Jau ilgāku laiku Latvijā diskutē par to, kā pārvarēt vērojamo ekonomikas izaugsmes tempu palēnināšanos un arī beidzot piekļūt tiem investīciju līdzekļiem, kurus pēdējā gada laikā Eiropas ekonomikā dāsni cenšas iepludināt Eiropas Savienība (ES). Kamēr turpinās diskusijas, Somija ir uzsākusi īstenot vienu no savā vēsturē vislielākajiem projektiem, kas palielinās tās eksportu par pusmiljardu eiro gadā.
- Ieņemtas pozīcijas starta uzrāvienam
- Uzņēmējdarbības un labas izglītības nozīme
- Somijā nesmādē arī Latvijā atraidītās celulozes rūpnīcas
- Eksperti: Baltijas valstis vēl neko nav nokavējušas
- Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem tik ļoti nepieciešamais valsts atbalsts
Ieņemtas pozīcijas starta uzrāvienam
Jau vairāk nekā gadu Eiropas Komisija un Eiropas Investīciju banka (EIB) cenšas iekurināt apdzisušo Eiropas valstu ekonomikas izaugsmi, tā sauktā Junkera plāna ietvaros iepludinot apjomīgos naudas līdzekļus, kurus Eiropas valstīm būtu jācenšas izmantot inovācijai, pētniecībai un jaunai ražošanai. Latvija līdz šim varēja lepoties ar ES straujāk augošās ekonomikas titulu, savukārt Somija ilgstoši cīnījusies ar stagnāciju.
Tomēr tuvāko gadu laikā lomas var mainīties par labu Somijai, jo, kamēr Latvijā vēl tikai diskutē, kā novērst draudošo stagnāciju, Somija jau sākusi ieņemt starta pozīciju savam ekonomisko uzrāvienam.
Somijas Rūpniecības industriju konfederācijas vadītāja Jouni Hakalas teiktais liecina, ka daļa no problēmām, ar ko nākas saskarties Baltijas valstīm, ir visai līdzīgas.
"Mūsu ekonomikai kopš 2008.gada nav klājies gluži labi. Lielā mērā tas ir izskaidrojams ar faktu, ka mēs ļoti paļāvāmies uz lielo kompāniju darbību, kā arī uz meža sektora darbību. Un, protams, zināmu ietekmi atstāja arī Krievijā vērojamās ekonomiskās grūtības, līdzīgi kā tas bija arī Baltijas valstīm," stāsta Hakala. "Bet papildus tam būtisks izaicinājums ir arī tas, ka sabiedrība noveco, un arī ekonomika aizvien spēcīgāk sāk izjust šīs novecošanas sekas. Aizvien vairāk cilvēku dodas pensijā, kļūst mazāk darbaspēka, aug sociālie izdevumi, un, protams, tas negatīvi skar ekonomikas izaugsmi," skaidro Somijas Rūpniecības industriju konfederācijas vadītājs.
Uzņēmēju un labas izglītības nozīme
Hakala uzsver, ka ar salīdzinošu lielu pārliecību nākotnē Somijai ļauj raudzīties valdības un sabiedrības izpratne par nepieciešamību pastiprināt mazo un vidējo uzņēmumu lomu ekonomikā.
Tomēr vēl svarīgāk ir tas, ka Somijā ir krietni palielinājies gan sabiedrības atbalsts, gan arī gatavība iesaistīties uzņēmējdarbībā.
"Mana paaudze ap to laiku, kad es pabeidzu savas mācības, galvenokārt plānoja darbu lielajos uzņēmumos, un realitātē patiešām lielākā daļa darbinieku arī strādāja lielos uzņēmumos. Es pats nonācu bankā," sacīja Hakala. "Savukārt, ja jūs dotos aptaujāt studentus augstskolā mūsdienās, tad aptuveni 20% – 30% no viņiem jau studiju laikā mērķtiecīgi vēlas kļūt par uzņēmējiem. Tāpēc varam teikt, ka šajā ziņā Somijā ir notikušas ļoti lielas pārmaiņas, un tās varam vērtēt ļoti pozitīvi. Ir jāsaprot, ka kļūstot par uzņēmēju, jūs nestrādājat tikai sev, bet arī sabiedrībai," pauž eksperts.
