Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību - partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar Nacionālās apvienības (NA) "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" ekonomikas pārzinātāju Robertu Zīli.
Roberts Zīle (R.Z) – šajās vēlēšanās nestartē, taču ir izvirzīts kā Nacionālās apvienības premjera amata kandidāts. Šogad vienās vēlēšanās jau uzvarējis un atkārtoti kļuva par Eiropas Parlamenta deputātu. Ir Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs, ekonomists.
Autores komentārs
Nacionālajai apvienībai (NA) ir spēcīgs spēlētājs – Roberts Zīle, kurš gan atkal iesēdies Eiropas Parlamenta krēslā un šajās vēlēšanās nepiedalās. Tiesa, viņš ir nominēts kā partijas premjera kandidāts. Cik lielas ir viņa iespējas vadīt valdību? Visdrīzāk – ne īpaši. Cik lielas ir NA iespējas nonākt valdībā pēc vēlēšanām? Visdrīzāk daudz lielākas nekā Zīlem kļūt par premjeru.
Iespējams tieši tāpēc Zīle nebaidās būt skarbs un pateikt lietas, no kā citi partiju pārstāvji mēģina izvairīties, jo tās nav populāras. Piemēram, uz jautājumu – vai nodokļi kopumā valstī būs jāceļ - Zīle saka – jā, jo citādi nav iespējams iekasēt tik daudz naudas, lai apmierinātu sabiedrības pieprasījumus un vajadzības. Tiesa, tik precīzi tiešs uzstādījums neparādās apvienības priekšvēlēšanu programmā. Protams, NA neprasa samazināt PVN pārtikai, kas ir viens no populārākajiem šo vēlēšanu pīrāgiem vēlētājiem, bet vai iespējams lielās nodokļu politikas pārmaiņas saistīt tikai ar progresivitātes principa ieviešanu iedzīvotāju ienākuma nodoklī (kas arī visai iecienīts piedāvājums šajās vēlēšanās), taisnīgāku nodokli kapitālam (arī uz tā pusi raugās daudzi) un zemāku nodokli dzimtas un pašapdzīvotajiem īpašumiem – diez vai. To, ka būs jāķeras vien kādām lietām, kas attiecas uz patēriņu, Zīle pasaka it kā garāmejot.
Interesants ir arī viedoklis par „Citadeles” pārdošanu. Saruna notika vēl pirms valdības paziņojumiem, ka darījums noteikti noslēgsies septembra beigās. Zīle atzīst, ka labāk tomēr bankas pārdošanu būtu bijis uzticēt kādam no Eiropas Komisijas, jo tas mazinātu politisko ķēķi. Taču „Citadeles” darījums traucas uz priekšu lielā ātrumā, un nav arī dzirdēts, ka pret to asi un skaļi iebilstu citi Zīles partijas biedri. Galu galā NA atrodas valdībā un sēž pie koalīcijas galda, tātad tas ir tomēr arī viņu lēmums – banku pārdot tagad.
Partijas priekšvēlēšanu programmā lielā mērā ir atrodas daudzas lietas, ko arī sola citi – gan aizsardzībai 2% no IKP, gan ievērojami palielināt neapliekamo minimumu un citas jau augstāk minētās nodokļu izmaiņas, tāpat arī prasība pārtraukt termiņuzturēšanas atļauju izsniegšanu pret nekustamā īpašuma iegādi. Partijai ir arī paudusi savu viedokli pret viesstrādnieku piesaisti. Un protams, uzskata, ka Latvijas izaugsme jābalsta uz augstākas pievienotās vērtības radīšanu.
Tiesa, pie priekšlikumiem, kā mazināt nevienlīdzību, atrodams arī piedāvājums izveidot piemaksas pie pensijas atkarībā no bērnu skaita. Te gan jāpiebilst, ka bērni dzimst ne tikai nabadzīgās ģimenēs. Taču, kas zina, varbūt izveidojot šādu mehānismu, beidzot daudzi „tēvi”, kas tagad labprāt aizmirst par savām atvasēm, kaut vai šī iemesla dēļ mēģinās piedalīties to audzināšanā un uzturēšanā.
A.P. Apvienības programmā ir atsevišķa sadaļa par nevienlīdzības mazināšanu. Proti, iedzīvotāju ienākuma nodoklis satur progresīvo principu, piemaksa pensijai atkarībā no bērnu skaita, zemāki izdevumi pārtikai ģimenes budžetos un tā tālāk. Ko domājat ar progresivitātes principu?
R.Z. Tur ir divas iespējas. Klasiskais progresīvais nodoklis, kas nozīmē, ka sasniedzot noteikta sliekšņa ienākumus, tad nav vairs 24% iedzīvotāju ienākuma nodokļa, bet gan, piemēram, 34%.
