Kristiāns Girvičs: X stunda ir klāt – Francija vai Horvātija?

Svētdien jau laikus jāieņem vieta pie TV ekrāniem, lai no plkst. 18 vērotu četrgades galveno sporta maču – Pasaules kausa finālspēli futbolā. Pēc mēnesi ilga futbola maratona visu distanci līdz galam ir veikušas un čempionu titulu izspēlēs Francijas un Horvātijas valstsvienības.

Neapšaubāmi pārsteidzošākie finālisti ir horvāti – lai gan pirms čempionāta Horvātijas izlase tika minēta pie “tumšajiem zirdziņiem”, kas var pārsteigt, diez vai bija daudzi, kas prognozēja, ka Horvātija var tikt tik tālu. Atcerēsimies, ka pirms četriem gadiem Pasaules kausā Brazīlijā horvāti ar visiem saviem pašreizējiem līderiem pat netika ārā no grupas – kopš bronzas medaļām savā debijas Pasaules kausā 1998. gadā Horvātija regulāri spēlējusi finālturnīros (izņemot vienīgi 2010. gadu), bet tikai šogad atkal iekļuva izslēgšanas mačos. Tāpat arī Eiropas čempionātos horvāti nekad nav tikuši tālāk par ceturtdaļfinālu, bet tagad Horvātija kļuvusi tikai par 13. valsti vēsturē, kas spēlēs Pasaules kausa finālā.

Šobrīd tam grūti noticēt, bet Pasaules kausa kvalifikācijā Horvātijas izlase bija tuvu tam, lai nemaz netiktu uz finālturnīru –

atlases grupā horvāti palaida sev priekšā Islandi, bet otrās vietas liktenis izšķīrās pēdējā mačā Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. Kad priekšpēdējā mačā horvāti savā laukumā nespēja uzvarēt Somiju (1:1, bet pirms tam atlasē jau bija bijuši zaudējumi Islandē un Turcijā), Horvātijas futbola vadība izšķīrās par izmisuma soli, tikai divas dienas pirms izšķirošās spēles Kijevā atbrīvojot galveno treneri Anti Čačiču, kura vietu ieņēma pārējā pasaulē ne pārāk labi pazīstamais Zlatko Daličs. Jaunais treneris debitēja ar uzvaru 2:0, kas gan tikai nodrošināja vietu pārspēlēs par vietu finālturnīrā, bet horvāti vairs nebija apturami, jau pirmajā spēlē ar 4:1 sagraujot Grieķijas izlasi un atrisinot visas problēmas.

Visiem ir labi zināmi Eiropas slavenākajos klubos spēlējošie Horvātijas izlases vadošie futbolisti –

Luka Modričs, Ivans Rakitičs, Mario Mandžukičs, Ivans Perišičs, bet šajā čempionātā īpašas slavas dziesmas noteikti ir pelnījis arī komandas treneris. Daličs trenera karjeru sāka dzimtenē, bet pirms valstsvienības pārņemšanas septiņus gadus ar labiem panākumiem strādāja Tuvajos Austrumos, trenējot vadošos Saūda Arābijas un Apvienoto Arābu Emirātu klubus.

Šajā čempionātā 51 gadu vecais Daličs pierādīja, ka viņš ne tikai no zvaigznēm spēj izveidot vienotu kolektīvu, bet var būt arī stingrs, rūpējoties par kārtību komandā – kad šā finālturnīra pirmajā spēlē ar Nigēriju mača beigās uzbrucējs Nikola Kaļiņičs no Itālijas kluba “AC Milan”, atteicās doties laukumā uz maiņu, atrunājoties ar muguras sāpēm, treneris lieki neceremonējās un uzreiz aizsūtīja uzbrucēju mājās.

Šajā finālturnīrā horvātu futbolisti ir nodemonstrējuši apbrīnojamu fizisko un psiholoģisko izturību,

trijos izslēgšanas mačos pēc kārtas spēlējot papildlaiku un allaž galarezultātā tiekot tālāk – iepriekš šādu pārbaudījumu nācies piedzīvot tikai Anglijas izlasei 1990.gadā, taču toreiz angļi zaudēja pusfinālā. Turklāt tikai pusfināla mačā pret Angliju horvātiem pietika ar papildlaiku, pirms tam Dānijas un Krievijas pretestību viņi pārvarēja tikai 11 m sitienu sērijā, kur par vienu no šā čempionāta galvenajiem varoņiem sevi pieteica vārtsargs Danijels Subašičs.

Redzēsim, vai horvātiem pietiks spēka vēl vienai cīņai, jo īpaši, ja arī finālā uzvarētāja noteikšanai nepietiks ar pamatlaiku – šajā čempionātā horvāti jau ir nospēlējuši 90 minūtes vairāk nekā franči. Turklāt visos trijos šajos dramatiskajos mačos horvāti sākumā nonāca zaudētājos, taču vienmēr atrada sevī spēkus atspēlēties.

