LSM intervija. Bordāns: Nevajag cilvēkus tracināt ar kaut kādām šoka terapijām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

 

Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar Jaunās konservatīvās partijas ekonomikas pārzinātāju un bijušo ministru Jāni Bordānu.

Jānis Bordāns (J.B.) – startē Rīgas vēlēšanu apgabalā ar pirmo kārtas numuru. Ir zvērināts advokāts, pašnodarbinātais. Partiju izveidojis 2014.gadām, īsi pirms Saeimas vēlēšanām, pēc tam, kad bija spiests pamest tieslietu ministra krēslu, jo vairs nebaudīja Nacionālās apvienības labvēlību, kas viņu šim amatam bija virzījusi.

Autores komentārs

Ja arī kādam liekas, ka mazs ir skaists, diemžēl ne vienmēr ekonomikā tas ir arī sinonīms vārdam efektīvs un lēts. Ja partija sola, ka tā nonākot pie varas grožiem pārliecināsies, lai no jebkura normatīvā akta pieņemšanas, ieguvēji būtu mazie un ģimenes uzņēmumi, tad rezultātā var rasties valsts, kur arī tikai tādi uzņēmumi mīt. Vai tas būs ieguvums sabiedrībai, šaubos, jo kā saka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadībā – 3% no visiem Latvijas uzņēmumiem piebilda līdz 95% valsts maku. Un tie nav nekādi ģimenes un mazie uzņēmumi.

 

Partija savā priekšvēlēšanu programmā salīdzinoši lielu īpatsvaru atvēl VID darbībai, proti, tā sola mainīt VID attieksmi pret klientiem un gatavi stiprināt iestādē strādājošo izpratni par tās nozīmi tautsaimniecībā, tāpat gatavi veikt izmaiņas Administratīvā procesa likumā, kas šobrīd nosaka to, ka pat pārsūdzēšanas gadījumā VID izdota administratīvā akta izpilde netiek apturēta. Vēl partija gatava ieviest nodokļu regulējumu, kas paredz atbrīvot nodokļu maksātājus no pienākuma avansēt valsti. Uz jautājumu – vai gatavi pie reizes nomainīt arī VID vadību, partijas līderis Jānis Bordāns atsaka, ka gluži tā nav domāts, esot jāskatās, jo kas zina – varbūt VID grib, bet nevar kaut ko izdarīt kā vajag, jo nav sniegts politiskais atbalsts.

 

Politiskos spiedienus Bordāns piemin ik pa laikam. Piemēram, arī investīcijas lielā mērā nenāk tāpēc, ka vide nesakārtota, jo korporatīvās un politiskās saiknes spēlējot lielāku lomu nekā mērķis, veidot šeit labu vidi. Un iespējams, ka viņam taisnība. Pats taču bijis valdībā un bijis vēl tieslietu ministrs. Tāpēc, iespējams, priekšvēlēšanu programmā ir daudzi darbi, ko gaida uzņēmēji un kas tieši tieslietu ministram būtu jau sen darāmi, proti, jāsakārto šķīrējtiesas un meditācijas process, jāieviešas antireiderisma pasākumi, jāsakārto maksātnespējas administratoru statuss un uzraudzības sistēma.

 

Gods kam gods, partija nav to daudzo solītāju vidū, kas uzskata, ka Latvijas nabadzīgāko sabiedrības daļu un mūsu uzņēmējus no Krievijas embargo glābs samazinātais pievienotās vērtības nodoklis (PVN) pārtikai. Partija ir ļoti uzmanīga savos nodokļu solījumos – tā gatava iesaldēt PVN likmes, proti, ne pazemināt, ne arī paaugstināt, tāpat tā gatava veicināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas apmēra samazināšanu atkarībā no valsts budžeta iespējām. Varbūt te ar „nostrādāja” ministrēšanas laikā gūtā pieredze, galu galā nācies sēdēt pie valdības galda, kad veidoti divi valsts budžeti. 