No kādas ienākuma summas?
Mēs neminam šeit konkrētas summas. Esam atvērti diskusijai, bet mūsuprāt, progresivitātei ir jābūt.
Turklāt mums vēl ir arī otrs variants, tāpēc arī programmā runājam par progresivitātes principu un nevis progresīvo nodokli. Proti, tas, pie kā arī Finanšu ministrija (FM) strādājusi – ir diferencētais neapliekamais minimums, kas balstās uz gada ienākuma deklarāciju, ko cilvēks iesniedz. Un, ja viņa ienākumi gan no darba algas, gan, piemēram, no telpu izīrēšanas vai no kā cita vēl papildu ienākuma pārsniedz konkrētu summu, tad viņa neapliekamais minimums ir zems, bet, ja nepārsniedz, tad tas līmenis ir lielāks. FM tas viss ir sarēķināts. Mēs faktiski esam vairāk šī otrā modeļa piekritēji, jo tas nozīmē, ka pēc nodokļu nomaksas nauda kabatā paliktu tiem, kam mazākas algas.
Mēs esam gatavi diskutēt ar koalīcijas partneriem par abiem variantiem, bet, kā jau minēju, man pašam labāk patīk diferencētais neapliekamais minimums, jo tas ir gan ātrāk ieviešams, gan arī taisnīgāks.
Arī paredzat taisnīgu nodokli par kapitāla pieaugumu. Cik liels būtu taisnīgs?
Tā netaisnība vērojama pašreizējā situācijā - Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodokli pamatā maksā no algas. Taču alga nebūtu, ja nebūtu šeit biznesa. Bizness ir saistīts ar kapitāla ienākumu. Latvijā mēs ar mokām ieviesām kapitāla ienākuma nodokli 2007.gadā, kad jau sākās krīze. Tagad ir 10% likme par noguldījumiem un par kapitāla pieaugumu - 15%. FM par to ieņem dažus desmitus miljonus gadā. Tas ir smieklīgi maz, salīdzinoši ar to daļu, kas nāk no algām un ir ap miljardu. Līdz ar to, pirmkārt, ir jārada iespēja, ka cilvēki, kas pelna no kapitāla, normāli samaksā nodokļus.
Es gribu uzsvērt - tas ir cienījams ienākums, bet nevar pārdot biznesu, piemēram, pārtikas pārstrādes uzņēmumus, sms kredītus, nesamaksājot kapitāla ienākuma nodokli.
Ir jāatrod metode kopā ar Valsts ieņēmuma dienesta ekspertiem - kādā veidā padarīt šo ienākumu par cienījamu. Ja jūs tērējiet šo ienākumu personīgajām vajadzībām, piemēram, pērkat mašīnas, mājas un tā tālāk, tad ir jāatrod iespēja, kā no jums paņemt šo nodokli.
Ilgtermiņā mērķis ir sekojošs – pirmkārt, ir jāievieš administrēšana, lai nevarētu izvairīties no šī nodokļa nomaksas, un otrkārt, nākotnē likmēm, ko maksā no algas un ko maksā no kapitāla, ir jāizlīdzinās. Likmēm vajadzētu būt vienādām, proti, kapitāla nodoklim ir jābūt pašreizējā iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmērā, kas ir 24%.
Tāpat ir arī jāizvērtē, vai ir taisnīgi ņemt nodokli no tiem pensionāriem, kas tur savu naudiņu depozītā. Proti, tagad, ja viņu uzkrājums pārsniedz 100 latus gadā, ir jāmaksā kapitāla nodoklis 10% apmērā. Ir vairākas valstis Eiropā, kas uzliek neapliekamo minimumu arī ienākumiem no kapitāla. Īrijā pirms krīzes tie bija ap 1200 eiro. Mums tā summa nav jāceļ tik augstu, bet var neņemt kapitāla nodokli no 100 vai 200 eiro. Summa ir politiskās izšķiršanās jautājums.
Tad tā doma ir, ka no tiem, kuriem ienākumi no kapitāla ir lielāki, paņemt vairāk nekā līdz šim, savukārt no tiem, kam mazas summas – neņemt vispār?
Jā. Taču tas nav viegls uzdevums. Turklāt tam ir ne tikai fiskāls mērķis, proti, lai budžets saņemtu vairāk, bet tas arī ļautu sabiedrībai uzticēties politikai, ka beidzot tiem, kas apiet nodokļu nomaksu un dzīvo ļoti lēti Latvijā, arī tie ir jāmaksā. Viņi ir cienījami cilvēki, bet viņiem ir jāmaksā nodokļi.
Programmā solāt arī pārtraukt uzturēšanās atļauju izsniegšanu pret nekustamā īpašuma iegādi. Vai pret ieguldījumiem uzņēmējdarbībā jums pretenziju nav?
