Solis līdz bankrotam. "Gazprom" draud pārtraukt Latvijai gāzes piegādi. Politiķiem ir cerības uzbūvēt gāzes vadu līdz pat Norvēģijai – un piesaistīt tādu cienījamu Rietumu investoru, kas spēs "stingri runāt" ar Krieviju. Šādu ziņu netrūka nedz pirms, nedz pēc "Latvijas gāzes" privatizācijas, raksta Rus.lsm.lv, kas piedāvā ieskatu 20 gadus ilgajā ceļā uz gāzes tirgus liberalizāciju.
- 1995. gads. Visapkārt parādi, draudi pārtraukt gāzes piegādi, viltīgais Naglis...
- 1996. gads. Inčukalns "par sviestmaizi", vācieši izgriež rokas...
- 1997. gads un vēlāk
- "Latvijas gāzes" ilgais privatizācijas ceļš
1995.gads. Visapkārt parādi, draudi pārtraukt gāzes piegādi, viltīgais Naglis...
1995.gads – tad bija Latvijas atjaunotās neatkarības laika pirmā krīze. Jūnijā sabruka valsts lielākā banka – "Banka Baltija" Šķita, ka dabiskais monopols ir pavisam cita lieta – visi lieto gāzi un elektrību. Taču pat monopoliem ir problēmas – daudzi vai nu nemaz nemaksā par pakalpojumiem, bet, ja maksā, tad ar lielu nokavēšanos.
Latvijai pagaidām nedraud gāzes piegādes pārtraukšana no Krievijas! – tā 1995. gada aprīlī ziņo laikraksts "Diena". Izdevums paskaidro: "Latvijas gāzei" ir iespēja jau tuvākajā laikā samaksāt trešdaļu parāda koncernam "Gazprom". Kopējā parāda summa ir 13 miljoni ASV dolāru.
Šo jautājumu – bet vai Krievija nepārtrauks gāzes piegādi? – politiķiem uzdos vēl vairākus gadus. Beigu beigās – nē, nepārtrauks.
Vēl viena ziņa: jūlijā divu valsts monopolu ("Latvenergo" un "Latvijas gāzes") pārstāvji tikās ar Rīgas domes vadību – uzņēmumiem nav naudas, jo pilsēta nav samaksājusi par siltumu 23,5 miljonus latu. Diemžēl vienoties par samaksu neizdevās. "Latvenergo" vadītājs Edgars Birkāns apsūdz domes izpilddirektoru Andri Grīnbergu demagoģijā un draud, ka "izskatās, ka Rīgas iedzīvotāji nākamajā apkures sezonā var palikt bez siltuma". Taču siltais ūdens būs, piebilst Birkāns.
Savstarpējo parādu tēma 1995.gadā ir ļoti sarežģīta – pilsēta nespēj no nabadzīgajiem iedzīvotājiem iekasēt naudu par komunālajiem pakalpojumiem un arī pati nemaksā "Latvenergo" par siltumu un ūdens uzsildīšanu. Tādēļ "Latvenergo" nespēj samaksāt "Latvijas gāzei" apmēram 14 miljonu latu parādu par gāzi. Bet "Latvijas gāze" nespēj norēķināties ar "Gazprom", nemaz nerunājot par nodokļu parādiem budžetam. Rezultātā – paradokss: monopoli ir visienesīgākie valsts uzņēmumi. Gadu iepriekš "Latvenergo" peļņa bija 21 miljons latu, "Latvijas gāzes" peļņa – astoņi miljoni latu. Taču tās ir finanšu atskaites uz papīra. Bet abu uzņēmumu kasēs ir tukšums (19.06.1995, "Tev").
Tomēr lielie Rietumu investori interesējas par "Latvijas gāzes" privatizāciju – kopumā jau ir skaidrs, ka valsts uzņēmumu pārdos. Kā, kam, cik lielas daļas – pagaidām nav skaidrs.
Enerģētikas valsts ministrs Juris Ozoliņš aprīlī sasauc preses konferenci un saka - par vēlmi pirkt "Latvijas gāzes" akcijas jau ir paziņojis Vācijas "Ruhrgas". Ozoliņa teiktais, pēc mūsdienu kritērijiem, ir pārsteidzošs – šādas sarunas ir jāved nevis politiķiem, bet pašiem uzņēmumiem, šajā gadījumā – "Latvijas gāzes" pārstāvjiem. (11.04.1995., BNS, Neatkarīgā Cīņa)
Bet maijā "Latvijas gāze" draud pārtraukt gāzes piegādi visiem tiem uzņēmumiem, kas to izmanto ūdens uzsildīšanai, bet kas par gāzi nemaksā. Tostarp "Latvenergo". Pavisam parādnieki nav samaksājuši "Latvijas gāzei" 48 miljonus latu – vairāk nekā pusi no uzņēmuma gada apgrozījuma (81 miljonu latu).