Atbildot uz jautājumu, vai šo pieredzi būtu iespējams atkārtot, piemēram, arī Latvijā Jouni Hakala uzsver, ka
viena no veiksmes receptēm ir būtiska izglītības sistēmas nostiprināšana, tomēr vienlaikus jāatzīst, ka sabiedrības attieksmes maiņai nozīmīgi ir arī atsevišķu uzņēmēju, it īpaši gados jaunu, veiksmes stāsti.
"Pirmkārt, ir svarīgi veicināt iedzīvotāju iespējas iegūt starptautisku izglītību, kā arī radīt izglītības sistēmu, kas ir līdzvērtīga ārvalstu līmenim. Ir svarīgi jau laicīgi izglītot cilvēkus par to, ka viņi ir daļa no starptautiskās uzņēmējdarbības un nevis tikai Somijas uzņēmējdarbības vides," norāda Hakala. "Otrkārt – ir svarīgi, lai interese sāktos no sabiedrības pamatiem, no parastiem cilvēkiem, un par laimi mums tas ir noticis. Tāpēc man šķiet, ka patiesībā šī interese un atbalsts uzņēmējdarbībai nav valsts politikas rezultāts, bet patiesībā šo transformāciju sabiedrībā vairāk ir paveikuši daži gluži parasti somu jaunieši, kuriem šobrīd jau ir ap 30 gadiem. Viņi ir kļuvuši par tādiem kā piemēriem citiem. Jā, varam teikt, ka arī veiksmes stāsti ir vajadzīgi, jo bez veiksmes stāstiem ir grūti pierādīt, ka ir izvēlēts pareizs un ilgtspējīgs attīstības ceļš," secina Somijas Rūpniecības industriju konfederācijas vadītājs.
Somijā nesmādē arī Latvijā atraidītās celulozes rūpnīcas
Iespējams, ka par vienu no panākumu ķīlām Somijai kļūs plašs sabiedrības un atbalsts arī jau veiksmīgi strādājošajām industrijām un izpratne par to, ka, neļaujot attīstīties rūpniecībai, valsts nākotne var būt apdraudēta.
Zīmīgi, ka viena lielāko investīciju projektu ar augstu eksporta potenciālu kaimiņvalsts uzņēmēji ir uzsākuši tieši nozarē, kuru Latvijas sabiedrība pirms dažiem gadiem noraidīja kā sev nepieņemamu.
Somijas mazpilsētā Anekoski tagad ir celulozes rūpnīca – visai līdzīga tai, kuru Latvijas sabiedrība pirms vairākiem gadiem diezgan uzpūtīgi noraidīja kā sev nepieņemamu.
Pa šiem gadiem, kamēr Latvijai tā arī nav izdevies piesaistīt nevienu līdzvērtīgu investīciju projektu, ne arī kaut cik vērā ņemamos apjomos attīstīt tūrismu no celulozes rūpnīcas paglābtajā Ozolsalas apkaimē, Somijas uzņēmums "Metso Fibre" šīs celulozes rūpnīcas rekonstrukcijā plāno ieguldīt aptuveni 1,2 miljardus eiro, kas ir valstī lielākais projekts kopš atomelektrostaciju būvniecības.
Topošās ražotnes vadītāja Kamilla Vikstroma skaidro – pasaulē aug pieprasījums pēc kartona, tāpēc Somija saskata labas iespējas būtiski palielināt savu ietekmi globālajā celulozes tirgū. Jaunā rūpnīca nodrošinās papildu eksportu aptuveni pusmiljarda eiro apjomā. "Šobrīd lielākā daļa no Anekoski rūpnīcā saražotās celulozes paliek Somijā, un tā daļa, kas nonāk ārvalstu tirgos, ir pavisam neliela. Bet jaunā rūpnīca šo situāciju būtiski mainīs, un jau krietni lielāka daļa, gandrīz puse, nonāks eksporta tirgos," viņa stāsta.
"Metso Fibre" investīciju projekts patiesībā ir laba atbilde arī uz citiem Latvijā šobrīd aktuāliem jautājumiem – piemēram, par atjaunojamo energoresursu ražošanas attīustību, jo celulozes rūpnīcas rekonstrukcija būs arī būtisks ieguldījums Somijas enerģētiskajā neatkarībā.
Jau šobrīd rūpnīca saražo par aptuveni 30% vairāk elektroenerģijas nekā patērē, bet pēc rekonstrukcijas šis apjoms augs vairāk nekā četrkārt.
