Divus gadus pēc veikala "Maxima" sabrukšanas, kas līdzi aizrāva 54 cilvēku dzīvības un daudziem atstāja fiziskas un emocionālas rētas uz mūžu, vārdi "Zolitūdes traģēdija" sabiedrības apziņā joprojām ir kā signāluguns, kas piesaista īpašu interesi un uzjundī daudz emociju.
Tieši tādēļ cietušajiem gadadienas tuvošanās ir īpaši smags laiks, kas uzplēš rētas atkal un atkal. Vieglāku to nepadara arī drīzumā gaidāmā krimināllietas izskatīšana. Latvijas Radio centās noskaidrot, vai divu gadu laikā visi cietušie ir saņēmuši vajadzīgo palīdzību, kāds atbalsts joprojām ir nepieciešams un vai atjaunotās Latvijas laika lielākā traģēdija likusi pārvērtēt palīdzības scenārijus citām potenciālām krīzes situācijām.
- Dzīve pirms un pēc Zolitūdes traģēdijas
- Nelaimē cietušie joprojām ārstējas
- Trūkstot informācijas par kriminālprocesu
- Aprūpe mājās un rehabilitācija
- Uz rehabilitāciju kopā ar ģimeni
- IeM izveido Psiholoģiskā atbalsta nodaļu
- Plašāka atbalsta mehānisma pietrūkst
- Sistēmas nav, bet nauda iet uz beigām
Dzīve pirms un pēc Zolitūdes traģēdijas
"Mana dzīve ir līdz šim datumam un pēc šī datuma," saka daugavpiliete Ineta Jakovele. 2013.gada 21.novembris viņai kļuvis par drūmu robežšķirtni dzīvē, kur vairs nekas nav kā agrāk. Zem "Maximas" drupām Ineta zaudēja meitu Elgu. Atskatoties uz šiem diviem gadiem, viņa visvairāk ir pateicīga tiem, kas bija līdzās un prata taktiski piedāvāt palīdzību, jo pati nespēja to lūgt.
"Mani draugi sacīja, ka bijuši pie psihologa un ka šis cilvēks prot runāt, prot klausīties un prot palīdzēt. Un es šo piedāvājumu izmantoju. Varu pateikt paldies šim psihologam, kurš man palīdzēja," teica Jakovele.
Zolitūdes traģēdija skāra daudzus simtus cilvēku – bojāgājušo tuviniekus, draugus, glābējus un citus, kas strādāja ar nepieredzētās traģēdijas sekām. Viņu stāsti ir ļoti dažādi, tāpat kā vajadzīgā palīdzība.
Pabalstu un ziedojumu izdalei pie Rīgas domes (RD) izveidotā komisija divu gadu laikā 116 cilvēkiem apmaksājusi ārstēšanos un medicīnisku rehabilitāciju, speciālistu konsultācijas, pakalpojumus vai citus izdevumus. Kopā ar pabalstiem izmaksātā summa tuvojas miljonam eiro.
Nelaimē cietušie joprojām ārstējas
"Cilvēku ārstēšana un rehabilitācija turpinās līdz šai dienai," stāsta biedrības "Zolitūde 21.11." vadītāja Regīna Ločmele-Luņova, kura ikdienā sazinās ar cietušajiem un zina teikt, ka arī divus gadus pēc traģēdijas vairākiem no viņiem vajadzīgas operācijas. Piemēram, sievietei, kura nogruvumā guva ļoti smagas galvaskausa un sejas kaulu traumas. Taču tikpat svarīga ir arī psiholoģiskā palīdzība.
"Runājot par psiholoģiju un veco traumu ārstēšanu, varu teikt, ka līdzekļi tam ir. Mums ir ļoti konstruktīva sadarbība gan ar fondu "ziedot.lv", gan RD Labklājības departamentu, kas operē ar līdzekļiem, kas tika savākti labdarības kontā. No šī konta tiek apmaksāta visa rehabilitācija, glābēji un cietušie turpina apmeklēt sanatorijas un rehabilitāciju arī pie psihologiem. Diemžēl nevaru teikt, ka visi ir izārstējušies līdz galam."
Kādam no glābējiem nesen veikta sirds operācija, kas, visticamāk, ir sekas pēc Zolitūdes traģēdijā piedzīvotā.