Ļaunuma sakne ir pašvaldības, kuras nespēj iekasēt maksājumus no iedzīvotājiem un uzņēmumiem.
"Latvijas gāzes" vadītājs Adrians Dāvis saka – viņš necer, ka pašvaldības sāks atdot parādus. Bet piespiest tās ir sarežģīti – trūkst nepieciešamo tiesisko aktu. (31.05.1995, Diena). Te atkal Dāvis sūdzas laikrakstam "Neatkarīgā Cīņa" - "Latvijas gāze" esot uzvarējusi visas tiesas prāvas pret parādniekiem, tomēr naudu saņemt tik un tā nevarot.
Un uz jautājumu, vai ir reāli uzbūvēt gāzes vadu uz Norvēģiju, atbild: "Ideja radās Godmaņa valdības laikā. Vai tā ir reāla? Cilvēkam vienmēr vajag sapņot." (27.06.1995, Neatkarīgā Cīņa).
Jūlijs: karsto ūdeni, iespējams, atvienos visai Rīgai. "Latvenergo" paziņo, ka šis pakalpojums ir vienkārši nerentabls. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vēl par pagājušo apkures sezonu rīdzinieki ir parādā 30 miljonus latu. Savukārt "Latvijas gāze" samazinājusi gāzes piegādes "Latvenergo" par 50% un draud aizgriezt ventili pavisam, ja "Latvenergo" nesamaksās astoņu miljonu latu parādu. (07.07.1995, Diena).
Vasarā kļūst zināms, ka par "Latvijas gāzes" iegādi interesējas jau piecas lielas kompānijas – Vācijas "Ruhrgas", Norvēģijas "Norsk Hydro", amerikāņu "Enron" un Francijas "Gaz de France". Sākumā tiek paredzēts pārdot 10-15% akciju. Vēlāk runa ir jau par 24-25%. Pēc tam – par 32%.
Kas tad saņems "Latvijas gāzi"? Šo jautājumu preses konferencē uzdod enerģētikas valsts ministram Jurim Ozoliņam. Viņš atbild: "Pašlaik noteikumus mūsu tirgū diktē "Gazprom", kas ir komerciāli agresīvs. Ir jāatrod tāds partneris, kura intereses sakritīs ar Latvijas uzņēmuma interesēm." (13.07.1995, Latvijas Vēstnesis).
Tikmēr Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis paziņo – esot informācija, ka vācu "Ruhrgas"un "Gazprom" sadarbojas un domā par "Latvijas gāzes" privatizāciju (20.07.1995, Bizness & Baltija, Dienas Bizness, Neatkarīgā Cīņa).
Savukārt pazīstamais "tēvzemietis" Māris Grīnblats intervijā laikrakstam "Rīgas Balss" stāsta par partijas politiku: lielos monopolus – "Ventspils naftu", "Latvenergo", "Latvijas gāzi" – jāpārdod "solīdām, lielām Rietumu kompānijām. Bet iegūtā nauda... jāiztērē, samaksājot neefektīvo uzņēmumu parādus – lai arī tos varētu kādam pārdot (08.08.1995).
Liela daļa "Latvijas gāzes" privatizējamo akciju var tikt pārdota "Gazprom", paziņo "Latvijas gāzes" vadītājs Adrians Dāvis. Uzņēmums jau ir nodots Privatizācijas aģentūras pārvaldē, un Privatizācijas aģentūra veido pārdošanas grafiku. (09.08.1995, Diena, Dienas Bizness).
Tas taču ir otrs Molotova-Ribentropa pakts – raksta "Neatkarīgās Cīņas" autori, atgādinot par draudiem "ekonomiskajai drošībai". Pēc viņu domām, "Gazprom" patiesie mērķi nav saistīti ar peļņas gūšanu Latvijas kompānijā, un ierosina 24% akciju pārdot Latvijas bankām, uzņēmumiem un iedzīvotājiem.
Bet, lūk, no mūsdienu viedokļa smieklīga ziņa – pēc valdības pasūtījuma auditori no "Coopers & Lybrand" oktobrī veikuši "Latvijas gāzes" vērtības noteikšanu.
Taču uzņēmuma vērtība ir noslēpums, kuru līdz privatizācijas beigām neatklās, saka Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis.
