Lai gan tagad lācim ir krietni plašāka dzīves telpā nekā iepriekšējā mājoklī - tam ir savs voljers, iespēja rakņāties pa zemi, staigāt pa kokiem un pat savs baseins - brīžiem uz to paraugoties, paveras biedējošs skats. "Dzīvojot ļoti šauros apstākļos, dzīvniekiem mēdz izveidoties stereotipiskas uzvedības pazīmes, tas ir, vienas noteiktas darbības vai darbību kopuma regulāra, nepārtraukta atkārtošana. Tāpēc viņš šeit reizēm pieiet pie sienas, atnāk atpakaļ, paiet atpakaļ un visu laiku tā darās," LTV raidījumam "Vides fakti" stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.
Pie vainas esot apstāklis, ka Bargais 20 gadus nodzīvojis pārāk šaurā būrī. Tas gan nenozīmē, ka lācis visas savas dienas aizvada, staigājot trīs soļus uz priekšu un trīs atpakaļ.
"Tas nav visu laiku, tas ir noteiktos periodos. Vasarā viņam bija vairošanās periods, viņam paaugstinās hormonu līmenis un, tā kā viņš izjūt satraukumu un vēlmi vairoties, tad šī stereotipiskā uzvedība izpaužas biežāk," skaidro Māris Lielkalns.
Turpat 20 gadus par lāci rūpējās Aivars Ritenieks, kura rokās Bargais nonāca ne paša gribas dēļ. 1994.gadā Rīgas cirkā piedzima lācēns, viņš tika atdots cilvēkam, kuram beigās lācis izrādījās nevajadzīgs un rūpes par šo meža zvēru uzņēmās zemessargi. Vēlāk arī Zemessardzei viņš vairs nebija vajadzīgs. Bija divas iespējas - vai nu lāci nošaut, vai Ritenieks to ņem pie sevis uz mājām. Tā Bargais nokļuva Ragaciemā, bet pirms gada tas tā saimniekam tika konfiscēts un nogādāts zooloģiskajā dārzā.
Bijušais lāča saimnieks iebilda un jautāja pēc tiesas lēmuma, taču, klātesot Valsts policijai, lācis tika iemidzināts un aizvests uz zooloģisko dārzu. Arguments – tas dzīvo pārāk šaurā platībā, Ritenieks ir bankrotējis un banka tam grasījās atņemt īpašumu, tostarp vietu, kur dzīvo Bargais. Metāla stabs un pamati ir vienīgais, kas tagad ir palicis pāri no kādreizējā lāča būra Ragaciemā.
Kādreizējā Ritenieka zemesgabalā tagad valda postaža. Kreditori vecās mājas ir nošķūrējuši, un šeit ir vien gruvešu kaudzes. Bijušais lāča saimnieks joprojām pārdzīvo gan to, ka dzīvnieks viņam atņemts, gan veidu, kā tas tika izdarīts. "Iedomājieties, kādus līdzekļus šeit iztērēja tikai tāpēc, lai lāci aizvestu. Divas policijas – Jelgavas un Tukuma. Autoinspekcija, speciālā tehnika, pacēlāji, hidrauliskās šķēres. Saskaitiet, kādus līdzekļus tas valstij izmaksāja," atceras bijušais lāča saimnieks Aivars Ritenieks. "Mani aplenca astoņi cilvēki maskās, 32 vispār maskās te bija. Es sāku saprast, ka es esmu kaut kāds terorists, nevis Latvijas pilsonis, nevis patriots, kā līdz šim sevi uzskatīju. Mani laikam var saistīt ar modžahediem, varbūt es pat esmu piederīgs kādai ''Islāma valstij''."
Ritenieks Engurē bija sācis būvēt lācim jaunu, krietni lielāku mājvietu.
Pārvedot Bargo uz zoodārzu, nācās secināt, ka, neskatoties uz tā īpašnieka slikto finansiālo stāvokli, dzīvnieks bijis pie ļoti labas veselības un labā fiziskā formā. Tagad Ritenieks zaudējis jebkādas cerības dzīvnieku atgūt, jo neesot bijis naudas, lai noalgotu juristu.
"Lēmums ir pieņemts un gala lēmumu Ritenieka kungs nav pārsūdzējis, un līdz ar to lācis ir konfiscēts un pārgājis valsts īpašumā," raidījumam "Vides fakti" pavēstīja Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) darbiniece Ginta Strode.
"Mēs esam vasaļu valsts. Man vienkārši ir kauns, es esmu domājis atteikties no pilsonības. Es savā laikā Zemessardzē esmu ļoti daudz ko darījis, - neteikšu, ka vairāk par kādu citu, - bet es neesmu rokas kabatās turējis, kā tagad," aizvainojumu pauž bijušais lāča saimnieks Aivars Ritenieks. To var saprast, jo gandrīz 20 gadus valsts iestādes par lāci nelikās ne zinis.
Aivars apzinās, ka zoodārzā sadzīves apstākļi ir labāki nekā pie viņa, tomēr ir lietas, kas nav izmērāmas naudā. "Pierādījies ir tas, ka viņš ir stresā, jo viņam nav apkārt tie cilvēki. Tās ir emocionālās saites ar dzīvnieku, tās ir neredzamas, bet tās ir. Piemēram, mans suns mani pazīst – viņš pa gabalu jau skrien pie manis, laiza roku, lec un, kad es braucu prom, smilkst. Arī sunim ir dvēsele un lācim tāpat," skaidro Aivars Ritenieks.
Nevar simtprocentīgi apgalvot, ka stereotipiskā uzvedība Bargajam neizpaustos arī tad, ja Ritenieks pats tam uzbūvētu lielāku būri. Tā būtu zīlēšana kafijas biezumos.
Tikmēr zoodārzā mēģina darīt visu iespējamo, lai lācim palīdzētu. Vienīgās zāles esot dzīvnieka nodarbināšana - Bargajam tiek piedāvāts smaržu maiss, kuru var paplucināt, ir zeme, kur iespējams parakties. Arī pārtiku kopēji ierok zemē, lai lācim būtu vairāk darba. Turklāt šīs rotaļas ik pa brīdim ir jāmaina.
"Diemžēl ir tā, ka šī stereotipiskā uzvedība var izpausties arī turpmāk. Tas nebūs tā, ka, nonācis šeit, viņš ātri pierod pie jaunajiem apstākļiem un aizmirst par savu iepriekšējo uzvedību 21 gada laikā. Ik pa laikam tā noteikti parādīsies, tiesa, ar laiku pakāpeniski aizvien retāk un retāk," prognozē Rīgas zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.
Tas varētu būt daudzu gadu jautājums, līdz šāda uzvedība tiks izskausta, tomēr, ņemot vērā lāča vecumu, - un lāčiem 30 gadu mūžs skaitās ļoti ilgs – pilnībā atradināt dzīvnieku no ierastajām kustībām varētu arī neizdoties, tāpēc pagaidām šis stāsts nav ar laimīgām beigām. Turklāt nelaimīgi laikam ir visi - gan Ritenieks, kurš gadiem ilgi rūpējās par lāci, kamēr tas nevienam nebija vajadzīgs, gan Bargais, kurš tagad ir nošķirts no sava saimnieka, gan zoodārza personāls, kuram jātiek galā ar dzīvnieka uzvedības un domāšanas problēmām.