"Un cik būs tādu cilvēku, it īpaši, ņemot vērā to psiholoģisko spriedzi, ko mēs novērojam... Jo cilvēki ir saņēmuši krimināllietas materiālus, lasa un redz tās briesmīgās fotogrāfijas no notikuma vietas un no morga. Protams, ka cietušie to ļoti, ļoti sāpīgi pārdzīvo. Un pārdzīvo no jauna. Daži pirmoreiz lasa detaļās to, kas ir noticis ar viņiem tuvo cilvēku.
Kā uzrakstīja viens no cietušajiem, lasot šos materiālus, gribas piedzerties un vemt. Lūk, tāds psiholoģiskais stāvoklis," teica biedrības "Zolitūde 21.11." vadītāja .
Biedrības vadītāja stāsta – lai kaut kā sagatavotu piederīgos, sasaukuši cietušo pilnsapulci un brīdinājuši par lietu smago saturu. Viņa sola, ka visi, kuriem arī turpmākajos gados būs vajadzīga palīdzība, piemēram, psiholoģisks atbalsts kriminālprocesa laikā, to varēs saņemt.
"Protams. Viņi varēs vērsties un saņemt, kas arī notiek. Visi cilvēki ir informēti, tas mehānisms ir atstrādāts, un visi par to zina," norāda Ločmele-Luņova.
Trūkstot informācijas par kriminālprocesu
Taču bojāgājušās Elgas mamma Ineta Jakovele atklāj citu ar tuvojošos kriminālprocesu saistītu problēmu. Proti, daudziem trūkst informācijas, kā tas notiks un kā būs jārīkojas, un tas spriedzi nekādi nemazina. Lai tiktu skaidrībā, Ineta juristu meklējusi pati.
"Daudzi, es domāju, pārdzīvo un nezina, kāda, piemēram, ir vajadzīga no viņiem informācija, kā viņiem rīkoties. Tas ir ļoti svarīgi. Varbūt tas arī cilvēkos mazinātu spriedzi, ja mēs labāk izprastu šo tiesas procesu.
Protams, būtu labi, ja šeit iesaistītos valsts varbūt ar juridisku konsultāciju, lai būtu cilvēks, piemēram, kuram varētu piezvanīt un kurš var paskaidrot ar kriminālprocesu saistītas lietas," teica Elgas mamma.
Zolitūdes traģēdijas krimināllietu sāks skatīt 8.decembrī, un tiesas sēdēs varētu piedalīties apmēram trīssimt cilvēku. Kamēr tiesas procesam katrs gatavojas, kā pats var, iepriekš īpašā režīmā sniegtais valsts un pašvaldības atbalsts nu atgriezies ierastajās sliedēs. Piemēram, pašvaldība dažiem traģēdijā cietušajiem vai bojāgājušo tuviniekiem atbalstu turpina sniegt vispārējā kārtībā.
Aprūpe mājās un rehabilitācija
"Tām mums zināmajām personām, kuras ir kaut kādā mērā saistītas ar šo Zolitūdes traģēdiju, dienests vispārējā kārtībā šobrīd veic tās pašas pamatfunkcijas kā ar jebkuru citu Rīgas iedzīvotāju. (..) Viņu nav daudz, tas ir vairāk saistīts ar aprūpi mājās vai kaut kādiem īpašiem stāvokļiem. Bet tiešā veidā nav daudz. Lielākais mūsu darba apjoms bija tieši pēc [traģēdijas]," stāsta Rīgas domes Sociālā dienesta vadītājs Ervīns Alksnis.
Rīgas domes izveidotā Ziedojumu sadales komisija, kurā piedalījās arī Sociālā dienesta vadība, divu gadu laikā sanākusi uz 17 sēdēm un lēmusi par 300 palīdzības pieteikumiem. No septembra pašvaldības pārstāvji sēdēs vairs nepiedalās, jo atlikušie 70 000 eiro no Rīgas domes labdarības konta nodoti biedrības "Zolitūde 21.11." pārziņā.
Alksnis spriež, ka ar šo summu vajadzētu pietikt vēl diezgan ilgam laikam – zālēm, psihologiem, rehabilitācijai, citām vajadzībām.