Kāpēc? Nagļa atbilde: "Lai no potenciālajiem "Latvijas gāzes" privatizētgribētājiem varētu izspiest iespējami augstāku cenu." (02.10.1995, Dienas Bizness). Nākotne rādīs, ka "provinciālā viltība" šajā gadījumā nelīdzēs – pirms ieguldīt savus miljonus, investori pieprasīs ne vienu vien auditu.
Ir skaidrs, ka viens no "Latvijas gāzes" privatizētājiem būs "Gazprom", laikrakstam "Diena" novembrī paziņo gan Naglis, gan Ozoliņš. Iemesls – "Gazprom" ir vienīgais gāzes piegādātājs Latvijai. Tāpēc Privatizācijas aģentūras izstrādātajos privatizācijas noteikumos ir ierakstīts, ka vienam no akcionāriem ir jānodrošina gāzes piegādes. Naglis nodēvē "Gazprom" par "labvēlīgu sadarbības partneri". Savukārt Ozoliņš paziņo: "Gazprom" un kādam citam investoram no Rietumiem jāpieder vienādām akciju paketēm, un "Latvijai tieši esot vajadzīga kompānija, kas labi un stingri prot runāt ar Krieviju un to ietekmēt". (15.11.1995, Diena)
Decembris: ārlietu ministrs Valdis Birkavs Madridē tiekas ar Krievijas premjeru Viktoru Černomirdinu un apspriež "Gazprom" dalību "Latvijas gāzes" privatizācijā. Un Černomirdins "tūlīt silti satvēris abas Birkava rokas", ironizē laikraksts "Diena". Tomēr "Latvijai saglabājot skaidru drošības politikas orientāciju uz Rietumiem, šis tvēriens nav bīstams, bet izdevīgs", savus lasītājus mierina žurnālisti. (23.12.1995, Diena).
1996.gads. Inčukalns "par sviestmaizi", vācieši izgriež rokas...
Gads sākas ar draudiem – "Gazpom"" atsūtījis telegrammu" "Latvijas gāzes" vadībai un draud samazināt piegādes par 25%. Iemesls ir tāds pats – "Latvijas gāzes" parāds ir deviņi miljoni dolāru. Pēc divām nedēļām uzelpojam – piegādes nav samazinātas, parāds sarucis līdz 5,9 miljoniem dolāru.
Krievijai nedrīkst pārdot 51% akciju, saka Valdis Birkavs. Turklāt viņš uzskata, ka sadarbība ar Krieviju "Latvijas gāzes" privatizācijas jautājumā ir labākais piemērs. (07.02.1996, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai) Taču tikai pēc pieciem gadiem, kad valsts izpārdos savas akcijas, noskaidrosies, ka Krievijas "Gazprom" un "Iterai" "Latvijas gāzē" ir kontrolpakete. Un arī ar vāciešiem tie lieliski sadzīvos.
Taču cerības vēl paliek. Viens no galvenajiem iecerētajiem privatizācijas rezultātiem ir panākt Latvijas gāzes apgādes neatkarību no monopolpiegādātāja Krievijā, raksta aģentūra LETA. (14.02.1996, LETA). Taču arī šajā ziņā vēl divdesmit gadi paies bez alternatīviem variantiem.
Plāni martā pārdot investoriem pirmos 32,5% "Latvijas gāzes" akciju tiek atlikti, paziņo Jānis Naglis laikrakstam "Diena". "Gazprom" ir gatavs pirkt, bet Rietumu investori gan nav, viņš paskaidro. Kur ir problēma? Izrādās, rietumnieki grib sagaidīt rezultātus "Latvijas gāzes" starptautiskajam auditam par pēdējo gadu, kuru veic SIA "Invest–Rīga" un "Coopers&Lybrand". (02.03.1996, Diena).
Drīzumā kļūs zināms – auditori novērtējuši uzņēmumu par 90 miljoniem latu. Atgādināsim, ka iepriekš Naglis cerēja "izspiest lielāku cenu", investoriem vispār nerādot audita rezultātus.
No astoņiem pretendentiem uz "Latvijas gāzes" privatizāciju palikuši tikai trīs, paziņo Juris Ozoliņš – tie ir "Gazprom", "Ruhrgas" un "Gaz de France". Privatizācijas noteikumi paredz, ka divi investori saņems 16,25% uzņēmuma akciju katrs. (08.03.1996, Diena).