Nē, nav iebildumu. Arī pašlaik ir kritērijs, ka šīm investīcijām jārada darbavietas. Jāpiebilst gan, ka ļoti maz ir tādu uzturēšanas atļauju, kas tiktu izsniegtas pret investīcijām. Atļaujas pamatā prasa par nekustamā īpašuma iegādi.
Ja rastos problēmas nākotnē, ka ļoti daudz grib ieguldīt uzņēmumos un krāpjas ar nodarbinātību, reāli netiek radītas darbavietas, tad mēs varētu pilnveidot šo sistēmu. Piemēram, Šveicē katru gadu nodokļu inspektori un citas uzraugošās institūcijas, kas atbildīgas par nodarbinātību, pārbauda, vai investīciju nosacījumi, par ko saņemtas termiņuzturēšanās atļaujas, tiek izpildīti. Ja nē – tad atļauja tiek atņemta. Nav iespējams uztaisīt fiktīvu uzņēmumu uz vienu gadu un pēc tam piecus gadus dzīvot bez bēdu.
Esat arī programmā ierakstījuši, ka stratēģiskie uzņēmumi paliek valsts īpašumā. Kuri?
Tas ir pamatā domāts, lai noņemtu bažas par "Latvenergo", "Latvijas dzelzceļa" likteni. Šajā gadījumā mēs arī domājām, ka tuvākā laikā nav racionāli apvienot vai pārdot "Lattelecom" un "LMT", jo tas samazina konkurenci. Es saprotu, ka abiem uzņēmumiem, īpaši "Lattelecom", nav ērta situācija, jo tehnoloģijas attīstās un ierobežojumi, kas bija dibināšanas līgumos ierakstīti, varbūt traucē, bet mēs negribam monopolizēt tirgu telekomunikāciju jomā. Ir jāatstāj konkurējoši uzņēmumi, lai arī ar valsts kapitālu.
Kā ar banku "Citadele"? Vai tā jāpārdod?
Mēs esam pret. Mums bija telefonkonference ar Briseli, ar valsts atbalsta uzraugu, kā viņš redz šo situāciju, ja mēs šogad nepārdodam "Citadeli". Tā aina nav tik bēdīga. Pirmkārt, ir bijis tikai viens gadījums ar kādu banku Holandē, kur pilnvarota persona ir pārdevusi, un nekas tur traģisks nenotika, to pārdeva arābu investoriem. Otrkārt, nav tā, ka valdībai nav nekādas teikšanas – ja valdība 2014.gadā nepārdod banku, tad ģenerāldirektors EK, kas uzrauga valsts atbalstu, rosinās, ka Latvijai ir jāturpina pārdošana, bet jau pēc citādas sistēmas. Tas nozīmē, ka pilnvarotā persona tiek valdības izraudzīta un EK apstiprināta, un tālāk jau šī persona veic pārdošanas procesu.
Un tur neviens nestāsta tādas muļķības, ka varēs pārdot banku "Citadele" par vienu eiro.
Jo EK kā 28 valstu komisāru kolēģija nekad nepieņems lēmumu, ka beigu beigās Latvijas nodokļu maksātāji, kas izvilka "Parex" un visu bankas sistēmu ap Baltijas jūru, paliek jaņos un saņem atpakaļ ļoti maz.
Vai ir iespējams vispār nepārdot "Citadeli"?
Otra koncepcija ir, ka to taisa par attīstības banku. EK ģenerāldirektoram tas īpaši nepatīk. Bet es neredzu pamatu, ka mums nevarētu būt arī spēcīgāka finanšu institūcija nekā tā, par kādu izveidota Latvijas attīstības finanšu institūcija ["Altum"]. Tas ir tāds cīkstēšanās modelis – ja redzat, ka kādā citā ES valstī, piemēram, Vācijā ir ļoti attīstīts valsts banku komercbizness, tad es neredzu iemeslu, kāpēc mēs nevarētu pacīnīties arī par to.
Vai Jūs esat par "Citadeles" bankas pārdošanu vēlāk?
Katrā ziņā, man ir ticība vairāk cilvēkiem, kas ir zem EK uzraudzības. Par to pilnīgi pārliecina "Pasažieru vilciena" epopeja. Toreiz, kad bija pirmais mēģinājums pirkt vilcienus, EK teica, ka nedos 100 miljonus, jo tiek pārkāpta procedūra un tā nedrīkst darīt. Otrs mēģinājums, kas atkal beidzās neveiksmīgi, ir klasisks piemērs – ja nelietojam ES naudu un komisija neiesaistās, tad tiek sataisīts vēl viens ķēķis. Tāpēc es domāju, ka varbūt EK iesaiste arī "Citadeles" pārdošanā, kas nu jau kļuvusi pārlieku slepena, nebūtu nemaz tik slikta lieta.