"Pirmajā gadā pēc traģēdijas es izmantoju rehabilitāciju, ko sniedza valsts," stāsta Jakovele par Sociālās integrācijas valsts aģentūrā Jaundubultos pavadītajām 10 dienām, ko pēc Zolitūdes traģēdijas izmantoja vairāk nekā 600 cilvēku. Viņas ieskatā, tobrīd tur trūcis sagatavotu cilvēku vispusīgam atbalstam šādās lielās traģēdijās.
"Laikam valsts nebija gatava strādāt ar cilvēkiem, kuri ir cietuši tik liela mēroga traģēdijā. (..) Šeit ir tiešām jābūt speciāli sagatavotiem cilvēkiem – varbūt ne tikai psihologiem, bet šajā sadarbībā varētu strādāt arī psihiatri, ģimenes ārsti.
Būtu jābūt tādai darba grupai, kas varētu ieteikt, piedāvāt palīdzību, kā varētu tā kompleksi strādāt ar cilvēkiem, kuri cietuši milzīgā traģēdijā," sprieda Jakovele.
Uz rehabilitāciju kopā ar ģimeni
Sociālās integrācijas valsts aģentūrā otrajā gadā par ziedotāju naudu atgriezušies 11 traģēdijā cietušo, bet vēl 20 cilvēku, kuriem pēc notikušā ir invaliditāte, pieteikušies valsts rindā. Un sastapušies ar valsts medicīnas realitāti ārpus Zolitūdes traģēdijas izņēmumiem: rindā jāgaida divus gadus.
"Pēc tam, kad cilvēki izgāja šo rehabilitāciju, daži no viņiem mums zvanīja un vēl kādu gadu nāca, pat kopā ar ģimenēm. Man ir divi cilvēki, kas līdz šai dienai nāk pie manis, un zinu divus, kuri iet arī pie psihiatra," sacīja Natālija Beļakova - viena no psiholoģēm, kura Sociālās integrācijas valsts aģentūrā strādāja ar cietušajiem, uzklausot simtiem traģisku stāstu. Trauksme un nemiers daudzus pavada joprojām.
"Pirms nedēļas man zvanīja kāda bojāgājušā tuviniece un teica – tuvojas atkal tas laiks, man ir bail, visu laiku ir nemiers, es nevienu nakti vēl neesmu gulējusi. Parādās atkal tās bildes internetā, žurnālos un avīzēs, tiek rakstīta grāmata, ir runa par pieminekli…" teica Beļakova.
Labākais, ko šādā situācijā var darīt līdzcilvēki, ir ļaut cilvēkam vēlreiz un vēlreiz runāt un izraudāties.
"Ja cilvēks pretī grib runāt un raudāt, piemēram, ieraugot [krimināllietas] materiālus un pārdzīvo, tad ļaut. Saprast, pieņemt un vienkārši būt blakus. Ko nevajadzētu darīt – parasti cilvēki saka: nu beidz, divi gadi pagājuši, cik par to var runāt. Apkārtējiem ir nākamās problēmas, mums ir Francija, mums ir Parīze, nu kāda Zolitūde – beidz! Bet tam cilvēkam tas ir svarīgi. Un mūsu palīdzība ir būt blakus un vēlreiz, kaut simto vai divsimto reizi – izstāsti, kā tas bija, kā tu uzzināji, kur tu gāji, kā bija pēc tam… Runāt, runāt, kamēr cilvēkam pašam tā vajadzība runāt samazinās un viņš pāriet uz citu tēmu.
Bet, ja tagad ir saasinājums un viņš ierauga materiālus, tad viņam varbūt vēlreiz gribēsies to visu izstāstīt. Un tad lai blakus ir cilvēki, kuri ir spējīgi to klausīties," iesaka Natālijas kolēģe, psiholoģe Vita Jurševska.
IeM izveido Psiholoģiskā atbalsta nodaļu
Sociālās integrācijas valsts aģentūrā pirmo reizi ar psihologu satikās arī daudzi glābēji, kuri savā darbā nelaimes redz teju ik dienu. Bet tikai pērn Iekšlietu ministrijas (IeM) veselības un sporta centrā darbu sāka Psiholoģiskā atbalsta nodaļa.
