Kristiāns Girvičs: «Tumšo zirdziņu» vienreizējā izdevība

Pasaules kausa pārsteidzošie rezultāti nozīmē, ka finālmačā par čempionu titulu cīnīsies arī kāda no valstsvienībām, kas pirms čempionāta netika minētas galveno favorītu vidū. Atdzimusī Anglija sestdien ceturtdaļfinālā mērosies spēkiem ar pārsteidzošo Zviedriju, bet mājiniece Krievija sacentīsies ar zvaigžņoto Horvātiju. Piektdien noskaidrojās, ka otrā pusfinālā tiksies Francija un Beļģija.

Pirmo reizi vēsturē Pasaules kausa pusfinālā nespēlēs neviena no titulētākajām pasaules futbola izlasēm – Brazīlija, Vācija, Itālija vai Argentīna, un cīņu par kausu turpina tikai divas bijušās pasaules čempionvienības – Francija un Anglija, kas agrāk pa reizei triumfējušas planētas svarīgākajā čempionātā.

Šā finālturnīra laikā Britu salās atkal modē atgriezies deviņdesmitajos gados pirms Anglijā notikušā “Euro 1996” izdomātais sauklis “Futbols atgriežas mājās!”.

Futbola dzimtene ir izsalkusi pēc lielām uzvarām – Anglija pie sava vienīgā titula tikusi pirms vairāk nekā pusgadsimta,

1966. gadā, bet pēc tam visi nākamie pasaules čempionāti sagādājuši lielāku vai mazāku vilšanos. Šogad Anglijas izlase jau devīto reizi spēlēs Pasaules kausa ceturtdaļfinālā, taču pusfinālā “Trīs lauvas” tikušas vēl tikai 1990. gadā. Salīdzinājumam – zviedri pirmo četrinieku sasnieguši četros Pasaules kausos.

Šajā čempionātā angļi jau pārvarēja vienu lāstu, astotdaļfināla mačā ar Kolumbiju beidzot uzvarot “pendeļu” sērijā. Tas viņiem bija tikai otrais laimests astoņās šādās “loterijās”. Iepriekšējā reize bija “Euro 1996” ceturtdaļfinālā ar Spāniju, bet pat tajā Eiropas čempionātā savās mājās angļi pēc tam pusfinālā zaudēja “pendelēs” vāciešiem. Atceroties, ka toreiz vienīgo kļūdu pieļāva tagadējais Anglijas izlases galvenais treneris Garets Sautgeits, varam iedomāties, cik svarīga bija šī uzvara pār Kolumbiju.

Par angļu nacionālo varoni kļuva vārtsargs Džordans Pikfords,

kurš atmaksāja trenerim par uzticību, jo pirms čempionāta Anglijas izlasē tieši par vārtsarga pozīciju bija vislielākās šaubas – Sautgeits noriskēja, pēc vājas klubu sezonas nepaņemot uz čempionātu pieredzējušo Džo Hārtu un uzticoties 24 gadus vecajam Liverpūles kluba “Everton” pirmajam numuram Pikfordam, kurš nemaz nespēlēja kvalifikācijas turnīrā un pirms čempionāta izlasē bija aizvadījis tikai trīs pārbaudes spēles.

Visus Anglijas rekordus turpina pārspēt vēl viens Pasaules kausa debitants – uzbrukuma līderis Harijs Keins jau ir guvis sešus vārtus, bet pirms tam tik rezultatīvs angļiem Pasaules kausa finālturnīrā vēl ir bijis tikai Gērijs Linikers, kurš bija 1986. gada čempionāta labākais snaiperis. Tiesa, pusi no saviem vārtiem Keins guvis ar 11 m soda sitieniem, un bez šiem vārtu guvumiem viņš vairs ne reizi nav trāpījis vārtu rāmī.

Sen neredzētos augstumos šajā čempionātā ir tikusi arī Zviedrijas valstsvienība,

kas Pasaules kausa ceturtdaļfinālā iekļuvusi pirmo reizi kopš 1994. gada, kad zviedri izcīnīja trešo vietu.

Zviedru panākumi ir uzskatāms pierādījums, cik daudz var panākt ar lielisku spēles organizāciju, disciplīnu un pašatdevi –

Zviedrijas izlases sastāvā nav pasaules mēroga zvaigžņu,

taču viņi tāpat jau ir pārspējuši visas prognozes, uzvarot trīs no četrām spēlēm. Zviedriem gan bija iespēja paņemt uz čempionātu savu pasaulslaveno uzbrucēju 36 gadus veco Zlatanu Ibrahimoviču, kurš bija gatavs pēc pāris gadu prombūtnes atgriezties valstsvienībā, taču jādomā, ka Zviedrijas izlases galvenais treneris Janne Andersons nenožēlo savu lēmumu uzticēties tiem futbolistiem, kuri izcīnīja ceļazīmi uz finālturnīru.

Mačā ar Angliju zviedriem gan būs jāaizlāpa viens robs sastāvā, jo diskvalifikācijas dēļ nevarēs palīdzēt pieredzējušais labās malas aizsargs Mikaels Lustigs no Glāzgovas “Celtic”.