Es negribu pieredzēt, tāpat kā NA, ka pašreizējais fonds, kas iegādājas "Citadeli", vienkārši pēc kāda laika veic vēl vienu darījumu, un šī banka jau nonāks pavisam citu uzņēmēju pārvaldībā, kas nav no ASV. Redziet, tam ASV fondam nepietiek ar Latviju vien, tam kā minimums vajag Baltiju. Vismaz pagaidām nekas nav zināms, ka viņi kaut ko gribētu darīt Igaunijā un Lietuvā. "Citadele" šobrīd ir ierobežota ar savu darbību ārvalstīs un arī Latvijā. Protams, ja fonds nopērk banku, tas var izvērsties, bet ieņemt tirgus daļu Baltijā, kurā ir milzīgs "Swedbank", SEB un DNB bankas īpatsvars... Man nav ticības, ka tas nav divu soļu darījums un ka vēl nav sasniedzis patieso pircēju. Un tā sabiedrībai būtu milzīga vilšanās. Tāpēc mēs domājam, ka labāk, lai EK apstiprina pilnvaroto personu un ar tās palīdzību pārdod banku, jo tad šis process būs caurspīdīgāks, saprotamāks un godīgāks, nekā tas notiks pašreiz.
No vienas puses, pozitīvi, ka Latvijā bezdarbs samazinās, taču no otras - uzņēmēji arvien biežāk saka, ka viņiem sāk pietrūkt darbaspēka. Vai ir jēga Latvijā mīkstināt imigrācijas politiku?
Nē. Tāpēc, ka bezdarbs vēl joprojām ir pietiekoši augsts. Jautājums ir – ko uzņēmējs maksā savam darba ņēmējam?
Arī daudzi latvieši, kas aizbraukuši, būtu gatavi atgriezties pie civilizētiem darba samaksas noteikumiem – ar sociālo nodokli un salīdzinoši pieklājīgu algu, jo daudziem Latvija tomēr ir tuvāka nekā Lielbritānija, Īrija vai kāda cita valsts.
Es domāju, ka darba devējiem ir jāsaprot, ka darba samaksa nav viņu galvenais konkurences elements eksporta tirgos. Darbaspēka izmaksu minimums nav ilgtermiņa skatījums. Ilgtermiņa skatījums biznesam ir – lai varētu labi eksportēt, ir jādomā par energoietilpību. Energo izmaksas ir un būs dārgas, un tas nozīmē, ka konkurēt ar preci, kurai ir zemas energo izmaksas, ir daudz lielāks labums nekā ar to, ka ir zemas algas.
Ir svarīgi – cik darba devēju organizācijas ir gatavas iet uz šīm sarunām, proti, ka darba devējiem ir jāmaksā pieklājīgākas algas, ka jāizvairās no nodokļu apiešanas darba samaksas jautājumos.
Uzņēmēji teiks, ka viņu ienākumi ir mazi un viņi nemaz nespēj pacelt algas.
Par to nekas gan neliecina.
Turklāt, ja nepietiek cilvēku Latvijā, var tos algot Bulgārijā, Rumānijā, kur ir zemāks algu līmenis nekā Latvijā. Ir piemēri, ka daudzās vietās kūdras purvos Latvijā jau strādā bulgāru un rumāņu viesstrādnieki. Lūdzu, algojiet viņus, bet tāpēc nevajag vest šeit citu tautību cilvēkus, kas nav no ES.
Tad ir pietiekami lielas iespējas, lai veiktu imigrāciju ES ietvaros un neko vairāk nevajag?
Tā nav imigrācija. Mēs visu esam juridiski atļāvuši. ES ir brīva darbaspēka kustība. Šie cilvēki lielākā daļa brauc un strādā konkrētu termiņu un brauc pēc tam prom vai arī uz citu ES valsti.
Vai nodokļu politika Latvijā būtu jāmaina, vai arī tā ir pietiekami laba un turpmākos divus trīs gadus jāliek mierā?
Tā ir absurda pozīcija. Ir cilvēki, kuri saka, ka nodokļi nav jāmaina, un tas ir populāri. Taču šie cilvēki ir populisti.
Taču paskatieties – mums ir viens no zemākajiem nodokļu līmeņiem ES, šķiet ap 27% no IKP. Turklāt ienākumi sadalās visnevienlīdzīgāk ES valstu vidū. Šādi turpināt nevar, un šie divi kritēriji pasaka, ka mēs ejam purvā.