Ja Horvātijai šis ir pirmais Pasaules kausa fināls, tad Francija planētas galvenajā sporta mačā piedalās jau trešo reizi –

1998. gadā savās mājās “Les Bleus” ieguva pasaules čempionu titulu, ar 3:0 sagraujot Brazīliju, bet 2006. gadā franči finālā, palikuši mazākumā pēc sava līdera Zinedina Zidāna bēdīgi slavenā sitiena ar galvu Marko Materaci, tikai 11 m sitienu sērijā zaudēja Itālijai.

Pieredzējušajiem futbola līdzjutējiem noteikti vēl ir atmiņā 1998.gada Pasaules kausa pusfināls, kad Francijas izlase dramatiskā mačā ar 2:1 uzvarēja kāreiz Horvātiju

– toreiz rezultātu atklāja tagadējais Horvātijas Futbola federācijas prezidents Davors Šukers, taču tad savus vienīgos divus vārtus ilgajā izlases karjerā guva franču aizsargs Lilians Tirāms, bet pēc pieredzējušā Lorāna Blāna noraidījuma laukuma saimnieki spēli pabeidza mazākumā. Vēl lielajos turnīros komandas tikušās tikai “Euro 2004”, kad tika fiksēts neizšķirts 2:2, bet, pieskaitot pārbaudes spēles, franči uzvarējuši trīs savstarpējos mačus, savukārt horvātu rēķinā vēl nav uzvaru (pēdējā tikšanās reize bijusi jau pirms septiņiem gadiem, kad Parīzē spēle beidzās bez vārtu guvuma).

Skaidrs, ka par fināla favorītiem uzskata Francijas futbolistus, kuri izšķirošajos mačos demonstrējuši ļoti pragmatisku un efektīvu sniegumu –

ja pirms čempionāta daudz tika runāts par ļoti draudīgo Francijas uzbrukumu, tad ceturtdaļfinālā un pusfinālā iespaidīga bija franču aizsardzība, aizvadot “sausas” spēles pret Urugvaju un čempionāta rezultatīvāko komandu Beļģiju. Turklāt franču aizsargi ne tikai veiksmīgi tiek galā ar saviem tiešajiem pienākumiem, bet arī izšķir spēles likteni pie pretinieku vārtiem, jo pirmo reizi kopš zelta 1998. gada frančiem trīs vārtus guvuši aizsargi –

Benžamēna Pavāra vārti spēlē pret Argentīnu

astotdaļfinālā ar Argentīnu fantastisks tālšāviens izdevās Benžamēnam Pavāram, bet nākamajos mačos jau ar uzvaras vārtiem izcēlās Rafaels Varāns un Samuels Umtiti. Nevar gan teikt, ka Francijas izlases uzbrucēji “klusētu” – Antuāns Grīzmans un Kilians Mbapē guvuši pa trim vārtiem. Vienīgi joprojām tukšā ir centra uzbrucējs Olivjē Žirū, kurš šajā čempionātā jau vairāk nekā septiņas stundas (465 minūtes) ne tikai nav guvis vārtus, bet pat ne reizi nav trāpījis vārtu rāmī, taču līdz šim tik un tā visu laiku saglabājis Francijas izlases galvenā trenera Didjē Dešāna uzticību.

Šis fināls būs ļoti īpašs 1998.gada Francijas čempionu sastāva kapteinim Dešānam,

jo viņš var kļūt tikai par trešo cilvēku vēsturē, kurš kļuvis par pasaules čempionu gan futbolista, gan arī trenera ampluā – pirms tam to paveikuši tikai brazīlietis Mario Zagallo un vācietis Francs Bekenbauers. Savukārt neveiksmes gadījumā Dešāns pievienosies vācietim Rūdijam Felleram, kurš kļuva par pasaules čempionu kā spēlētājs, bet zaudēja finālmaču, esot pie savas izlases stūres.

Pasaules kausa izšķirošās spēles tiesāšanas gods ir uzticēts argentīniešu arbitru brigādei ar Nestoru Pitanu priekšgalā. Pirms čempionāta daudz strīdu bija par video tiesneša palīgu sistēmas (VAR) ieviešanu, taču vismaz līdz finālam izslēgšanas mačos nekādu tiesāšanas skandālu nav bijis un videoatkārtojumi nav ietekmējuši cīņu likteni.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
A grupa P
Urugvaja URU
9
Krievija RUS
6
Saūda Arābija KSA
3
Ēģipte EGY
0
B grupa P
SPĀNIJA ESP
5
Portugāle POR
5
Irāna IRN
4
Maroka MAR
1
C grupa P
Francija FRA
7
Dānija DEN
5
Peru PER
3
Austrālija AUS
1
D grupa P
Horvātija CRO
9
Argentīna ARG
4
Nigērija NGA
3
Islande ISL
1
E grupa P
Brazīlija BRA
7
Šveice SUI
5
Serbija SRB
3
Kostarika CRI
1
F grupa P
Zviedrija SWE
6
Meksika MEX
6
Koreja KOR
3
Vācija GER
3
G grupa P
Beļģija BEL
9
Anglija ENG
6
Tunisija TUN
3
Panama PAN
0
H grupa P
Kolumbija COL
6
Japāna JPN
4
Senegāla SEN
4
Polija POL
3