Futbola dzimtenes lielākais panākums joprojām ir 1966. gada pasaules čempionu tituls, bet līdz Pasaules kausa pusfinālam Anglijas izlase aizkļuvusi vēl tikai reizi un arī diezgan pasen – 1990. gadā, kad tā “pendeļu” sērijā zaudēja Vācijai. Anglijas izlases ierastajā pamatsastāvā ir tikai divi futbolisti, kuriem ir iepriekšējo Pasaules kausu pieredze – pussargs Džordans Hendersons un uzbrucējs Rahīms Stērlings (pirms četriem gadiem Brazīlijā spēlēja arī aizsargi Gērijs Kehils un Fils Džounss, kuri šajā turnīrā vairāk sēž rezervē).
Salīdzinoši jauns un nepieredzējis ir arī galvenais treneris Garets Sautgeits,
kurš tikai trīs sezonas ir nostrādājis Anglijas premjerlīgā (no 2006. līdz 2009. gadam ar klubu “Middlesbrough”, kas viņa vadībā izkrita no angļu elites līgas), bet pirms stāšanās pie Anglijas galvenās komandas stūres 2016. gada septembrī Sautgeits vairākus gadus trenēja Anglijas U-21 izlasi.
Tomēr angļi šajā turnīrā ir apklusinājuši visus skeptiķus.
Anglijas izlase jau ir guvusi 11 vārtus, atkārtojot savu 1966. gada zelta čempionātā iespēto rekordu. Simboliski, ka astoņus no šiem vārtiem angļi guvuši pēc standarta situācijām, bet neviena komanda vēsturē šādā veidā vēl nav guvusi vairāk vārtu (astoņus “golus” no standartiem 1966. gadā guva arī Portugāle). Kā jau pienākas britu futbola pārstāvjiem, angļi šajā čempionātā guvuši jau piecus vārtus ar galvu, bet centra aizsarga Harija Magvaira rēķinā ir visvairāk uzvarēto gaisa divcīņu – 33. Savukārt angļu kapteinis Harijs Keins ar sešiem vārtu guvumiem ir čempionāta labākais snaiperis (pusi no vārtiem viņš ir guvis ar 11 m soda sitieniem). Ceturtdaļfinālā angļi ļoti pārliecinoši ar 2:0 pārspēja zviedrus.
Toties Horvātijas izlase kļuva tikai par otro komandu Pasaules kausu vēsturē, kas vienā turnīrā uzvarējusi divās 11 m sitienu sērijās (1990. gadā to pa ceļam uz finālu paveica arī Argentīna).
Pēc diviem tik saspringtiem un nogurdinošiem gan fiziskā, gan arī psiholoģiskā ziņā izslēgšanas mačiem
Horvātijas izlasei būs jāatrod spēki vēl vienam varoņdarbam.
Tiesa, horvātiem ir pietiekamas rezerves, lai būtu gatavi pusfināla spēlei – piemēram, spēlē ar Krieviju tikai otrajā puslaikā uz maiņu laukumā devās Eiropas slaveno klubu pussargi Marselo Brozovičs no Milānas “Inter” un Mateo Kovačičs no Madrides “Real”.
Par Horvātijas izlases potenciālu liecina arī tas, ka šajā finālturnīrā ar vārtu guvumiem ir izcēlušies jau astoņi spēlētāji.
Sastāva ziņā Zlatko Daliča trenētā komanda noteikti nav vājāka par angļiem, bet galvenais spēks ir vidējā līnijā, kur komandas “smadzenes” neapšaubāmi ir Luka Modričs, kuru daudzi uzskata par pasaules labāko pussargu. Traumas dēļ gan horvātiem pusfinālā nevarēs palīdzēt labās malas aizsargs Šime Vrsaļko.
Pēc pasaules mērogiem nebūt ne lielā Horvātija (četri miljoni iedzīvotāji - čempionāta ceturtā mazākā valsts) otro reizi vēsturē spēlēs Pasaules kausa pusfinālā – savā debijas čempionātā 1998. gadā horvāti šajā turnīra stadijā ar 1:2 zaudēja čempionāta rīkotājai Francijai. Jāpiebilst, ka šajā laikā divreiz līdz pusfinālam nav spējušas tikt pat tādas futbola lielvalstis kā Argentīna, Itālija, Spānija un arī Anglija.
Anglijas izlasei vienmēr Latvijā bijuši savi fani, bet šajā čempionātā pie mums noteikti arī kļuvis vairāk Horvātijas līdzjutēju.