Bet, lūk, "Biznes & Baltija" intervija ar Norvēģijas "Norsk Hydro" pārstāvi Šellu Eiklannu, kurš 1996.gadā runā arī mūsdienu izpratnē pārsteidzoši saprātīgas lietas – iesaka valdībai nesteigties ar "Latvijas gāzes" privatizāciju, jo tā ir priekšlaicīga gan uzņēmumam, gan Latvijai.
Vispirms savediet kārtībā gāzes saimniecību, un "Latvijas gāzes" vērtība pieaugs, iesaka norvēģis. Un piebilst: "Nesteidzieties ar "Gazprom". (26.03.1996, Bizness & Baltija).
Diemžēl viņa padomus neņēma vērā.
Bet lūk, arī "Latvijas gāzes" 1995.gada bilance – iepriekšējos gados uzņēmums ņēmis kredītus, pavisam 62 miljonus dolāru, lielākoties, lai samaksātu senos parādus "Gazprom". Turklāt klienti ir parādā par gāzi 59 miljonus latu un 17 miljonus no tiem atgūt neizdosies, uzskata auditori.
Pirms privatizācijas valstij ir jāatdala no "Latvijas gāzes" un jāpārņem Inčukalna gāzes krātuve, raksta "Dienas Bizness". Jo uzbūvēt tādu krātuvi izmaksātu pāris miljardu dolāru. Taču, visdrīzāk, valsts atdos krātuvi "par sviestmaizi" tam, kurš apsolīs dzēst "Latvijas gāzes" parādus, raksta avīze. (06.05.1996, Dienas Bizness).
Jūlijā ir pabeigts jau "Latvijas gāzes" "trīskāršais" audits – trešo reizi uzņēmumu pēc investoru pasūtījuma vērtēja "Deloitte & Touche". Premjers Andris Šķēle sarunā ar žurnālistiem ir sašutis – potenciālajiem investoriem par maz ar vienu auditu (07.06.1996, Diena).
Pārsteigums – trim agrāk zināmajiem pretendentiem piepulcējies ceturtais – "Parex banka", un tas visiem ir pilnīgi negaidīti. Banka ir gatava nopirkt 10% uzņēmuma akciju. Privatizācijas aģentūras vadība paziņo, ka baņķieri tā sevi reklamē. (27.07.1996).
Un investori ir izvēlēti 1.augustā – tie būs "Gazprom" un vācu konsorcijs "Ruhrgas/PreussenElektra", informē Privatizācijas aģentūrā. Tie maksās 2,5 latus par akciju, nauda tiks ieguldīta kompānijas kapitālā. Līgumu paredzēts parakstīt oktobrī. (02.08.1996)
"Vai Rīgai būs silti?" raksts ar šādu nosaukumu oktobrī publicēts oficiālajā valsts izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Šo jautājumu uzdod arī "Rīgas siltums" prezidentam Ārim Žīguram un Rīgas domes izpilddirektoram Andrim Grīnbergam. Abi mierina - būs, būs. (17/10/1996, Latvijas Vēstnesis).
Investori uzskata, ka "Latvijas gāze" var atgūt tikai 10% no klientu parādiem, kuru kopsumma ir 57,4 miljoni latu. Privatizācijas aģentūra ir noskaņota optimistiskāk – atgūstami ir 30% no parādiem. (08.11.1996, LETA)
Tuvojoties gada beigām, notiek kaut kas negaidīts – vācu investors "Ruhrgas/PreussenElectra" atliek līguma parakstīšanu.
Vispirms vācieši grib saņemt no Latvijas garantijas attiecībā uz klientu parādiem, kas radušies, kad "Latvijas gāzē" saimniekoja valsts. Atbildot uz to, Privatizācijas aģentūras pārstāvis Andrejs Tiknuss paziņo – lūgums ir noraidīts, jo "to neparedz Latvijas likumdošana". Toties "Gazprom" pagaidām pretenziju nav, saka Tiknuss. (06.12.1996, Dienas Bizness).
Taču līgumus par "Latvijas gāzes" akciju iegādi līdz gada beigām tā arī neparakstīs.
1997. gads un vēlāk
Jaunais līgumu parakstīšanas termiņš – 1997.gada 1.aprīlis, "muļķu diena". Jānis Naglis jau vairs nav tik augstprātīgs un klusē par unikālo Latvijas likumdošanu, kuras īpatnības viņš agrāk paskaidroja vācu investoriem. Tiek gatavots projekts: valsts ar Finanšu ministrijas starpniecību pārņems pašvaldību un valsts uzņēmumu parādus "Latvijas gāzei" par summu apmēram 30 miljoni latu – tas ir, uzņemsies vairāk nekā pusi no visas parādu summas. (17.02.1997). Drīzumā tiek saņemta vāciešu atbilde – viņi ir apmierināti.