A.P. Partijas programmā liels akcents tiek likts uz mazo uzņēmumu atbalstu. Kāpēc?

Mazie uzņēmumi bieži vien ir sākušies kā ģimenes uzņēmumi. Te ir varbūt neliela paralēle ar ģimenes stiprināšanu. Mazie uzņēmumi arī jebkurā Rietumeiropas valstī sastāda svarīgu ekonomikas mugurkaulu. Lielie uzņēmumi veic lielās inovācijas, lielo ražošanu, bet bieži vien šo lielo uzņēmumu bankroti var radīt arī milzīgas problēmas ekonomikā, piemēram, strauju bezdarba pieaugumu un tamlīdzīgi.

Te ir jāņem vērā divi momenti. Pirmais – stabilitāte, jo mazie ģimenes uzņēmumi nodrošina paši sevi. Šajos uzņēmumos rodas uzņēmējdarbības gars. Cilvēki ienāk ar domu nodrošināt sevi, viņi iemācās to, un tad viņi ir arī labi lielo uzņēmumu vadītāji. Tā ir tāda varbūt mentāla lieta, ko gribam mainīt. Un otrais – mums arī pati struktūra ir tāda. Ja izbraucām ārpus Rīgas, tad tie ir mazi uzņēmumi, kas mēģina visu laiku noturēties virs ūdens līmeņa. Šajos ģimenes, mazajos un vidējos uzņēmumos tiek uzkrāts kapitāls. Tas ir nacionālais kapitāls. Tas tiek nevis kaut kur laists akciju tirgos pasaulē, lai taisītu spekulācijas, bet tas uzkrājas. Tas beigu beigās, ja notiek lielas problēmas, piemēram, ar lielajām bankām, izglābj ekonomiku - ar tiem saviem nodoklīšiem, pa simtiņam, ko viņš ir skaitījis Valsts kasē.

Mazie uzņēmumi bieži vien arī asociējas ar to, ka viņu saražotam produktam ir augstas cenas, viņi nespēj strādāt tik efektīvi kā lielie.

Efektivitāte ir ļoti svarīga. Taču te arī svarīga fleksibilitāte. Tas, kurš nespēj konkurēt, tas arī bankrotē. Bet tas neietekmē visu struktūru. Ja runājam par neefektivitāti, tad paskatīsimies uz "Latvenergo" – ļoti liels uzņēmums, tam būtu jābūt kā paraugam. Bet šī uzņēmuma kādreizējais vadītājs ir arestēts un apsūdzēts plaša apmērā korupcijā. Ja Miķelsona kungam hipotētiski būs notiesājošs spriedums, vai līdz ar to nebūtu jāpārskata arī elektrības tarifi? Ir arī tāds liels uzņēmums kā "Pasažieru vilciens" – septiņus gadus viņi nav spējīgi iepirkt vilcienus, izdarīt savu ikdienas darbu. Tā vietā ar šo lietu nodarbojas visa valsts.

Mēs uzsvaru liekam arī uz to, ka visās lietās ir jābūt kadru rotācijai un efektivitātei. Efektīvs darbs attiecas kā uz valsts pārvaldi, tā uz uzņēmējdarbības vidi. Mums ir ļoti neefektīvs menedžments daudzās vietas un tā ir pamatproblēma.

Jūsu partijas īsajā programmā salīdzinoši liels īpatsvars veltīts arī Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Vai vēlaties mainīt VID vadību, lai īstenotu programmā minētās lietas?

Nē, mūsu princips ir konstruktīvi darboties. Tiklīdz redzam un norādām uz kādām lietām un problēmām, tad meklējam risinājumu. Vai tā ir vadības maiņa? Vai arī drīzāk ļaušana vadībai strādāt tā, kā tā to uzskata par efektīvu? Arī bieži vien tas ir līdzeklis. Varbūt agrāk vienkārši politisku apsvēru dēļ nav bijusi dota šāda iespēja. Mēs skatāmies, kā konstruktīvi atrisināt problēmu un nevis vērsties pret vienu cilvēku.

