [vai tas ir ietekmīgāks nekā LSM vai "Delfi"], tā būtu ļoti spekulatīva atbilde, bez padziļinātas izpētes. Bet, ja mēs paskatāmies pa sociālajiem tīkliem – "Facebook", tviteris, "Instagram" un tā tālāk… Piemēram, kur ir konti aģentūrām "Reuters", "Bloomberg" un tā tālāk. Kaut kā "Facebook", manuprāt, viņi nav tik aktīvi. Un sarunas par politiku, šķiet, tviterī notiek vairāk nekā jebkurā sociālajā tīklā.
3.
Es sliecos piekrist tam, ka ceturtās varas ietekme ir mazinājusies. It īpaši, runājot par drukātajiem medijiem – tie dramatiski zaudē ātrumā. Ja kaut kas notiek šodien pulksten divos, tad, ļoti iespējams, ka piecpadsmit minūtes pāri diviem tas jau var būt tviterī. LETA varbūt publicēs to 14.30, citi portāli – līdz 15.00. Un drukātie mediji – nākamajā dienā, kad, ļoti iespējams, tas ir zaudējis aktualitāti. Bet tur jau tas skaistums, ka viena dimensija ir ātrums un otra – kompetence.
Un tradicionālajiem medijiem tas ir izšķirošs faktors – cik dziļi viņi var kaut ko atspoguļot, izanalizēt – ko, protams, nevar izdarīt tviteris, "Facebook" vai jebkas.
4.
Kas ir svarīgi, runājot par ceturto varu – viedokļu daudzveidība. Sabiedriskie mediji tiek kritizēti par to, ka tie ir pārāk vienpusēji, un tur noteikti viedokļi labākajā gadījumā parādās ļoti reti. Savukārt sociālie mediji šo problēmu novērš. Manuprāt, tā ir ļoti būtiska lieta – tviteris ir kā [Latvijas Radio rubrika] "Brīvais mikrofons", kurā cilvēki var izteikties. Protams, ar visām problēmām –
anonīmi konti, dažkārt vienkārši muļķības bļauj, dažkārt ir mērķtiecīga dezinformācija – viss tur ir. Bet tas viedokļu spektrs ir ievērojami plašāks. Un arī tā ir demokrātijas sastāvdaļa. Tviteris reāli ir daļa no vārda brīvības,
un pilnīgi to ignorēt kā neesošu ir nepareizi.
5.
(Skaidrojot savu tvītu, ka "partijas neredzēs [tālāk par tviteri], ja nebūs pieprasījuma pēc tālredzīgas politikas un nebūs stingras kļūdu izvērtēšanas vēlēšanu dienā" – S.P.)
Agrāk, drukāto mediju laikos, tas pieprasījums bija drusku vairāk –
un tā auditorija bija segmentēta pēc ideoloģiskā un socioloģiskā principa. Katram laikrakstam bija sava nostāja, savas simpātijas,
kas arī izpaudās redakcionālajā politikā. "Dienai" tā bija liberāli centriska, "Latvijas Avīzei" – acīmredzami nacionāli konservatīva, NRA – pakreisa, zaļzemniekus un Lembergu atbalstoša, un tad krievu medijiem vēl savas simpātijas. Jā, "Diena" neapšaubāmi 90. gados bija ļoti spēcīga un ietekmīga. Bet es domāju, kad viņi aplauzās ar [toreizējā premjerministra Andra] Šķēles atbalstīšanu, tas viss sāka mainīties.
6.
Vēl viena būtiska lieta par sabiedriskajiem medijiem ir tā, ka jāskatās uz redakcionālo vadību, – un tie faktiski ir "Dienas" darbinieki. Visticamāk, ar kādreizējām "Dienas" vērtībām. Arī politiskajām. Ar misijas apziņu un neaizskaramības sajūtu.
Diezgan ekskluzīvs komplektiņš.
Bet tās vērtības šobrīd ir salīdzinoši maz pieprasītas sabiedrībā, un tas ir vēl viens moments, kāpēc pa brīdim ir tādi kā atsitieni.
7.
Šodien auditorija ir pavisam citādi sadalīta, katrs dzīvo savā burbulī. Tajā pašā tviterī arī.
Tie konti, kurus mēs ikdienā redzam, ir ļoti ierobežoti.
Un viņus ir diezgan sarežģīti dabūt ārpus noteikta burbuļa. Tas ierobežo informācijas izplatīšanu.
8.
Tomēr es nedomāju, ka šī problēma [ar politiskā pieprasījuma trūkumu] šobrīd ir sociālo tīklu attīstības dēļ un ka tie "sabojāja" sabiedrību. Šis "burbuļa" efekts, – jūsu rakstā arī bija pieminēts ehokameras efekts – tā jau nav jauna parādība, psiholoģijā tā ir sen zināma: mēs uzturam tiešākas attiecības ar sev līdzīgiem cilvēkiem. Sociālie mediji šo efektu vizualizēja, tas kļuva drusku taustāmāks. Un, ja jūs spiežat tviterī to sadaļu "for you" (jums – angļu val.) – tas ir tas nosacītais burbulis, kas balstīts uz to, ko jūs iepriekš skatījāties.
9.
Problēma ar kvalitatīvas politikas pieprasījumu ir tajā, ka mūsu sabiedrība ne pārāk interesējas par politiku, kaut aptaujās intereses līmenis ir Eiropas vidējā līmenī. Skatoties uz vēlēšanu procesu un rezultātiem, tur bieži nav saprotams,
kāpēc partijas, kas ir sataisījušas visādas ziepes, atkal tiek pārvēlētas. Un tas atspoguļo ne tikai, varbūt, mediju, kas par to neatgādina, vājumu, bet arī pašu partiju vājumu.
Jo konkurences un konceptuāla piedāvājuma mums trūkst. Konceptuālas alternatīvas trūkst. Viens no iemesliem, kāpēc šis un tas tiek pārvēlēts atkal un atkal – mēs esam ļoti etniski sašķelta sabiedrība. Krievi balso par krievu partijām, latvieši – par latviešu partijām, līdz ar to sašaurinās iespēja manevrēt. Un tas ir arī iemesls, kāpēc es tur [savā tvītā] pierakstīju beigās, ka tā jau ir cita diskusija.
10.
Pilnīgi sajūtu līmenī Latvijas Televīzija nešķiet tik ietekmīga kā pirms 15 gadiem. Par Latvijas Radio man ir grūti spriest. Un
portāls LSM.lv salīdzinoši jauns, un es domāju, gan formas, gan satura ziņā tur ir daudz… sauksim to par diskutabliem momentiem. Bet tas ir lasāms nepārtraukti.
Un, ja kļūmes notiek ar attieksmi "nē, mēs šito nelabosim tāpēc, ka nelabosim" – nu, okei, labi. Bet tas nepaliek nepamanīts – īpaši politiski aktīvajā daļā sociālajos medijos.
