15. trolejbusa maršruts ved pa bijušā Rīgas ebreju geto teritoriju - arī Ludzas ielu. Tieši šī iela pirms 75 gadiem bija Rīgas geto galvenā iela. Sēžot trolejbusā, aizdomājos, ka simboliski mūsdienās Ludzas iela ir vienvirziena, jo arī pirms 75 gadiem tā bija tāda pati - tie, kuri pa to tika izvesti, atpakaļ vairs neatgriezās.
Trolejbuss apstājas Lomonosova ielā. Tā ir tieši blakus vecajiem ebreju kapiem. Līdz pat 1941. gadam tā bija parasta kapsēta, taču, sākoties holokaustam, tā kļuva par masu apbedījuma vietu vairāk nekā 1000 Rīgas ebrejiem, kuri tika nogalināti Rīgas geto teritorijā.
Ejot pa Līksnas ielu, kura ved tieši blakus kapiem, dzirdu, ka tālumā kāds kaut skaļi dauza.
Pieejot tuvāk redzu, ka Līksnas ielas 7 iedzīvotāji karsto sestdienu izmanto, lai salabotu sētu. Mājas saimniece zina stāstīt, ka agrāk viņu mājā esot dzīvojuši ebreji. „Nu, ebreji šeit dzīvoja,” viņa saka un apstiprina, ka dzirdējusi, ka 1941.gadā daudzi cilvēki nogalināti.
„Kādreiz kaut kādas mantas mēs zemē atrodam. Farforas [porcelāns - no krievu val.] kaut kādas, farfora statuetes. Svečturi bija kaut kādi. Bet nekādas vērtīgas lietas tur nebija,” viņa bilst.
Tālāk, ejot pa Līksnas ielu, redzu vēl vairākas ēkas, kurās agrāk dzīvojuši ebreji. Ēkas iepriekš apzināju Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzejā, kur tās visas ir uzskaitītas. Tur arī stāsta, ka ir saglabājušās ap 80% bijušā Rīgas geto ēku.
Nonākot uz Ludzas ielas, dodos uz tās galu. Pēdējā ēka ir Ludzas iela 93. Agrāk šeit bija geto robeža, bet tagad ēkā, kas atrodas blakus, ir iekārtots aizkaru veikals. Tur strādājošie neko par ēkas vēsturi nezina un arī negrib runāt.
Tālāk ejot pa Ludzas ielu uz Rīgas centra pusi, visi pagalmi ir tukši, uz ielām vispār ir maz cilvēku. Nolemju ieiet pārtikas veikalā, kurā strādā divas jaunas meitenes, kuras atkal neko īsti par geto nemāk stāstīt. “Mēs nezinām neko par to, mēs pat īsti neesam no Rīgas,” stāsta meitenes.
No Ludzas ielas nogriežos uz Mazo Kalna ielu. Tā ir neliela ieliņa bijušā geto teritorijā. Arī šeit kulinārijas veikala pārdevēja šķiet izbrīnīta par maniem jautājumiem. “Nē, neko nezinu. Es tikai pa tejieni no darba uz mājām eju, tas viss.. Nezināju, nē,” raustot plecus, stāsta veikala pārdevēja.
Mazajā Kalna ielā dzirdu, ka aiz vairāku ēku sētam runā cilvēki. Taču šeit sētas ir augstas, bieži vien arī necaurredzamas, tāpēc ar viņiem parunāt nevaru. Tad nogriežos uz Jersikas ielu. Tā ir robežiela, kura atdalīja geto no pārējās Maskavas forštates. Visās ielas mājās kādreiz ir dzīvojuši ebreji, taču šeit atkal pagalmi ir tukši. Tomēr pamanu, ka pa 25. mājas logu smēķē kāds vīrietis.
Kad uzsāku sarunu, pie loga pienāk arī sieviete un mazs bērns.
Rodas sajūta, ka tikai retais no iedzīvotājiem kaut ko zina par asiņainajiem vēstures notikumiem šeit, vai vispār par to, kas šeit agrāk ir bijis, neskatoties, ka geto teritorijā dzīvo vai strādā.
Kad dodos uz otru geto robežu - Kalna ielu, pamanu, ka ielas 20. nama pagalmā sēž vīrietis. “Es te dzirdēju, ka bija kaut kādus kaulus izrakuši, šeit aiz mājām, pāris gadus atpakaļ. Tā netīšām, raka un uzgāja,” stāsta aptuveni 40 gadus vecais vīrietis.
Par to, vai tie ir cilvēku kauli no Rīgas geto laikiem, nav zināms, tomēr ir zināms, ka arī geto teritorijā tika nogalināts liels skaits cilvēku.
Pa Kalna ielu nonāku pie Vagona parka dzelzceļa pieturas. Šeit arī noslēdzu savu ekskursiju pa bijušo Rīgas geto. Tas aizņēma vairāk nekas divas stundas un tika nostaigāti vairāki kilometri. Kaut geto ēkas joprojām ir saglabājušās, daudzas no tām nav apdzīvotas, tāpat liels skaits ēku ir grausti, kuri, šķiet, nevienam nav vajadzīgi.
Iespējams, nākotnē tie tiks nojaukti un to vietā parādīsies jaunceltnes, kas jau tagad dažās vietās izceļas starp vēsturiskajām ēkām. Tad, ļoti iespējams, par Rīgas geto vēsturi zinās vēl mazāk cilvēku, jo pazudīs unikālās ēkas, kas šobrīd atgādina par šīs teritorijas drūmo vēsturi.