"Mūsu pašpietiekamība no energoapgādes viedokļa šobrīd sasniedz 129% – tas nozīmē, ka spējam saražot visu rūpnīcā patērēto elektroenerģiju un vēl arī daļu pārdot elektroenerģijas tirgū. Bet ar jaunās rūpnīcas nodošanu ekspluatācijā pašpietiekamība būtiski palielināsies un sasniegs jau 240%," norāda Vikstroma.
Anekoski celulozes rūpnīca jau no aiznākamā gada saražos aptuveni 2,8 teravatstundas elektroenerģijas, no kuras aptuveni divas trešdaļas nonāks elektroenerģijas tirgū un tur tiks pārdotas, nesaņemot nekādu papildu valsts atbalstu. Kā uzsver Vikstroma, tas ir iespējams tāpēc, ka uzņēmums nevis paļaujas uz dāsnu valsts atbalstu, bet gan cenšas būt inovatīvs savā pamatdarbības nozarē, pēc iespējas pilnvērtīgāk izmantojot visu apstrādājamo koksni, un elektroenerģiju ražo pirmkārt sev.
"Sašķeļot koksnes šķiedras, no tām izdalās kaut kas līdzīgs līmei, ko sauc par lignīnu. Lignīnu pēc tam, kad tas tiek ķīmiski izšķīdināts, mēs atdalām no celulozes, vēlāk no tā arī atdalām ūdeni un sadedzinām katlā utilizatorā, kurā iegūtais siltums attiecīgi darbina tvaika turbīnu Attiecīgi – tieši šis lignīns tad arī kalpo par degvielu siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai celulozes rūpnīcā," saka Vikstroma.
Eksperti: Baltijas valstis vēl neko nav nokavējušas
Tomēr viens no svarīgākajiem vēstījumiem, kuru uzsver gan Eiropas institūciju, gan arī Somijas eksperti, ir tas, ka arī Baltijas valstīm joprojām ir iespēja ielēkt attīstības vilcienā un rīkojoties mērķtiecīgi, censties atgūt vismaz daļu no investīcijām pieejamā ES Eiropas Stratēģisko investīciju fonda finansējuma.
Kā uzsver EIB viceprezidents Jans Vapavuri, starta pozīcijas Eiropas valstīm kopumā ir visai līdzvērtīgas, jo visās no tām valda līdzīga problēma – gan bankas, gan uzņēmēji baidās uzņemties risku.
"Manuprāt, investīciju apjoms ES tikai šogad ir sasniedzis to līmeni, kāds tas bija 2008.gadā. Varam secināt – ja nepietrūkst līdzekļu kredītiestādēs un ir pietiekami labvēlīgas likmes, tad problēma ir kaut kur citur. Mēs un Eiropas Komisija esam nonākuši pie secinājuma, ka problēma ir nepietiekamā spējā uzņemties risku. Tāda arī ir Eiropas Stratēģisko investīciju fonda pamatideja – mēs kā publiska, ES struktūru pārraudzīta banka uzņemamies lielāku risku. Bet ne tikai mēs – ar savu piemēru mēs ceram iedrošināt arī citus uzņemties lielākus riskus," skaidro Vapavuri.
Būtisks iemesls tam, kāpēc Baltijas valstīm izšķiršanās par apjomīgām investīcijām būtu jāveic pēc iespējas ātrāk, ir fakts, ka tā sauktā Junkera plāna ietvaros piešķiramiem attīstības kredītiem EIB ir gatava sniegt arī papildu projektu novērtējumu.
"Pretstatā komercbankām mums ir savs projektu departaments, kurā ir inženieri, ekonomisti, nozaru speciālisti. Tāpēc, lai novērtētu izpētes, attīstības un inovatīvos projektus, mēs izmantojam ekspertus, kuri daudzos gadījumos paši ir strādājuši, piemēram, farmācijas industrijā," saka bankas pārstāvis Tomass Šmits. "Man šķiet, ka šī iemesla dēļ mums ir spēcīgi resursi projektu novērtēšanai, un, pateicoties tam, mums nav nepieciešama arī konsultanti no ārpuses. Tas dod lielas priekšrocības kredītu ņēmējiem, jo praktiski mēs iepriekšējo projektu izvērtēšanu paveicam klientam par brīvu. Tas nozīmē, ka zināmā mērā uzņemamies daļu klientu risku jau projektu sākotnējās izvērtēšanas procesā, jo, protams, nekādas izmaksas gadījumā, ja projektam tomēr netiek piešķirts kredīts, no klienta netiek pieprasītas," viņš piebilst.