Jūs solāt, ka pārtrauksiet uzturēšanās atļauju izsniegšanu pret nekustamo īpašumu. Vai esat kopumā pret uzturēšanās atļaujām vai tikai pret tām atļaujām, kuras iegūtas, pērkot nekustamo īpašumu, un, piemēram, tās uzturēšanas atļaujas, kas tiek gūtas, investējot uzņēmumos, labprāt saglabātu?

Nepareizi būtu formulēt – labprāt saglabātu. Mēs saredzam, ka šī uzturēšanās atļauju izsniegšanas politika būtu jāpārskata. Vienu lietu esam fiksējuši, ka tik vienkāršā veidā kā nekustamā īpašuma iegāde un uzturēšanās atļaujas saņemšana – tas noteikti neder. Bet par pārējo ir jāanalizē. Turklāt jāanalizē nevis atsevišķi uzturēšanās atļauju jautājums, bet investīciju vide kopumā. Proti, uzturēšanās atļaujas ir labs paraugs tam, kā tad, kad nav politiskās gribas mainīt investīciju vidi kopumā, kas ļautu ienākt reālām investīcijām, tiktu aizpildīti kaut kādi budžeta robi, nodarbināti cilvēki un panākts steidzams risinājums, lai kaut kā saglābtu.

Es ļoti labi saprotu un zinu tos uzņēmējus, kas darbojas būvniecībā. Šis veids – uzturēšanās atļaujas - daudziem palīdzējis šos laikus pārdzīvot, neaizbraukt uz ārzemēm. Tas ir viņus kaut kā pieturējis. Bet gribētu arī teikt, ka mēs kā konservatīvie negribam, ka vienai nozarei dodam iespēju tikai izdzīvot. Nekustamā īpašuma bizness normālā ekonomikā ir kā blakus efekts ekonomikas attīstībai. Mums šobrīd ir iznācis, ka visa pārējā ekonomika ir kļuvusi atkarīga no būvniecības, kurai nemaz nebija tāds pieprasījums, bet tagad šis pieprasījums tiek radīts mākslīgi, no Maskavas bagāto cilvēku puses. Tas rada izkropļojumus, jo vietējais biznesam vajag telpas, bet tās ir pārlieku dārgas. Tas pagrūž zem ūdens visu pārējo ekonomiku.

Diemžēl pēdējā laikā uz Latviju nenāk ļoti daudz investīciju. Jūsuprāt – vai tas ir mūsu iekšējo problēmu vai arī vairāk ārēju apstākļu dēļ, proti, esam reģionā, kur notiek Krievijas/Ukrainas konflikts?

Protams, iekšējās problēmas. Tā ir politiskā griba sakārtot šo vidi. Šīs vides nesakārtotība lielā mērā ir saistīta ar to, ka korporatīvās un politiskās saiknes spēlē lielāku lomu nekā mērķis veidot šeit vispārēju labu investīciju vidi.

Kas ir galvenās problēmas, kāpēc investori nenāk uz Latviju?

Viņi nejūt stabilitāti, viņi zina, ka te bieži var mainīt noteikumus. Un beigu beigās viņi nevarēs arī paļauties uz Latvijas tiesām, ka iztiesās lietas efektīvi. Bet Latvijas tiesas ir vienlīdz būtiskas ar valsts pārvaldi. Svarīgi, lai arī valsts iestādes, piemēram, tās pašas būvvaldes, izdarītu savu darbu efektīvi un atbildētu par savu rīcību. Uzņēmējiem ir svarīga droša vide.

Latvija vienmēr ģeogrāfiski būs tur, kur tā ir. Mēs nevaram savas iekšējās problēmas norakstīt uz ārējiem apstākļiem.

