«Arī poļi bija «pa kreisi»». Par poļiem un kreiso spārnu Latvijā

Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Русский перевод можно прочитать здесь.

Ja nosaukumi šodien neko daudz neizsaka, tad, iespējams, par vēsturi stāstīs pieminekļu un piemiņas plākšņu varoņi. LSDSP tolaik bija Raiņa, Aspazijas un Kalniņu ģimenes grupējums, savukārt Polijas Sociālistiskā partija (PSP) apvienoja tādas personas kā Sejma maršalu Ignaciju Dašinski (Ignacy Daszyński), "kreiso poļu Nestoru" no Latgales; Boļeslavu Limanovski (Bolesław Limanowski) un redaktoru Mečislavu Nedzialkovski (Mieczysław Niedziałkowski), kura ģimene arī nākusi no Baltijas, precīzāk, no Viļņas. Marģera Skujenieka valdības laika izglītības ministrs, latviešu dzejnieks Rainis savā vasarnīcā Majoros satikās ar poļu rakstnieci Mariju Dombrovsku (Maria Dąbrowska), Strādnieku universitātes biedrības (saistītas ar Polijas Sociālistisku partiju) brauciena dalībnieci, kas tika organizēts 1927. gada vasarā.

"Rainis piegāja pie mums (...) Viņš mūs pavisam negaidīja. Bija pārsteigts, pat nobijies – tās jūtas atklāja tāda savāda patīkama bērnišķība un naivums viņa sejas izteiksmē. Deputāts Čapiņskis uzstājās ar, kā saka, īsu un drosmīgu runu, kas izskanēja acīmredzot tālu aiz cēlā dzejnieka apmešanās vietas robežām. Pēc tam viņš iepazīstināja Raini ar mūsu ceļojuma "svarīgākajiem" dalībniekiem (...) Kad visi atguva kustēšanās spēju, ministrs Rainis sajūta pienākumu atbildēt. Viņš runāja krievu valodā, bailīgi, stostoties un murminot. Kādā momentā pieminēja, ka sociālismu viņam mācījis kāds slavens trimdas polis Cīrihē. – Es ļoti atvainojos, – ar savu vareno basu viņu pārtrauca Čapiņskis, – kā sauca šo poli? – Ministrs Rainis nevarēja to atcerēties un kļuva galīgi satraukts. Viņš ar acīmredzamu apjukumu berzēja pieri un sarauca uzacis – ik pa laikam iesāka runāt, – tad vēl dziļāk iegrima pārdomās. Iestājās klusums."

Līdzīgs klusums tagad iestājas, pieminot deputātu Kazimiru Čapiņsku (Kazimierz Czapiński), kurš 1919.–1935. gados bija Polijas Sejma deputāts (vēlāk Polijas Republikas parlamentā vairs nebija kreiso pārstāvju, lai gan tie veiksmīgi cīnījās par vietām pašvaldībās). Dzimis Minskā 1898. gadā, studiju laikā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā. Pēc 1918. gada viņš daudzkārt viesojās Latvijā, kur kā PSP biedrs tikās ar Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pārstāvjiem. Piedalījās Baltijas sociālistu sanāksmēs, kongresos un konferencēs. Uzrakstījis nekrologu par mūžībā aizgājušo latviešu rakstnieku Raiņi, kā arī daudz nopietnu Latvijai veltīto rakstu, kas tika publicēti poļu sociālistu žurnālā "Robotnik" ("Strādnieks").

1927. gada vasarā Kazimirs organizēja agrāk minēto Strādnieku universitātes biedrības braucienu, kas aptvēra Latviju, Igauniju un Somiju un tika precīzi aprakstīts sociālistiskajā presē. Šī ceļojuma laikā radās Marijas Dombrovskas grāmata "Pie ziemeļu kaimiņiem" (U północnych sąsiadów) (Varšava, 1929), kura diemžēl tā arī netika tulkota nedz latviešu, nedz igauņu valodā. PSP aktīvistu vidū iznāca vēl viena interesanta, lai gan ne pilnībā objektīva, grāmata veltīta Latvijai, ko sarakstījis Jans Cinarskis (Jan Cynarski) ("Mūsdienu Latvija", "Łotwa współczesna", Varšava, 1925). 20. gadu sākumā viņš bija Polijas delegācijas preses atašejs Rīgā, un viņa novērojumi par Latviju nāk tieši no šī perioda.

Runājot par šiem diviem sociālistiem, nedrīkst nepieminēt poļu atslēgas figūru: Juzefu Pilsudski (Józef Piłsudski), 1918. gadā neatkarīgās Polijas valsts līdzdibinātāju, pašlaik darbojošās Daugavpils Poļu ģimnāzijas patronu un operācijas "Ziema" komandieri, pateicoties kurai Latgale tika atbrīvota no boļševiku varas. 1902. un 1903. gada ziemas mēnešos "biedrs Viktors" (Pilsudska pseidonīms) dzīvoja Rīgā, kur vēl pirms Pirmā pasaules kara sākuma izveidoja attiecības ar latviešu sociālistiem.

Lielā konflikta laikā viņš sapņoja par Polijas robežām pie Daugavas, bet 1918.–1921. gados nospēlēja pozitīvu lomu Varšavas un Rīgas attiecībās, atsakoties no Latgales un atzīstot Latvijas vēsturiskās robežas, kas ļoti neiepatikās Latgales muižniekiem un labējiem poļiem. Pat 80. gadu beigās labējais publicists Jendržejs Ģertihs (Jędrzej Giertych) vienā no saviem darbiem rakstīja, ka nespēj piedot Pilsudskim to, ka viņš "atdeva" Latvijai Krāslavu, Ilūksti un Daugavpili.