FM ir aprēķini, kas perfekti parāda, ja neko nemainām, tad 2017.gadā mēs pārdalām vairs tikai 25,5% no IKP un esam absolūtie līderi ES, kuriem ir vismazākais nodokļus slogs. Protams, var teikt, ka nodokļi ir jāiekasē labāk. Un tas ir jādara. Bet nav iespējams nofinansēt aizsardzību 2% no IKP, veselību – 5% un tā tālāk. Vienkārši nesanāk, ko katra nozare prasa, nevar pavilkt sabiedriskās vajadzības ar šādu nodokļu politiku.
Ja Jūs kļūsiet par premjeru, tad jau nākamgad sāksiet celt nodokļus?
Nākamgad ir tās lietas, kas ir gatavākas – var ieviest diferencēto neapliekamo minimumu. Ir jāatrod sapratne ar pašvaldībām. Mēs nevaram bieži eksperimentēt ar nodokļiem, jo te notiek sadursme ar pašvaldību budžeta ieņēmumiem. Te arī bieži vien ir politiski konflikti. Otrkārt, pirmajā gadā varētu izdarīt arī vienu lietu, kas attiecas uz nekustamo īpašumu. Mums jāņem vērā, ka kadastrālo vērtību bums ir ap Rīgu, Jūrmalu. No turienes tiek izspiesti cilvēki ārā, jo nespēj samaksāt nodokli, tas ir ļoti augsts. Būtu labi sekot ASV atsevišķu štatu pieredzei, ka gadījumā, ja īpašuma atsavināšana vai pārdošana notiek dzimtas lokā, tad šo īpašumu izņem ārā no kadastrālā novērtējuma un nodokļa pieaugums nav lielāks par inflācijas procentu gadā. Savukārt tie, kas pārdot tirgū, par īpašumu maksā augsto nodokli. Tas noņem spriedzi, kad cilvēkus spiež ārā no mājām. To var izdarīt ātri – jau ar nākamo gadu. Ja ne ar 1.janvāri, tad ar 1.jūliju noteikti.
Un tad ir jāķeras klāt kapitāla pieaugumam. Bet tas nebūs viena gada jautājums. Ir jāatrod saprātīgs risinājums.
Kāda ir nodokļu politikas ideoloģiskā bāze, proti, krīzes laikā bija uzstādījums, ka samazinām nodokļus darbaspēkam un palielinām patēriņam, kas gan realizējās tikai daļēji. Vai šie akcenti paliek?
Darbaspēku nodokļi Latvijā Eiropas kontekstā nav kritiski, bet ir pietiekami augsti darba devējiem. Bet tad valdībai jāatrod ar sociālajiem partneriem – darba devējiem un darba ņēmējiem – dialogs, ar ko aizvietojam darbaspēka nodokļu samazinājumu, vai kompensējam to ar kapitāla pieauguma nodokli vai tamlīdzīgi.
Jāatrod mehānisms, kas darbaspēka nodokļu masas samazinājumu tomēr pakāpeniski aizvieto ar citu nodokļu ieņēmumiem.
Vai mēs varam kopumā palikt pie 27% no IKP un pamainām tikai iekšējo nodokļu sadalījumu?
Nē.
Tad nodokļi būs jāceļ tik un tā?
Jā, tie būs kopumā jāceļ. Mans redzējums, un tas varbūt nav populāri, bet nodokļu īpatsvaram ir jābūt pāri par 30% no IKP.
Kuri nodokļi jāceļ?
Kapitāla nodoklis.
Vai ar to pietiks?
Nē. Nekustamā īpašuma nodoklis būtu jāceļ, bet arī jāatdala no tā visa dzimtas un pašapdzīvotie īpašumi no spekulatīvajiem darījumiem. Tas gan fiskāli nav ļoti liels ieguvums.
Un tad acīmredzot ir jāatrod lietas, kas attiecas uz patēriņu. Katrā ziņā mūsu programmā nav tāda punkta kā PVN samazināšana pārtikai.
Šajos apstākļos, tas, manuprāt, ir nepareizs instruments. Ja gribat palīdzēt trūcīgiem indivīdiem un ģimenēm, tad ir citas lietas, ko var darīt, piemēram, speciālas vietas, kur var iegādāties preces, izņemot alkoholu un cigaretes, ar valsts apmaksātu talonu. Šī sistēma darbojas ASV. Ar PVN samazināšanu var palīdzēt tikai pārstrādātājiem un tirgotājiem.
Vai nākamā gada budžetā izdosies gan samazināt darbaspēka nodokli, gan palielināt līdzekļus drošībai, gan indeksēt pensijas? Ja piepildās sliktākais scenārijs un visam nepietiek – no kuras lietas Jūs kā premjers atteiktos?
Aizsardzība ir absolūti prioritāra lieta. 2% no IKP ir jāsasniedz ātrāk nekā 2020.gadā. Iespējams, ka tas prasa vēl citus izdevumus, ko nezinām, piemēram, arī Iekšlietu ministrijas struktūrām, ņemot vērā šīs agresijas īpatnības, kas nāk no Krievijas, ir specifiskas un nav tikai orientētas uz klasisko aizsardzību. Manuprāt, nodokļu procentu likmju samazināšana, kas bija ilgstošs kompromiss ar Reformu partiju, kuras tagad vairs nav, ir jāaptur. Nav tā, ka 24% iedzīvotāju ienākuma nodokļa vispārējais slieksnis, būtu augsts slogs labām algām. Tas galīgi tā nav. Kad paskatāmies, kā izskatāmies Eiropā ar šo 24% slieksni, tad pie laba ienākuma šis līmenis ir ļoti zems, savukārt, pie mazām algām – tas ir ļoti augsts. Šīs likmes samazināšana nav saistīta ar nevienlīdzības mazināšana.
Finanšu ministrs Andris Vilks ir teicis, ka nākamgad fiskālā telpa varētu būt ļoti ierobežota, proti, iespēja kaut kam papildus piešķirt līdzekļus varētu arī nebūt. Vai pieļaujat, ka var nākties domāt par budžeta deficīta palielināšanu, lai izpildītu saistības un solījumus? Proti, mediķiem ir sasolīts, ka būs papildu nauda, tāpat arī skolotāji uz to cer.
Mēs nedrīkstam pārkāpt 3% budžeta deficīta līmeni. Bet līdz tam arī varētu iet, jo šī krīze ir ienesusi zināmas īpatnības pieauguma prognozēs arī citās Eiropas valstīs. Neviens nezina, kā tā attīstīsies. Līdz ar to es domāju, ka ir labas stingras apņemšanās, bet nekas arī nenotiks, ja nedaudz deficītu palielināsim. Mēs nekritīsim ārā no kopējiem ES līmeņiem.
Latvijai ir vajadzīgs investīcijas, lai šeit rastos jaunas darbavietas...
...mums ir vajadzīgas kvalitatīvas investīcijas ar pievienoto vērtību.
Šobrīd gan Latvijai īsti ar nekādu – ne kvalitatīvu, ne arī cita veida - investīciju piesaisti nesokas. Vai tas ir saistīts ar kopējo reģiona situāciju, proti, neesam īpaši pievilcīgi, jo netālu no mums notiek karš, vai uzņēmēji šeit nevēlas ieguldīt drīzāk mūsu iekšējo neizdarību dēļ?
Bija 2008./09.gada krīze, kad ļoti daudz Rietuma kapitāla izgāja ārā. Cik nu te mums tas, varbūt arī nepietiekami, bet tomēr bija. Skandināvijas bankas ir lielā mērā samazinājušas savus kredītportfeļus. Mazos un vidējos uzņēmumus, kuri uzsāk savu biznesu, praktiski vispār nekreditē, starta programmas iet slikti tāpēc, ka ir ļoti riskanti šajā gadījumā jebkuram gan riska fondam, gan bankai uzsākt finansēt mazos un vidējos uzņēmumus. Latvijas Bankā (LB) ir ienākusi Eiropas Centrālās bankas programma apmēram pusmiljards eiro, kas ir domāti izplatīšanai maziem un vidējiem uzņēmumiem. LB ir publiskais pārstāvis šai programmai, cik es zinu – komercbankas neraujas to naudu izmantot.
Taču tā sliktākā lieta ir, ka mēs aizvietojam šo Rietuma kapitāla atplūdi pamatā ar Krievijas kapitālu.
To var labi redzēt gan nekustamā īpašuma tirgū, gan finanšu nozarē, un pie tam ne tikai banku, bet arī nebanku sektorā. Vēl viens sektors ir pārtikas pārstrāde. Es neizslēdzu, ka "Valmieras pienu", "Limbažu pienu" un "Rīgas piena kombinātu" vajadzēja apvienot, bet jautājums – vai vajadzēja to darīt tādā veidā, ka tiek samazināts sortiments, pie tam, bez piena pulvera eksporta iespējām uz citiem tirgiem lielos apjomos, un palielināt Krievijas tirgus īpatsvaru, kas padara šo uzņēmumu ievainojamu, kā tagad redzam.
Bet tas ir viņu biznesa lēmums.
Piedodiet, ja govis cilvēkam jākauj ārā, tad tas nav biznesa lēmums. Valdībai ir svarīgi, lai zemnieki neizkautu govis.
Valdības pienākums bija arī ietekmēt to, lai radītu citu tēlu investīcijām. Tas nav viegli izdarāms. Pa šiem četriem gadiem – no krīzes līdz šī gada marta notikumiem Ukrainā – mēs esam panākuši, ka Latvijas tēls ir pilnīgi mainījies, gan ar termiņuzturēšanās atļaujām, gan ar daudz ko citu.
Starptautiskajā presē tiek minēts, ka šī mazā ekonomika, tuvu Krievijas robežai, ir nonākusi Krievijas biznesa interešu lokā. Un Rietumu investīcijām nav tur ko darīt.
Vai būtu situācija jāmaina pat ar tik kardināliem paņēmieniem, ka pasakām, ka Krievijas investīcijas mēs aizliedzam?
Nevis aizliedzam, bet pasakām: "Jūs neesat šeit aicināti."
Kur to pateikt un kā?
Pirmkārt, ir jāizbeidz tirgot termiņuzturēšanās atļaujas. Otrkārt, attiecībā uz banku sektoru - beidzot ir jāpieņem finanšu sektora attīstības plāns, kas tiek marinēts jau no pagājušā gada vasaras, kurā viens no mērķiem bija arī pateikt, cik daudz rēķināmies ar Krievijas un NVS naudu, kas iet caur dažādām ārzonām. Faktiski mēs pasakām, ka šeit neattīstīsim ārzonu biznesu. Ir vienkārši jārada šīm naudas plūsmām nelabvēlīgi apstākļi, jāparāda, ka negribam ar to nodarboties.
Labi, deputāti var nolemt un grozīt likumu par uzturēšanās atļaujām, tāpat var veidot citus spēles nosacījumus banku sektorā, kurus var realizēt caur banku uzraugiem. Bet kā jūs, piemēram, kādam privātam uzņēmējam aizliegsiet pārdot savas akcijas Krievijas uzņēmējam, kā tas notika "Rīgas piena kombināta" gadījumā. Kā to valdība varēja ietekmēt?
Vienīgais, kas to varēja ietekmēt, bija Konkurences padome, ja šī uzņēmuma tirgus daļa iekšējā tirgū būtu bijusi pārāk liela. Bet, protams, to nevarēja pierādīt, jo galvenais šajā gadījumā bija eksports.
Ietekmēt to nevarēja, bet šobrīd valdība ir lēmusi par atbalstu piena nozarei. Detaļas es sīki nezinu, bet šim atbalstam ir jābūt mērķētam – ir pamatā jāatbalsta zemnieki, lai tie neizkauj govis. Visdrīzāk jāpiemaksā pie piena litra kaut kāda publiskā nauda. Savukārt piena pārstrādātājiem, kas paši palielināja eksportu uz Krieviju, var dot nodokļu brīvdienas maksimums uz pusgadu.
Ja pa šo laiku viņi nevar atrast citus tirgus, tad neko darīt – uzņēmums būs jāpārdod tiem, kas to mācēs darīt. Nedrīkst ar šo situāciju auklēties.
Šie visi būs tieši signāli, ka šeit ir vajadzīga cita nauda. Citādi mēs kļūstam ķīlnieki situācijai, kad Krievijā kaut kas mainās. Protams, kamēr Krievija nav pārcirtusi visas saiknes ar ES valstīm, tikmēr es nesaku, ka šeit nevar būt neviena Krievijas investīcija. Bet uzskatīt, ka tas mums ir stratēģiski svarīgs partneris, ir kļūdaini. Tas ir ģeopolitiski nepareizs signāls. Jo mēs esam maza ekonomika, pierobežā Krievijai, un tas ir signāls Rietumiem, ka te ir Krievijas ietekmes zona. Tas, kas notiek ar tiem, kas nonāk Krievijas ietekmes zonā, mēs īstenībā labi redzam Ukrainas austrumos – tur, kur visa militārā un smagā rūpniecība ir saistīta ar vienu investoru. Tas, protams, ir ekstrēms piemērs.
Kā palielināt Latvijas energoneatkarību, piemēram, kā samazināt atkarību no Krievijas gāzes?
Manās acīs gāzes jautājums ir atslēga. Lemjot par to, vai iegādāties "Latvijas gāzes" (LG) akcijas, svarīgi saprast, vai un kādas ir iespējas iegūt kontroli caur šo darījumu šajā uzņēmumā, turklāt būtiskākais aspekts ir saistīts tieši ar Inčukalna gāzes krātuve. Kontroles iegūšana par jaudu rezervāciju Inčukalnā ir ne tikai Latvijas energodrošības jautājums, bet gan visas Baltijas.
Tad galvenais jautājums ir saistīts ar Inčukalnu – ja Latvija tādejādi spēj nodrošināt tur pilnīgu kontroli, tad ir vērts pirkt arī mazākuma LG akcijas?
