Sieviešu dienas pirmsākumi saistās ar 19.gadsimta beigām un 20.gadsimta sākumu - pirmo feminisma vilni Rietumeiropā un Ziemeļamerikā, kad sievietes pirmo reizi sāka uzstāt uz savām tiesībām - tiesībām vēlēt, iegādāties īpašumu, iegūt izglītību. "Pirmo reizi Nacionālā sieviešu diena tika svinēta ASV - tas notika 1909.gadā, kad Amerikas Sociālistu partija atzīmēja gadu kopš Ņujorkas tekstilstrādnieču streika, kurā tās protestēja pret smagajiem darba apstākļiem. Starptautiski sieviešu dienu sāka atzīmēt pēc 1910.gada Sieviešu sociālistu konferences Kopenhāgenā, kur viena no galvenajām šīs idejas autorēm bija vācu sieviešu tiesību aktīviste Klāra Cetkina," stāsta Latvijas Universitātes dzimtes studiju pētniece Marita Zitmane.
Cetkina aicināja sievietes zem sociālistu karoga cīnīties par ekonomisko neatkarību un vienlīdzīgām tiesībām ar vīriešiem. Sociālistiskās izcelsmes dēļ Sieviešu dienas ideju labprāt pārņēma Padomju Savienība.
Latvijā pirmo reizi padomju svētku ietvarā 8.martu atzīmēja 1941.gadā - padomju okupācijas pirmajā gadā. Par oficiālu brīvdienu gan to pasludināja krietni vēlāk - 1965.gadā. Kā norāda sociālantropoloģe Aivita Putniņa, zem oficiāli deklarētā dzimumu līdztiesības lozunga reālajā dzīvē padomju savienībā Sieviešu diena paradoksālā kārtā ieguva pavisam citu nozīmi - tika svinēta sievietes tradicionālā loma ģimenē un popularizētas patriarhālās dzimumu lomas.
"Sievietes vieta padomju politiskajā sistēmā bija gana divdomīga, jo reālajā ideoloģijas izpildījumā sievietes bija daudz sliktākā stāvoklī nekā nīstajā kapitālistu sabiedrībā," norādīja Putniņa.
Sieviešu dienas dubultmorāli Padomju savienībā atzīmē arī Marita Zitmane. Reālajā dzīvē Sieviešu dienas svinēšanai ar oficiālo ideoloģiju saistības bija maz un to ar politiku nesaistīja, norāda pētnieces. Tā bija viena no retajām padomju svētku dienām, un savā ziņā apvienoja mūsdienu Valentīndienu un Mātes dienu.
"Padomju laiks ir ļoti degradējis dzimumu līdztiesības izpratni," secina pētniece.
Viņa arī skaidro: "Jo, lai arī sociālisms ļoti aktīvi iestājās par līdztiesību dzimumu starpā, padomju vara visu šo ideju uzlika uz plakāta, bet realitātē pašu sistēmu un cilvēku izpratni nemainīja."
Vērienīgā Sieviešu dienas svinēšana Padomju savienībā daudziem izvērtās par ienesīgu biznesu – ar tulpju audzēšanu otru gada algu nopelnīja ne viens vien latvietis. Tirgoņu vidū bija arī mārupietis Māris Vincovskis, kurš astoņdesmito gadu beigās kopā ar draugiem un tulpju kastēm rokās ik pavasari sēdās vilcienā uz Iževsku, kur vienmēr izpārdeva visas puķes līdz pēdējam.
Līdzās puķu biznesam Vincovskis padomju laika 8.martu atceras vien kā oficiālu brīvdienu un saviesīgu pasēdēšanu darba kolektīvā, bet ģimenē to nekad īpaši neesot atzīmējis.
Starptautiskā sieviešu diena kopš 1975.gada ir arī Apvienoto Nāciju organizācijas kalendārā. ANO izpratnē gan tam šim datumam ir pavisam cits konteksts, skaidroja pētnieces Marita Zitmane.
"Principā var diezgan nodalīt to izpratni, kas par 8.martu ir Austrumeiropā, kur tas ir pārtransformējies par kaut kādu miksli starp Valentīndienu un Māmiņdienu, un citur pasaulē, kur tiek skatīti sociālie, politiskie un ekonomiskie jautājumi," norāda pētniece.
Savukārt Aivita Putniņa atzīmē: "ANO tā ir cita tradīcija, proti, tas ir laiks, kad sieviešu tiesību jautājums politiski aktualizējās galvenokārt Rietumeiropā, bet arī trešās pasaules valstīs. Tas ir laiks, kad tiek izstrādāta konvencija par jebkuras diskriminācijas izskaušanu pret sievieti."