Psihologu telpas ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Rīgas reģiona pārvaldes 5.daļā Slokas ielā. Turpat blakus dežurē glābēji. Par Zolitūdi neviens negrib runāt, jo zem gruvešiem bojā gāja viņu priekšnieks Vilnis Šteinītis. Viņa fotogrāfija pie sienas ik dienu atgādina par notikušo.
"Teikšu atklāti – par "Maximu" nenāk runāt. Un mēs šīs pārrunas arī neveicinām," saka Psiholoģiskā atbalsta nodaļas vadītāja Olga Vlasenko.
Viņas komandā strādā vēl četri psihologi Rīgā un speciālisti Valmierā, Liepājā, Jelgavā un Daugavpilī. Iecere veidot šādu atbalsta komandu bijusi jau pirms Zolitūdes traģēdijas, bet notikušais vēl vairāk apliecinājis, ka glābējiem, policistiem, robežsargiem un cietumu darbiniekiem psiholoģiskais atbalsts ikdienā ir vitāli nepieciešams. Nodaļa strādā otro gadu un ik dienu cenšas kliedēt skepsi par psihologa nozīmi.
"Amatpersonas tam nebija gatavas, un tas ir normāli, ka viņi pagaidām mūs novēro, vai mums var uzticēties. Rezultātā individuālas konsultācijas notiek, bet to nav daudz," atklāja Vlasenko.
Tādēļ pagaidām psihologi lielākoties gatavo apmācības, vada seminārus un grupu nodarbības. Brauc palīgā pēc kritiskiem notikumiem.
"Mūs sauc, mēs tad veidojam tādu krīzes komandu un braucam uz iecirkni vai daļu un strādājam ar to komandu, kura piedalījās kāda kritiska notikuma seku likvidēšanā. Šāda pieredze mums šogad jau ir un ne vienu reizi vien.
Atzinīgi šo atbalstu novērtē arī paši glābēji. 5.daļas vīri ir pirmie, uz kuriem tiek izmēģinātas apmācību programmas.
"Speciāli griezies vismaz es neesmu, bet (..) ja būtu vajadzība, jebkurā laikā var pie viņām uzkāpt un viņas vienmēr palīdzēs. Vienīgi viņas vēl varētu mums braukt līdzi uz izsaukumiem un uz vietas sniegt [palīdzību cietušajiem].
Viņas mums māca, kā runāt ar cietušajiem, ko teikt kādos brīžos, kā pareizi rīkoties," stāsta viens no glābējiem Intars Miglāns.
Plašāka atbalsta mehānisma pietrūkst
Ja iekšlietu sistēmas amatpersonām savs "drošības tīkls" ir tapis, tad plašākā mērogā tomēr nerodas iespaids, ka Zolitūdē notikušais būtu licis pārvērtēt atbalsta mehānismus.
Dienestu pārstāvji visi kā viens uzsver – esam guvuši neatsveramu pieredzi. Tomēr, ja nākotnē līdzīgā situācijā strādātu citi cilvēki vai labdarības organizācijas, lielākas skaidrības par palīdzības organizēšanu nebūtu, jo kopīgas sistēmas joprojām nav.
"Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta retoriski jautā – kas būtu, ja Parīzes terorakti būtu notikuši Rīgā? Vai slimnīcas atkal prasītu pacienta iemaksas? Vai valdība atkal ārkārtas sēdē lemtu par pabalstu lielumu?
"Manuprāt, ja mēs šīs situācijas nomodelētu un pieņemtu lēmumu, ka – ja nu, nedod Dievs, kaut kas notiek – rīkojamies tā un tā, tas būtu daudz mierīgāk un produktīvāk. Esmu to jau teikusi – manā izpratnē nebija īsti adekvāta tā reakcija, kā mēs Zolitūdes traģēdijas laikā palīdzējām. Valdība izdomāja vienu pabalstu, pašvaldība – vēl vienu, nauda, nauda... Tas ir ātri, bet skaidrojuma sabiedrībai nav. Tieši tāpēc uz Zolitūdes prakses nevar pieņemt to sistēmu, kādai būtu jādarbojas," tā Dimanta.