Tiesa, kā uzsver vienas no kreditēšanas programmā iesaistītājām bankām, OP bankas jeb bijušās "Pohjola Bank" pārstāve Paivi Jāskelainena, lēmumu pieņēmējiem, piemēram,
Baltijas valstīs būtu jākoncentrējas uz jau strādājošu uzņēmumu modernizāciju, nevis uz uzņēmējdarbības uzsācēju projektiem.
"Ir svarīgi saprast, ka šie aizdevumu ir aizdevumi, par kuriem kredīta ņēmējs atbild ar saviem aktīviem. Tāpēc bieži, domājot par inovācijām un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstu, mēs iztēlojamies uzņēmējdarbības uzsācējus vai arī projektus to ļoti agrīnās tapšanas stadijās," norāda Jāskelainena. "Tomēr, ņemot vērā apstākli, ka komercbanka šajos projektos aizdod un attiecīgi uzņemas aptuveni 50% risku, šiem projektiem ir jābūt tādiem, kuri spētu saņemt banku finansējumu arī parastos apstākļos. Tātad, lai saņemtu kredītu, jābūt jau zināmai naudas plūsmai, un nepietiks tikai ar ideju vai ļoti neskaidrām iestrādēm," viņa saka.
Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem tik ļoti nepieciešamais valsts atbalsts
Savukārt Eiropas Investīciju bankas viceprezidents Jans Vapavuri pievērš uzmanību apstāklim, ka Somijas gadījumā ārkārtīgi liela loma valsts spējā apgūt investīcijas ir arī spēcīgam valsts un pašvaldību atbalstam.
"Gan Somijas uzņēmējdarbības organizācijām, gan arī valsts un pašvaldību institūcijām ir ārkārtīgi augsta interese par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda iespējām.
Būtiska priekšrocībai Somijai, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, ir apstāklis, ka valsts un pašvaldības iestādes šajā procesā ir iesaistījušās ļoti aktīvi. Jau aptuveni pusgadu visā Somijā tiek organizēti ļoti daudzi semināri, un, lai gan mēs kā iesaistītā puse esam tajos palīdzējuši, izšķiroša loma intereses veicināšanā par investīcijām ir bijusi Somijas valdībai," norāda Vapavuri.
Vienlaikus jāievēro, ka atbalstam tomēr nevajadzētu nonākt tikai atsevišķu lielo uzņēmumu rokās, jo gan Baltijas valstīs, gan Ziemeļvalstīs pietrūkst tieši spēcīgu mazo un vidējo uzņēmumu. "Lai gan Somija ir ievērojami lielāka valsts nekā Baltijas valstis, tā joprojām ir maza valsts. Un pat Zviedrija ir maza valsts! Gan Somija, gan Zviedrija cieš no apstākļa, ka to rūpniecība pamatā balstās uz salīdzinoši lielām kompānijām," atzīmē Vapavuri.
"Faktiski, mūsu valstīm visa ekonomika lielā mērā vēsturiski ir balstījusies uz dažām lielām kompānijām. Abām ekonomikām ir nepieciešams krietni lielāks vidējo un mazo kompāniju īpatsvars. Domāju, ka tas ir attiecināms arī uz Baltijas valstīm – pat par spīti tam, ka lielo kompāniju skaits un īpatsvars pie jums ir mazāks, ilgtermiņā jebkurā gadījumā jums - un arī visai Eiropai - ir nepieciešams lielāks mazo un vidējo uzņēmumu īpatsvars. Protams, paturot prātā arī to, ka daļa no tiem kādā mirklī var kļūt arī par lieliem uzņēmumiem. Tagad, lai to panāktu, mums ir instruments, kura iepriekš mums nebija," pauž Eiropas Investīciju bankas viceprezidents.
No Latvijas pašlaik uz tā saukto Junkera plāna finansējumu pretendē Eiropas Investīciju bankai iesniegti vairāki lielo investīciju projekti par kopējo summu 400,3 miljoni eiro. Vairāki no šiem projektiem ir tuvu līguma noslēgšanai, bet vistuvāk iespējamai līguma slēgšanai ir Ķekavas apvedceļa projekts.