Ja mainās ārējie apstākļi, tātad valdībai jāpieskaņojas. Vai valdība un politiķi nezina, ka Krievija ir nestabila un ka ir sagaidāmi šāda mēroga satricinājumi? To varēja prognozēt. Valdībai ir vismaz četri īpaši drošības dienesti, viņiem bija jāstrādā un jāziņo. Un tad valdībai bija jāattīsta tāds bizness, kas ir pēc iespējas mazāk ietekmējams ar ārējiem apstākļiem. Piemēram, Igaunija to ir veiksmīgi darījusi.

Pats esat bijis tieslietu ministrs. Kur tad bija problēma sakārtot tieslietu sistēmu tā, lai tā neradītu problēmas investoriem?

Nav nekādas problēmas to sakārtot. Praktiski visas tehniskās problēmas, ar kurām nākuši gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedri, gan ārvalstu investori, tika atrisinātas. Man bija saraksts, ko vajadzētu mainīt likumos, kādos virzienos. Mēs visu iesniedzām un visas šīs prasības esam sagatavojuši. Tieši tāpēc, ka es biju ministrs – man radās pārliecība, ka visu var izdarīt.

Kas tad traucē visu to pabeigt un šo jautājumu vispār noņemt no dienas kārtības?

Politiskā griba. Ir kaut kāda struktūra un to vajag pagriezt. Tā jau nav jānojauc, bet tai jādod iespēja efektīvi darboties, jānoņem traucēkļi. Tiklīdz to sāk tīrīt, tas prasa piepūli un tas, protams, izsauc arī kaut kādu pretreakciju un konfliktus. Un tipiski politiķiem, kuri ilgstoši ir politikā, ir tas, ka viņi negrib risināt šīs problēmas, jo tas var atsaukties uz vēlēšanu rezultātiem. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, tās ir korporatīvās saites – pazīšanās. Man jāsaka, ka juristiem korporatīvās saites ir ļoti stipras. Un treškārt – ir ļoti konkrēta ieinteresētība, lai situācija ir tāda, kāda ir. Visi šie trīs faktori ir vienlīdz svarīgi. Nevienam negribas iestrādātās lietas pamainīt.

Lai Latvija iestātos OECD, viena no prasībām ir reformēt valsts uzņēmumu pārvaldes sistēmu. Jūsuprāt, vai tomēr daļu valsts uzņēmumu nevajadzētu pārdot, lai nekropļo privātā biznesa tirgu?

Par pārdošanu uzreiz nevēlos izteiktos, jo tas tad ir rūpīgi jāizvērtē.

Vispirms būtu jāizveido pareiza pārvaldes struktūra. Pirmkārt, jāizbeidz tas, ka politiskām partijām vienkārši "piekrīt" kaut kādi amati. Ir jāreformē valsts pārvaldības modelis.

Kur ir problēma – kāpēc tad tas neiet uz priekšu?

Tā ir politiskā ieinteresētība, lai nekas netiktu mainīts.

Arī valdības maiņa janvārī bija motivēta tieši ar to, lai mēs paliktu stagnatīvajā sistēmā.

Šobrīd tie, kas uztur valstī politisku un ekonomisko struktūru, ir izdarījuši maksimālo, lai situācija nemainītos.

Bezdarbs Latvijā ir samazinājies un arvien vairāk uzņēmēji sāk runāt par darbaspēka trūkumu. Vai pieļaujatt, ka vajadzētu atvieglot imigrācijas politiku un atļaut daudz vieglāk šeit ierasties strādāt trešo valstu pilsoņiem?

Nē, es nesaredzu nepieciešamību mīkstināt, jo mums ir ļoti lieli resursi no tiem, kas izbraukuši. Bezdarba rādītāji lielā mērā uzlabojušies tieši tāpēc, ka daudzi izbraukuši. Ne ar vienu vārdu negribu arī viņiem pārmest, jo viņi ir atraduši darbu, viņi kaut kādā ziņā ir eksportējuši Latvijas resursu, kas ir cilvēki. Runas par to, ka viņus nevarēs dabūt atpakaļ, ir aplamas. Ir cilvēki, kas atbrauc. Mums ir svarīgi izlīdzināt dzīves līmeni ar Eiropu.