Galu galā līgums tiek parakstīts. Katrs investors saņēmis 16,25% akciju.
Bet te atkal Adrians Dāvis – tagad viņš slavē "Gazprom" un pat atzīstas "ģimeniskās attiecībās" ar Krievijas valdības vadītāju Černomirdinu. Un piebilst, ka pēc jauna investora parādīšanās cer saglabāt "Latvijas gāzes" prezidenta posteni (es taču esmu uzņēmumā jau 32 gadus!) un ir gatavs "pastrādāt vēl pāris gadus" (03.04.1997, Vakara Ziņas). Pastrādās viņš vēl 18 gadus – līdz 2015.gadam.
Tikmēr laikraksts "Diena" ziņo – Anatolijs Gorbunovs, kurš tolaik bija vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, ieteicis "Latvijas gāzei" konsultēties pie astrologa.
Kādēļ? Lai noskaidrotu tehnoloģiskās katastrofas iespējamību gāzes saimniecībā... Žurnālisti lūdz Gorbunovam komentāru, bet viņš atbild, ka tā tas neesot bijis. Vēršanos pie astrologa viņš minējis kā vienu no iespējām, bet par to jālemj pašai "Latvijas gāzei". (14.08.1997, Diena).
Tolaik mazpazīstamā kompānija "Ave Lat Grupa" paziņo, ka arī vēlas piedalīties lielo uzņēmumu privatizācijā – iegādāties "Latvenergo", "Latvijas gāzes", "Latvijas kuģniecības" un "Ventspils naftas" akcijas. Valdes priekšsēdētājs Ēriks Masteiko norāda, ka "Ave Lat" uz kontrolpaketi nepretendē, pietiks arī ar mazākuma akcijām. (29.09.1997, Diena, Dienas Bizness).
Interesanta sakritība – apmēram pirms mēneša Andris Šķēle atstāja valdības vadītāja amatu.
1998.gadā tas pats ekspremjers Šķēle tiksies ar Kuldīgas iedzīvotājiem un teiks: "Esmu pret to, ka saglabājas un joprojām darbojas tādi monopoli kā "Latvenergo", "Lattelekom", "Latvijas gāze" un "Latvijas dzelzceļš". Es tos sagraušu! Un par katru cenu." Tālāk Šķēle teic, ka ir jābūt konkurencei. It kā tā nebūtu bijusi viņa valdība, kas pirms gada apstiprināja līgumu ar jaunajiem "Latvijas gāzes" akcionāriem, kas dod uzņēmumam monopoltiesības uz divdesmit gadiem. (18.04.1998, Lauku Avīze)
Tikmēr tā laika premjers Guntars Krasts pārstāsta veco ideju par Baltijas un Norvēģijas gāzes vadu savienošanu, kuru viņš pilnībā atbalsta. Tiesa, kritiķi teic, ka tas ir nereāli, jo maksās miljardus... Taču Krasts pastāv uz savu: "Tādus projektus neviens normāls domājošs cilvēks nevar kritizēt! Tie, kas tā dara, vai nu grib pieradīt, ka Krasts ir galīgs nejēga vai arī lobē "Gazprom" intereses." (02.05.1998, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai).
Ilgais privatizācijas ceļš
Tamlīdzīgu ziņu – bieži vien smieklīgu, skatoties no 2017.gada perspektīvas – "Latvijas gāzes" vēsturē nebūs maz.
"Latvijas gāzes" privatizācija turpināsies ilgi, un "Latvijas gāzes" akciju pēdējo paketi valsts pārdos 2002.gadā – iedzīvotājiem, par sertifikātiem, par smieklīgu naudu.
Francijas "Gaz de France", nesaņēmusi "Latvijas gāzes" akcijas, faktiski apsūdzēs Privatizācijas aģentūru kukuļņemšanā. Tiesa, nekas tā arī netiks pierādīts.
Tieši Krievijas "Gazprom" un "Itera" galu galā saņems kontrolpaketi.
Krievijas plašsaziņas līdzekļi noskaidros, ka "Itera" – tā ir "Gazprom" "ēnas struktūra". Naglis to noliegs un apvainosies. Taču pie tāda paša secinājuma nonāks arī "Bloomberg".
Bet tas, par ko daudzi sapņoja 90.gados – Dobeles gāzes krātuves izveide, gāzes vads uz Norvēģiju, atbrīvošanās no atkarības no "Gazprom" – tā arī paliks sapņi.