Rīgas domes Sociālais dienests lielas cerības liek uz projektu, kur ar Norvēģijas kolēģu palīdzību plāno attīstīt prasmes un procedūras krīžu un katastrofu pārvarēšanai Rīgā. Tā ietvaros nākamo divu gadu laikā veidos krīzes komandu kopā ar citiem pašvaldības dienestiem un nevalstiskajām organizācijām. Šāda iecere bijusi jau pirms Zolitūdes, bet notikušais paātrinājis lēmumu pieņemšanu, norāda Ervīns Alksnis.
"Mums jau galvenais ir saprast, ko kurš kurā mirklī dara. Ne jau dienests viens pats visu darīs – būs sadarbības partneri, pakalpojumu sniedzēji, skaidri kanāli, kā informācija aprit, lai tas viss notiktu bez liekiem šķēršļiem.
Jo tas vājprāts, kas darījās pirmās dienas [pēc Zolitūdes traģēdijas] ar informāciju, tas bija drausmīgi. Kad mēs, kuriem - manā skatījumā - ir tiesības uz informāciju, nevarējām to saņemt no tiem, kuriem tā ir. Mums to nācās, rupji runājot, lasīt pa pakšiem. Nu tas ir nepareizi!" tā Alksnis.
Arī Sociālā dienesta vadītājs pauž bažas, ka valsts līmenī joprojām nav plāna līdzīgām situācijām.
"Var jau būt, ka katrai iestādei ir savs rīcības plāns, bet tāda kopēja plāna diemžēl nav. (..) Un es uzskatu, ka šajā jautājumā vadošajai iniciatīvai bija jānāk no valsts līmeņa institūcijām, jo - ko var pašvaldība? Pašvaldība var tikai savā pašvaldībā [organizēt palīdzību]," uzskata Alksnis.
To, ka šādas iniciatīvas nav, apliecina arī Sociālās integrācijas valsts aģentūras psiholoģes Vitas Jurševskas teiktais.
"Pēc cilvēku rehabilitācijas vienīgais, kurš mūs uzaicināja dalīties ar pieredzi, bija luterāņu mācītājs Krists Kalniņš. Viņš uzdeva jautājumu – ko mēs kā mācītāji varējām darīt?
Mēs pēc savas iniciatīvas braucām, stāvējām klāt, bet ko jūs iesakāt darīt? Un tieši viņi arī pacēla jautājumu – kā jums liekas, vai valsts līmenī nevajadzētu veidot kādu koordinētu krīzes grupu, vai jūs nezināt tādu? Un mēs arī teicām, ka nav mums šāda sadarbība bijusi. (..) Savā starpā mēs tā parunājām, un tur arī tas palika," teica Jurševska.
Sistēmas nav, bet nauda iet uz beigām
Sistēmas joprojām nav, saziedotā nauda pamazām iet uz beigām, bet dvēseles rētu sadziedēšanai vajadzēs vēl ilgu laiku. Šajā ziņā mēs kā sabiedrība maz esam darījuši lietas labā, uzskata Dimanta, norādot – publiskajā telpā ziņas par Zolitūdes traģēdiju joprojām izraisa pastiprinātu interesi.
"Tās ir ziņas par tiesu procesiem, par gadadienu, par dažādām konfliktsituācijām un nebūšanām. Un mēs to kā vecu rētu uzplēšam, nevis dziedējam.
Man ir tāda sajūta. Un es nezinu, kā jūtas tuvinieki, kuriem uz gadadienu atkal tiek ar sērīgu mūziku vai virsrakstu melnā krāsā tas atkal pieteikts. Es domāju, ka tā to nevar izsērot, ikreiz to atkal atgādinot," uzskata Dimanta.
Arī Saeimas izmeklēšanas komisijā, viņasprāt, trūcis pietātes pret upuriem, tā vietā demonstrējot muskuļus un cīnoties vienam ar otru, nevis kopīgi par izmaiņām sistēmā, kur pēc īpašās palīdzības beigām cietušie saskaras ar milzīgu kontrastu.
"Zolitūdes gadījumā mēs visi kopā izlikāmies, ka viss ir kārtībā, valdība un pašvaldība kopā spēja pieņemt lēmumus par lieliem pabalstiem, par atbalstu bezmaksas medicīnai, un pēc tam to kā ar nazi nogrieza. Skaidrs, ka cilvēki ir sašutuši! Domāju, ka tā mācība bija, bet viņa ātri ir aizmirsusies," uzskata "ziedot.lv" vadītāja.