Cik gados mums tas dzīves līmenis varētu izlīdzināties?

Pie labas valdības četros gados cilvēki sajustu, ka valstī notiek pārmaiņas pozitīvās stabilitātes un attīstības virzienā. Cilvēki redzētu, ka valsts sāk efektīvāk strādāt un četru gadu laikā viņiem arī mainītos izpratne. Tas ļautu dot gatavību cilvēkiem atgriezties. Piemēram, tā daļa, kas izbraukusi mācīties, viņi lemj - vai palikt strādāt tur vai nākt uz šejieni. Tie būtu desmiti tūkstoši.

Bet, kamēr viņi lemj un atnāk tā stabilitāte un sapratne, uzņēmējiem nav, kas strādā.

Tas ir vēl viens pārmetums izglītības politikai, kas ir ilgu laiku atradusies ZZS rokās...

Pārmetumus jau var atrast ļoti daudz un dažādus, bet runa ir par to, kā risināt šo problēmu?

Tas ir izglītības jautājums. Rēķiniet - četros gados skolnieks izaug no 6.klases līdz 10.klasei un viņš jau ir ar kaut kādu savu attieksmi pret dzīvi, viņš ir profesijas izvēles priekšā. Mums ir jāsāk no kaut kādiem pamatiem, ir jāmeklē cilvēki, kuriem ir nepieciešamās profesijas, ārzemēs. Un tas ir valdības vēstniecību uzdevumus – uzturēt saikni ar tiem cilvēkiem, dot informāciju, ka šeit ir parādījies darbs, ka te vajadzīgi konkrēti speciālisti. Pirmkārt, jādabū cilvēki šeit atpakaļ. Svarīgi, lai te būtu laba sociālā vide.

Otrkārt, mūsu atbilstošajām struktūrām ir jāspēj prognozēt, kur ir vajadzīgs darbaspēks, un jāsāk tas gatavot – ja ne Latvijā, tad ārzemēs. Ir jāimportē šeit nevis darbaspēks, bet gan mācībspēki. Lai nestāsta, ka to nevar izdarīt. Tas izmaksās lētāk gan šodien, gan arī nākotnē.

Darbaspēks jau arī ir dažāds. Ja skatīsimies uz mazāk kvalificēto darbaspēku, tad arī radīsim mazāk kvalificētas darba vietas un tad ar to vien būs jānodarbojas. Pēc tam tas radīs sociālo spriedzi un bezdarba problēmas. Taču, ja runājam par ES pilsoņu ar augstu kvalifikāciju piesaisti Latvijas darbaspēka tirgum, kur augstākas tehnoloģijas, tad tā atkal ir cita lieta.

Kā radīt darbavietas, kur tiek ražoti gudrāki un dārgāki produkti?

Tas ir tas, par ko mēs iepriekš runājām. Ir svarīgi atbalstīt investīcijām labvēlīgu vidi.

Investors jau šeit nenāks, ja nebūs darbaspēka, kas strādā. Daudzi investīciju lēmumi tāpēc jau tagad tiek atlikti.

Tāpēc ir jāsāk radīt kvalificēts darbaspēks. Mums ir izvēle - varam pateikt, ka nevaram radīt šādu darbaspēku un tāpēc izvēlēsimies alternatīvu, un importēsim darbaspēku. Un ar to nogriezīsim Latvijai nākotni. Vai arī spiedīsim, kā sevi attīstīt un radīt šo darbaspēku.

Svarīgi gan piebilst, ka tie cilvēki, kas iegūs šīs spējas, viņiem vajadzēs tiešām darbavietas, kur strādāt. Viņos ir jāaudzina arī spējas un prasmes pašiem radīt darbavietas. Un, otrkārt, viņi ir arī jānodrošina ar labu darba vietu.

Nevajag attiekties pret viņiem kā pret viesstrādniekiem, kurus var nodarbināt bez līgumu un savā veidā arī paverdzināt.