Taču pirms tā, kad Pilsudskis kļuva par valsts vadītāju un pēc 1926. gada maija apvērsuma – tās diktatoru –, viņš Lielbritānijā iepazinās ar diviem latviešu sociāldemokrātiem: Hermani Pungu un Dāvidu Bundžu. Tolaik viņš mēģināja tos pārliecināt cīnīties ne tikai par sociālo revolūciju un autonomiju demokrātiskajā Krievijā bet arī izvirzīt pilnīgas neatkarības postulātu. Latvijas suverenitāte kļuva par faktu 1918. gadā.

Pēc šī notikuma Latvijā diezgan bieži viesojās PSP biedri, ar kuru, salīdzinot ar kaimiņvalsti Lietuvu, Polijai bija daudz labākas attiecības;

daudziem cilvēkiem Rīga bija kā iedvesmas avots – demokrātija tur pastāvēja astoņus gadus ilgāk nekā Polijā un Lietuvā (kā arī Rīgā poļiem bija iespēja satikties ar lietuviešiem, kas Kauņā gandrīz nebija iespējams).

Sieviešu sociālistiskās organizācijas vadītāja Dorota Klušiņska (Dorota Kłuszyńska) 1929. gadā bija LSDSP rīkotās sieviešu dienas viese.  Pēc atgriešanās no Rīgas viņa dalījās ar interesantiem novērojumiem ar "Robotnik" lasītājiem, daži no kuriem ir aktuāli arī šodien.

"Pirmkārt, Latvijā varēju sajust atvieglojumu pēc ārkārtīgi sasprindzinātas politiskās atmosfēras Polijā. Latvieši ar izbrīnu skatās uz Poliju – un nekam nav šaubu par to, ka šī "grūstīšanās nacionālā mucā" nodara lielu kaitējumu valsts godam. Latvijas sociālisti ar lielu atzinību runāja par PSP, par tās smago cīņu attiecībās, kas kļuva par smago nastu Polijas politiskajai dzīvei. Pēdējā Pilsudska runa izraisīja latviešu vidū ļoti nepatīkamu ikvienam polim un polietei... prieku." 

Jāpiebilst, ka 1929. gadā Kļušinska savā dzīvoklī Varšavā uzņēma Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu un viņa sievu Klāru. Viņu dēls Bruno, ievērojams jaunatnes aktīvists pirms kara, pēc Otrā pasaules kara kļuva par Centrāleiropas un Austrumeiropas Sociālistu savienības prezidentu un sāka sadarboties ar poli Zigmuntu Zarembu (Zygmunt Zaremba). Šajā organizācijā bija arī citu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu sociālisti.

Taču poļu sociālisti viesojās ne tikai Rīgā, ko viņi tolaik iemīlēja un apbrīnoja. LSDSP poļu sekcija darbojās daudzviet Latvijā

(arī tādās mazās vietās kā Elerne vai Svente), tā aktīvi pretojās un vienlaikus pati uzbruka Latvijas Poļu savienībai savā žurnālā "Myśl Pracy" ("Darba doma"), apsūdzot to par "šaurprātību", "lojalitāti pret buržuāziju" un "klerikālismu". Poļu strādnieku organizācija ar Juzefu Dubicki (Józef Dubicki) priekšgalā ieguva veselas divas vietas Liepājas domē. Diemžēl Latvijas Saeimā poļi-sociālisti nekad netika, lai gan LSDSP bija arī mazāk daudzskaitlīgās baltkrievu kopienas pārstāvis. 1931. gada vēlēšanās partija nopietni iedragāja Poļu savienību, kura rezultātā zaudēja ilgi gaidīto vietu parlamentā Rīgā (līdz šim poļi tika ievēlēti tikai Latgalē un Zemgalē).

Tādi LSDSP poļu biedri kā Juzefs Dubickis, Boļeslavs Višņevskis (Bolesław Wiśniewski) vai Aloizijs Sudimts (Alojzy Sudymt) nav jau atpazīstami Latvijā ne latviešu, ne poļu vidū (iespējams, izņemot tikai ģenerāli Juzefu Urbanoviču (Józef Urbanowicz), poļu komunistu, kurš pirms kara "spēlēja divās frontēs"). Dubickis mira Zaksenhauzenes nacistu nometnē 1945. gadā, savukārt Sudimts tai pašā gadā kļuva par Rīgas poļu skolas priekšnieku, kuru pēc kāda laika slēdza padomju vara. Viņa sieva Felicija vēlāk kļuva par pazīstamu poļu aktīvisti. Daži rīdzinieki vēl atceras Latvijas sociāldemokrātisko Boku ģimeni, no kuras nākusi vēlākā Rīgas "Polonēzes" ("Polonez") prezidente Vanda Puķe.

Mūsdienās pret kreiso spārnu poļu attieksme ir drīzāk slikta.

Taču dzīve pievieno vēsturei arvien jaunas lappuses. 2020. gadā par Rīgas domes deputātu kļuva polis Miroslavs Kodis (partija "Progresīvie"). Tajā pašā partijā darbojas arī latvietis Ervīns Labanovskis. Viņa tēvs Rišards bija pazīstams žurnālists un tulks no poļu valodas, un 1998.–2002. gados viens no četriem Latvijas parlamenta poļu deputātiem (kā LSDSP biedrs). Ja paskatīsimies uz robežas otru pusi: kreisās partijas "Kopā" ("Razem") biedrs ir Rīgā dzimis Dans Lubinskis, pazīstamais tulks no latviešu valodas, kura ģimene joprojām dzīvo Latvijā.

Tās, protams, ir nišas tēmas. Bet par ko vēl rakstīt 1. maijā Latvijas poļiem?