Dzimtes studiju pētniece Zitmane secina, ka mūsdienās sākotnējo sieviešu dienas nozīmi kopj tikai atsevišķi aktīvisti, jo saukt sevi par feministi un cīnīties par savām tiesībām sievietei šodien nav pārāk modīgi.
Viena no šādām aktīvistēm ir Sieviešu tiesību institūta direktore Laila Balga, kura jau 20 gadus īsteno dažādus projektus dzimumu līdztiesības jomā. Viņa pauž nožēlu par to, kā sabiedrībā deformējies priekšstats par 8.martu: "Sabiedrībā šodien trūkst zināšanu, pirmkārt, par vēsturi un nozīmīgumu, kas saistās ar vārdu "sieviešu diena" – kāpēc tā izcēlās un kāpēc veidojās tāda atsevišķa sieviešu diena. Un otrkārt, cilvēki nevēlas iedziļināties un pieņem tādus iepriekš izstrādātus mītus, standartus un runā par primitīvām lietām, nevis pašu dienas vai sievietes būtību."
Balga ir gandarīta, ka 2007.gadā Sieviešu diena pēc daudzkārtējiem institūta lūgumiem atkal iekļauta atzīmējamo dienu sarakstā, un gribētu to redzēt arī kā oficiālu brīvdienu, lai piešķirtu lielāku nozīmi sieviešu līdztiesības jautājumiem.
Marita Zitmane piekrīt, ka Sieviešu dienai vajadzētu būt tai reizei, kad paskatīties uz dzīvi no sievietes skatpunkta. Tomēr, viņasprāt, politiķi līdz šim darījuši gaužām maz, lai akcentētu Sieviešu dienas sākotnējo būtību un reizēm rīkojas pat pilnīgi pretēji. "Man ir diezgan liels niknums attiecībā uz to, kā 8.marts šodien tiek pieminēts publiskajā telpā. Es labi saprotu izklaides industriju un tā tālāk – viņiem ir iespēja pārdot lietas. Bet es drīzāk runāju par to, ka tā ir iespēja runāt par sieviešu jautājumiem un problēmām, bet tā netiek izmantota, arī parlamenta līmenī. Parlaments pats to noteica kā atzīmējamo dienu, nu tad kur ir kaut kādas aktivitātes? Nav jau viņas," sacīja Zitmane.
Zitmane gan uzteic kādu izņēmumu – labklājības ministri Ilzi Viņķeli, kura savā 2013. gada apsveikumā Sieviešu dienā aicināja raudzīties uz vīrieti un sievieti kā diviem pilnvērtīgiem cilvēkiem, nevis "ābola pusītēm", un novēl līdzsvarotāku pienākumu sadali darbā un ģimenē un rūpes par otru cilvēku visa gada garumā.
Viņķeles apsveikums pozitīvi pārsteidzis arī filozofu Ivaru Neideru, kurš mūsdienās valdošo izpratni par Sieviešu dienu Latvijā uzskata par greizu un tāpēc 8.martu neatzīmē: "Parasti par 8.martu runā pavisam jocīgā veidā – kā par kaut kādiem svētkiem, kuros nesaprotamu iemeslu dēļ tiek apsveiktas sievietes. Kāda ir šo svētku būtība, par to neviens nekad nerunā. Es gribētu, ka šī diena tiktu vairāk saistīta ar būtiskiem sociāliem jautājumiem, kas saistīti ar sievietes tiesībām un iespējām mūsu valstī."
Tam, ka sieviešu tiesību jautājums 8.marta kontekstā Latvijas sabiedrībā ir stipri margināls, piekrīt arī sociālantropoloģe Putniņa. Tomēr pašā Sieviešu dienas svinēšanā viņa neko sliktu nesaskata, jo ikviena cilvēcisko attiecību svinēšana ir atbalstāma.
"Mēs varbūt varam kritiski skatīties uz to, ka tiek svinētas šīs tradicionālās vērtības, bet nedomāju, ka mums vajadzētu ierauties stūrī un ļoti ciest no tā. Jo tas, ka cilvēki dara prieku otram cilvēkam, manuprāt, ir laba lieta, un to cilvēcisko attiecību mūsu laikā ārkārtīgi pietrūkst."
Tikmēr Sieviešu tiesību direktore Laila Balga šogad turpinās gadiem kopto tradīciju Sieviešu dienā pateikt paldies kādai sievietei-līderei nevis par to, ka viņa ir sieviete, bet par viņas devumu sabiedrībai. 19 kandidāšu vidū šoreiz organizācijas gada balvu saņems Rīgas Aktīvo senioru alianses vadītāja Terēzija Mackare.