Svarīga ir inteliģenta pieeja.

Turklāt, pateicoties Eiropas vienotajam tirgum, ir ne tikai mīnusi, ka cilvēkiem ir iespēja aizbraukt, bet ir arī plusi – mums ir tirgus, mēs varam piegādāt tam gudrus produktus.

Jūs sakāt, ka iesaldēsiet PVN likmi, iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālo iemaksu apmēru samazināsiet atkarībā no valsts budžeta, meklēsiet iespējas atbalstīt uzņēmējdarbības uzsākšanai. Kā tieši?

Mēs uzskatām, ka šobrīd ir svarīgi veicināt uzņēmējdarbību, kas radīs ienākumus valsts budžetā.

Galvenā problēma valstī un naudas neesamība valsts budžetā ir ekonomikas neaktivitāte. Bet mēs runājam par situācijas stabilitāti – mēs runājam, ka svarīgi nemainīt nodokļus.

Taču tai pašā laikā, jūs sakāt, ka svarīgi palielināt atalgojumu karavīriem, policistiem, ugunsdzēsējiem, robežsargiem, zemessargiem.

Jā, un mēs piedāvājam arī avotu, kur to var atrast. Mēs arī piedāvājam palielināt neapliekamo minimumu, kas nozīmē savā ziņā nodokļu samazināšanu. Bet mēs arī sakām, ka neapliekam ar nodokļiem tās algas, kuras ir līdz 500 eirām. 

Vai tas nenozīmē, ka aptuveni 50% valsts iedzīvotāju vispār no algas nemaksās nodokļus? Nav tā kā par daudz?

Bet nākošais solis ir, ka neapliekamais minimums netiek vispār piemērots pret tiem, kuru ienākumi ir virs 1500 lūdz 2000 eirām. Viņi nodokļus maksās jau no savas algas pirmā eiro.

Šādu cilvēku Latvijā nav nemaz tik daudz.

Bet viņu nodokļu masa atkal ir lielāka.

Ar to mēs varētu panākt divus efektus – pirmais, ir sociālais taisnīgums. Samazināsies ienākumu atšķirība starp mazpelnošajiem un daudzpelnošajiem. Šie cilvēki, kam paliks vairāk naudas, varēs to arī vairāk tērēt savam patēriņam. Tas audzēs ekonomiku un arī citus ienākumus. Tas palielinās arī PVN ienākumus. Ja paskatāmies, tad visas partijas šobrīd populistiski runā par PVN samazināšanu pārtikai. Mēs sakām, ka tieši neapliekamā minimuma pacelšana dos iespēju cilvēkiem vairāk pirkt un savukārt PVN samazināšana to efektu, iespējams, var arī nedot. Tas var dot peļņu tikai lielajiem tirdzniecības tīkliem.

Jūs esat bijis valdībā un labi zināt situāciju, kādas ir iespējas valsts budžetā ņemt un kaut ko pārdalīt. Vai pieļaujat, ka Krievijas embargo dēļ nākamgad varētu būt ļoti problemātiski palielināt kādam algas, ka tas var izrādīties praktiski pat neiespējami?

Es mēģinu skatīties vienmēr reālistiski. Tas tiešām būs ļoti grūti, bet jautājums varētu būt par kaut ko citu. Mēs jau arī nesakām, ka algas vajag palielināt visiem. Mēs skatāmies uz svarīgām pozīcijām.

Šobrīd ir vēl viena krīze. Vismaz šī krīze – vai tur lūst vai plīst – ir jāizmanto mūsu ekonomikas restrukturizācijai, jaunu tirgu atrašanai. 

Taču te nav tikai runa par to, ka uzņēmējiem ir pienākums meklēt jaunus tirgus. Svarīga ir arī valsts pārvaldes restrukturizācija. Mēs nepiedāvājam pasliktināt situāciju valsts pārvaldē, mēs piedāvājam to attīstīt, restrukturizēt, izdarīt tā, ka tās funkcijas, kuras dublējas, pārstāj dublēties.