Ceturtdaļfinālā horvāti izgaisināja čempionāta rīkotāju Krievijas sapņus, bet pēc šīs dramatiskās cīņas lielu rezonansi izraisīja sociālajos tīklos publicētais video, kurā horvātu aizsargs Domagojs Vida ģērbtuvēs iesaucās “Slava Ukrainai!”, bet Horvātijas delegācijas pārstāvis, bijušais izlases futbolists Ogņens Vukojevičs piebilda, ka “šī uzvara ir veltīta “Dinamo” un Ukrainai”. Abi horvāti savulaik ilgus gadus spēlējuši Kijevas “Dinamo” (Vukojevičs joprojām strādā par “Dinamo” skautu, bet Vida tikai pirms pusgada no Kijevas pārcēlās uz Turcijas klubu “Besiktas”), tāpēc Ukraina viņiem nav sveša valsts.
Tomēr Starptautiskā Futbola federācija (FIFA) šo sveicienu uztvēra kā politisku žestu un izteica Vidam brīdinājumu, bet Vukojevičam piesprieda 15 tūkstošu Šveices franku naudassodu. Turklāt horvāti izslēdza Vukojeviču no savas delegācijas sastāva. Vidas izsauciens izraisīja sašutuma vētru Krievijā, lai gan tas ir paradokss – Kremlis visu laiku stāsta, ka Krievijai nav nekāda sakara ar notikumiem Ukrainā, taču izrādās, ka
Ukrainas slavināšana līdz sirds dziļumiem aizskar čempionāta rīkotājus.
Tā nu ironiski sanācis, ka, pat nespēlējot finālturnīrā, Krievijas uzmanības centrā tāpat atkal ir nonākusi Ukraina.
FIFA vadoņiem nepatīk Ukrainas pieminēšana, taču tajā pašā laikā viņus nemulsina Pasaules kausa rīkošana valstī, kas ir atbildīga par nepieteikto karu Ukrainā, kas jau prasījis vairāk nekā desmit tūkstošu cilvēku dzīvību (ieskaitot arī pasažieru aviolainera MH17 notriekšanu pirms četriem gadiem).
Tas gan nav nekas jauns, ka
daudzajos korupcijas skandālos sevi diskreditējusī FIFA izpatīk visiem, kas maksā naudu un pasūta mūziku.
Neaizmirsīsim, ka nākamais Pasaules kauss risināsies mazajā Tuvo Austrumu naftas valstī Katarā, kur laikapstākļu dēļ būs jāspēlē ziemā. Bet ko gan var gribēt, ja pat FIFA oficiālajā “Youtube” kanālā šā čempionāta laikā raidījumus vada kundzīte PSRS krekliņā.
Šis politiskais fons noteikti atstās iespaidu uz trešdienas spēli,
vēlreiz atgādinot, ka tikai naivais vai ne pārāk gudrais var uzskatīt, ka sports un politika nav saistīti. Tiesa, ja pirms Pasaules kausa Krievijā par galveno oponenti šajā čempionātā tika uzskatīta Anglija (pēc incidenta ar nervu indes izmantošanu Anglijas pilsētā Solsberi, par ko tika vainoti Krievijas specdienesti, Lielbritānijas valstsvīri pieteica šim Pasaules kausam diplomātisko boikotu), tad tagad jau Krievijas sabiedriskajā domā par ienaidnieku Nr. 1 ir kļuvusi Horvātija.
Derētu gan atcerēties, ka
krievi Horvātijai ir lielu pateicību ir parādā par “Euro 2008”, kur Krievijas izlase izcīnīja savu lielāko panākumu vēsturē,
tiekot pusfinālā. Toreiz abas komandas spēlēja vienā kvalifikācijas grupā kopā ar Angliju, bet horvāti jau pirms pēdējās spēles Londonā bija nodrošinājuši pirmo vietu grupā, taču neatkarīgi no tā pēdējā mačā ar 3:2 apspēlēja angļus, kuriem derēja arī neizšķirts, tādējādi uzdāvinot Krievijas izlasei ceļazīmi uz finālturnīru.
Tā ka angļiem ar horvātiem futbolā ir veci rēķini, lai gan par to zaudējumu Anglijas izlase revanšējās jau uz karstām pēdām, divreiz sagraujot Horvātiju 2010. gada Pasaules kausa atlasē (4:1 un 5:1). Pēc tam abas komandas vairs nebija tikušās, bet kopumā septiņās savstarpējās spēlēs Anglija uzvarējusi četras, bet Horvātija – divas reizes.