Zviedrija ar Angliju oficiālajos turnīros aizvadījušas jau astoņus savstarpējos mačus, piecas reizes spēlējot neizšķirti – arī iepriekšējās divās spēlēs Pasaules kausa finālturnīros 2002. (1:1) un 2006. gadā (2:2).  Savu vienīgo uzvaru pār zviedriem šāda ranga mačos angļi svinēja pēdējā tikšanās reizē “Euro 2012” Ukrainā (3:2).

Tomēr par lielāko pasaules čempionāta pārsteigumu jāsauc Krievijas izlases iekļūšana ceturtdaļfinālā,

jo FIFA izlašu rangā Krievija atrodas viszemāk no visām 32 turnīra dalībniecēm – 70. vietā. Taču jau agrāk ir pieredzēts, ka savas sienas dara brīnumus – pagaidām lielāko pārsteigumu vēsturē no turnīra saimniekiem 2002. gadā sarūpēja Dienvidkorejas izlase, kas aizspēlējās līdz pat pusfinālam.

Krievijas izlase pirmo reizi piedalās Pasaules kausa izslēgšanas mačos, bet arī PSRS izlase, par kuras mantiniekiem krieviem patīk sevi saukt, līdz Pasaules kausa pusfinālam aizspēlējās tikai vienu reizi, 1966. gadā finišējot ceturtajā vietā.

Krievu futbolistu pēkšņie panākumi ir zvaigžņu brīdis izlases galvenajam trenerim Staņislavam Čerčesovam, kura rīcībā nav Eiropas līmeņa zvaigžņu,

tāpēc astotdaļfināla uzvara pār Spāniju ir jo pārsteidzošāka. Lielāko trenera karjeras daļu Čerčesovs strādājis ar dažādiem viduvējiem Krievijas klubiem, bet pirms valstsvienības vadības pārņemšanas viņš 2016. gadā ar Varšavas “Legia” uzvarējis Polijas čempionātā.

Mačā ar Spāniju Čerčesovs izvēlējās vienīgo iespējamo taktiku, “noparkojot autobusu” pie saviem vārtiem, kas deva vajadzīgo rezultātu. Par mača varoni kļuva krievu vārtsargs Igors Akinfejevs, kuru pirms tam daudzi vairāk pazina saistībā ar Čempionu līgas neveiksmīgo sēriju, kad Maskavas CSKA vārtsargs 43 turnīra spēles pēc kārtas jeb 11 gadus nespēja nevienā mačā palikt sausā.

Atšķirībā no pārējām ceturtdaļfināla vienībām neviens no Krievijas izlases futbolistiem nespēlē Eiropas stiprākajos klubos, bet komandas ierasto starta vienpadsmitnieku veido Maskavas CSKA un “Spartak”, kā arī Sanktpēterburgas “Zenit” spēlētāji. Maču ar Horvātiju traumas dēļ izlaidīs pieredzējušais malējais aizsargs Jurijs Žirkovs, bet pēc savainojuma sadziedēšanas ierindā var atgriezties saspēles vadītājs Alans Dzagojevs.

Tāpat kā krievi, arī Horvātijas izlase vietu ceturtdaļfinālā izcīnīja, uzvarot pēcspēles “pendeļu” sērijā, kur izcēlās Francijas vicečempionu “Monaco” vārtsargs Danijels Subašičs, tiekot galā ar trim no pieciem Dānijas futbolistu izpildītajiem 11 m sitieniem.

Šo valstsvienības modeli jau sauc par Horvātijas otro zelta paaudzi

(pirmā bija deviņdesmitajos gados, kad spēlēja Zvonimirs Bobans, Davors Šukers, Slavens Biličs, izcīnot 1998. gada pasaules čempionāta bronzu). Tiesa, šai paaudzei vēl nav lielu uzvaru pieredzes – kopš 1998. gada horvāti pirmo reizi tikuši Pasaules kausa izslēgšanas mačos, bet Eiropas čempionātos viņi nekad nav spēlējuši pusfinālā.

Uz papīra Horvātijas valstsvienībai gandrīz katrā pozīcijā ir labāki izpildītāji nekā krieviem (piemēram, starta sastāvā pat netiek Madrides “Real” pussargs Mateo Kovačičs), taču šajā čempionātā mēs jau vairākkārt esam pārliecinājušies, ka tas vēl neko negarantē. Abu komandu ceļi līdz šim bija krustojušies tikai vienā turnīrā, kad “Euro 2008” kvalifikācijā abi mači beidzās bez vārtu guvuma.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
A grupa P
Urugvaja URU
9
Krievija RUS
6
Saūda Arābija KSA
3
Ēģipte EGY
0
B grupa P
SPĀNIJA ESP
5
Portugāle POR
5
Irāna IRN
4
Maroka MAR
1
C grupa P
Francija FRA
7
Dānija DEN
5
Peru PER
3
Austrālija AUS
1
D grupa P
Horvātija CRO
9
Argentīna ARG
4
Nigērija NGA
3
Islande ISL
1
E grupa P
Brazīlija BRA
7
Šveice SUI
5
Serbija SRB
3
Kostarika CRI
1
F grupa P
Zviedrija SWE
6
Meksika MEX
6
Koreja KOR
3
Vācija GER
3
G grupa P
Beļģija BEL
9
Anglija ENG
6
Tunisija TUN
3
Panama PAN
0
H grupa P
Kolumbija COL
6
Japāna JPN
4
Senegāla SEN
4
Polija POL
3