Tad jūs vēlreiz piedāvājat iziet cauri valsts iestāžu funkcijām, kas vienreiz - 2008./2009.gada krīzes laikā jau tika darīts?

Tas ir jādara šobrīd. Jo patiesībā tad tas vai nu nebija pabeigts, vai arī netika precīzi izdarīts. To vajag darīt atbildīgi katram savā nozarē. Piemēram, šobrīd arī Valsts kanceleja un Tieslietu ministrija lielā mērā dublē savas funkcijas...

Patlaban likumdošanā ir noteikts, ka nākamā gadā papildu līdzekļi no valsts budžeta, jāpiešķir drošībai un pensiju indeksācijai un ka jāsamazina arī darbaspēka nodokļi. Ir eksperti, kuri min, ka, iespējams, visu nevarēs izdarīt. No kā jūs atteiktos vispirms?

Es nedomāju, ka no kaut kā šeit būtu jāatsakās.

Bet, ja visam naudas nepietiek, tad ko darīt? Vai pieļaujat valsts budžeta deficīta palielinājumu?

Pirmkārt, ļoti daudz naudas tiek, rupji runājot, vienkārši nozagta. Tāpēc algu palielinājums nepieciešams Valsts policijai un glābšanas dienestam, un armijai. Tas, kas attiecas uz Valsts policiju, nozīmēs to, ka varēsim reāli sākt attīstīt policiju. Šobrīd tā ir stagnējošā situācijā, tāpat kā ļoti daudzas nozares. Ekonomikas policija savas funkcijas veic par aptuveni 10%. Ja cigarešu kontrabanda tiek lēsta ap 50% no tirgus, tad šeit vien varam papildu iegūt ap 400 miljoniem eiro valsts budžetam, ja vien ar to tiek galā. Es nezinu iemeslu, es varu tikai iedomāties - kāpēc ar to nav iespējams tikt galā.

Mums ir milzīgi resursi, kur meklēt līdzekļus. Cik efektīvi strādā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra un cik efektīvi vēstniecības? Zinātnē ir milzīgi resursi – pareizajās vietās ieguldot, investīcijas nestu atdevi.

Un vēl viena lieta – tad labāk cilvēkiem nesolīt. Ja pēc tam mēs esam gatavi pateikt: tāpēc, ka ir krīze, mēs to nepildām. Mēs savā programmā nesolām ne krasas pensiju pacelšanas, ne nodokļu atlaišanas.

Pieprasījums no sabiedrības arvien pieaug un ir vēlme saņemt pakalpojumus kā Skandināvijā. Īsti tas neiet kopā ar zemiem nodokļiem. Ja vēlamies saglabāt zemus nodokļus, varbūt ir godīgāk cilvēkiem pateikt, ka par daudzām lietām ir jārūpējas pašiem, piemēram, veselības aprūpe ir par maksu, izglītība – par maksu, jo vienkārši pie tik zemiem nodokļiem to nevaram atļauties?

Mēs varam situāciju padarīt labāku un šobrīd nevajag runāt par ļoti lielām krīzēm. Turklāt nodokļu zemais līmenis ir tikai šķietams. Mums varbūt ir salīdzinoši mazas izmaksas, tāpēc arī kaut kā izdzīvojam – mazi nodokļi, maz pelnām. Kaut kad bija arī zemas cenas, tagad jau tā vairs nav.

Šis stāsts par Latviju kā zemo nodokļu zemi kādreiz bija fiksā ideja postpadomju biznesa politiķiem, proti, būsim Krievijai ārzona.

Pirmkārt, tolaik esošās valdības to nebija spējīgas realizēt, varbūt arī cilvēki nemaz negribēja. Ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) tas vairs nedarbojas un nevajag mums stāstīt, ka tā var nopelnīt. ES darbojas daudz pieminētā sakārtotā vide.