Man nav pārliecības, ka varētu iztikt tikai ar direktīvas ieviešanu, kas paredz gāzes tirgus liberalizāciju. Turklāt, cik mums vēl smagi ar to iet. Es neticu, ka līdz 2017.gadam, mēs varētu piespiest "Gazprom" Inčukalna gāzes krātuvi pārdot citam.
Bet vēl jau pat līdz galam nav skaidrs, kam tad tā Inčukalna gāzes krātuve īsti pieder.
Jā, tur vēl ir tiesvedība. Tā situācija ir ļoti sarežģīta. Mums nav pietiekoši daudz informācijas. Taču Ekonomikas ministrijai ir resursi – viņi pasūta pētījumus gan juristiem, gan ekonomistiem, kas pēta šo situāciju.
Bet, manuprāt, mēs visu to kavējam. Patlaban ir interese no Lietuvas valdības par Vācijas akcionāra LG akciju pirkšanu, jo viņi jau "Lietuvas Dujas" akcijas nopirka ne tikai no vāciešiem, bet arī no "Gazprom". Viņiem ir stratēģija, proti, viņiem ir sašķidrinātās gāzes terminālis, viņi pārņem cauruļvadus, lai arī tas ir dārgi, un viņi arī ir interesēti gāzi glabāt Inčukalnā. Tas ir saprotami.
Savukārt Latvijas valdības neizlēmība ir vienkārši nesaprotama. Es nesaku, ka noteikti jāpērk akcijas, bet ir jābūt skaidrai pozīcijai – ja mums ir šī pirmā roka, tad ir jāsaprot, vai mēs iegūstam pilnīgi garantētu kontroli pār to, ka varēsim noteikt Inčukalna rezervāciju. Tā ir tā atslēga, jo tā krātuve jau arī nav bezizmēra. Tagad "Gazprom" rezervē jaudas Inčukalnā, turklāt, kā man teikuši, viņi parasti vairāk rezervē, nekā pēc tam iesūknē gāzi. Tas rīks – viņi vienkārši var pateikt, viss jau norezervēts un nevaram ielaist gāzi no Klaipēdas termināla, jo viss jau ir pilns.
Inčukalna gāzes krātuve ir ārkārtīgi svarīgs instruments, ar ko var diktēt cenu politiku.
Man nav pārliecības, ka arī nākamā Latvijas valdība būs tik stipra, kas piespiedīs LG akcionārus atdalīt Inčukalna gāzes krātuvi no pārējiem. Es neticu tam. Ja pārvadus vēl varbūt, tad Inčukalnu droši vien nē. Tas, kuram būs glabātuve, tas vienmēr tirgos lētāku gāzi.
Valdībai ir jābūt visai informācijai un tai ir jāizvērtē visi riski – vai nu mēs pērkam LG akcijas un tad droši iegūstam kontroli, jo valdībai no gāzes tirgošanas nav jāpelna. Vai arī iet uz risku – nepirkt tās akcijas, bet, iespējams iegūt to, ka 2017.gadā nebūs iespēja kontrolēt Inčukalna gāzes krātuvi.
Bet, ja nespējam nodrošināt sev lēmuma pieņemšanas tiesības LG un tā arī paliekam par mazākuma akcionāru ar visām no tā izrietošām sekām, bez ietekmes?
Tad, protams, ir jautājums – vai jāpērk. Bet tad, manā skatījumā, lietuviešiem ir daudz lielāka stratēģija gāzes sektorā nekā Latvijai... Latvijai īstenībā nav nekādas stratēģijas. Tas arī jāatzīst.
Vai Krievija varētu izmantot gāzes kārti arī kādreiz pret mums?
Tiešā veidā - nē, jo Inčukalna gāzes krātuvē glabājas arī gāze, kas nepieciešama Sanktpēterburgai un Pleskavai. Viņiem citas alternatīvas pagaidām nav. Protams, to viņi kaut kādu gadu laikā to var uzbūvēt, bet ne uzreiz. Līdz ar to vienīgais, ko viņi varētu teikt, ka šī gāze, kas atrodas Inčukalnā, ir domāta Sanktpēterburgai un Pleskavai, un Latvijai un Igaunijai vairs nav gāzes. Es gan nezinu, cik daudz šobrīd ir gāzes krātuvē ir iesūknēta. Es pieļauju, ka Krievija varētu tomēr vairāk izmantot gāzes kārti pret ES, bet mazāk pret mums. Bet neizslēdzu, ka bargas ziemas gadījumā var arī pateikt, ka tā ir viņu rezerve un to nedrīkst aiztikt.
Man šķiet, ka Krievija situāciju ar Ukrainu eskalēs caur to, ka vilks garumā, un jo vairāk tuvosies rudens, jo lielāka panika iestāsies veselā virknē ES valstu, kas gāzes jautājuma dēļ var pieņemt neadekvātus lēmumus.