Vai tas nenozīmē, ka būs tomēr jādomā, kā mainīt nodokļu politiku, ka visdrīzāk nodokļi būs tomēr jāpalielina?

Pirmkārt, nevajag cilvēkus tracināt ar kaut kādām šoka terapijām. To visu vajag darīt pakāpeniski – pakāpeniski celt algas un celt izdevumus. Mēs dzīvosim zināmu laiku gan algu, gan izdevumu celšanas līmenī un vienkārši pietuvināsimies Eiropas līmenim, un dzīves līmenis mums nepasliktināsies.

Lai celtu algas, piemēram, publiskā sektorā nodarbinātajiem, vajag papildu ieņēmumus budžetā.

Mums vajag attīstīt ekonomiku. Mums vajag radīt labvēlīgus apstākļus ekonomikai un nevis ar to, ka vispār atcelt nodokļus - un uzņēmēji arī to nemaz neprasa, viņi prasa stabilitāti. Pie augošas ekonomikas nodokļu stabilitāte ir vienlīdzīga ar nodokļu samazināšanu. Tā būtu mūsu pieeja. Tas pat lēnām Latvijā notiek un bez valdības. Mēs iejūdzamies kopējā tirgū. Tas sliktums ir tikai, ka tie cilvēki izbrauc ārā.

Šobrīd enerģētiskā neatkarība, īpaši vēl Krievijas kontekstā, ir ļoti svarīgs jautājums. Kā to nodrošināt?

Atkal teikšu - ir svarīgi radīt vidi. Tas ir māns, ka neko nevar darīt pret Krievijas gāzi, proti, viens piegādātājs un viss. Tāpat nevajag obligāti iznīcināt upes, tas arī nav vienīgais veids. Tas ir stāsts par valsts pārvaldes spēju darboties un radīt cilvēkiem labu vidi.

Pirmkārt, valsts var veicināt ieguldījumus noteiktā vietā.

Un kaut kur stāsts par obligāto iepirkuma komponenti bija iesākumā pareizs, bet tas tika iznīcināts iekšējās kultūras dēļ, tika iešauts sev kājā.

Ja to dara pareizajā veidā - investējot, ieguldot tur, kur tas atmaksājas un nesabojājot to vidi, tad tā ir pavisam cita lieta.

Vai gāzes tirgus liberalizāciju nav iespējams veikt tomēr ātrāk par 2017.gadu, kad beidzas "Latvijas gāzes"(LG) monopoltiesības?

Es esmu par gāzes tirgus liberalizāciju un neatkarību no Krievijas. Mans redzējums – ir jābūt neatkarībai no Krievijas, uz to visu laiku ir jāiet, bet tas nav jādara, izprovocējot un radot pašiem sev problēmas.

Man nav pilnas ekspertīzes par šo situāciju, tāpēc arī varu kļūdīties, bet es zinu, ka pēc dažiem mēnešiem jau ir 2015.gads un tad vairs būs palikuši tikai divi gadi. Ja mēs pa šiem diviem gadiem gatavojamies šim procesam un izejam no šīs situācijas sagatavoti, tad tas laiks pienāks ļoti ātri. Mēs nekur nekrītam atpakaļ, neesam nekādos investīciju strīdos ar Krieviju un pēc tam neesam situācijā, kad mums kaut kas ir jākompensē vai jāpagarina dēļ tā, ka esam sabojājuši līgumus. Tāpēc es būtu ļoti uzmanīgs ar rīcību, kas var mums kaitēt.

Vai Latvijas valstij būtu jāpērk LG akcijas?

Ja finansiāla iespēja jebkāda šobrīd parādītos, tad es pozitīvi skatītos uz šo darījumu.

Pat neskatoties uz to, ka mēs tādējādi dabūtu tikai mazākuma akcijas?

Mēs dabūjam tiesības spēlēt ar to, ka ar mums rēķinās. Pretējā gadījumā varam dabūt vispār kaut kādu beznosacījuma situāciju, ka mums vispār nav nekādas teikšanas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti