Šajā laikā Latgale atradās vācu okupācijas varā. Latgalē noritēja diezgan aktīva sabiedriskā dzīve, kurā piedalījās gan vietējie latvieši, gan poļu muižniecība.
Latgalē plosās sarkanais terors
Latgalei no austrumiem draudēja briesmas, tuvojās Sarkanā armija. Nesastopot pretestību, tā okupēja Latgali. Bija mēģinājumi veidot pašaizsardzības vienības, bet tās nespēja aizkavēt Padomju Krievijas armiju.
Padomju okupācijas varā no visiem Latvijas reģioniem Latgale bija visilgāk, līdz pat 1920. gada janvārim.
Cilvēku grupa pēc vietējā boļševika bērēm Preiļos, 1919. gadā. (Foto: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs).
1919. gadā Latgalē plosās sarkanais terors, pēc šķiriskuma principiem boļševiki iznīcina vietējos iedzīvotājus.
Nogalina muižniekus, garīdzniekus, Latgales inteliģenci, izdemolē muižas, zemniekiem atņem pēdējo pārtiku.
Latgales atbrīvošanas operāciju uzsāk 1920. gada janvārī
Latvijas armija Latgales atbrīvošanas operāciju sāka plānot 1919. gada nogalē. Sarkanās armijas spēki Latgalē bija diezgan ievērojami, tāpēc Latvijas armijai vajadzēja sabiedroto. Par to kļuva Polija.
Latgales atbrīvošanas operāciju uzsāka 1920. gada 3. janvārī. Dienu pēc dienas no padomju varas atbrīvoja arvien jaunas Latgales teritorijas. Februāra sākumā starp Latviju un Padomju Krieviju noslēdza slepenu pamiera līgumu, aktīva karadarbība frontē beidzās.
Latvijas armijas karavīri Latgales frontē 1920. gadā. (Foto: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs).
Pēc Neatkarības kara kaujām Latgale no visiem Latvijas novadiem atradās vissmagākajā saimnieciskajā un sociālajā stāvoklī.
Palīdzību Latgalei sniedza ASV palīdzības organizācijas. ASV Sarkanā Krusta Daugavpils nodaļas vadītājs Džons Vitnijs par stāvokli pilsētā 1920. gada martā ziņojis: "Ierados Daugavpilī 1920. gada 7. janvārī, trīs dienas pēc boļševiku armijas piespiedu evakuācijas. Apstākļi bija neaprakstāmi, iedzīvotāji pilnīgi demoralizēti. Pārtika un faktiski viss dzīvības uzturēšanai nepieciešamais civiliedzīvotājiem nebija pieejams. Neviens veikals pilsētā nebija atvērts. Viss bija sastindzis, atgādinot seno laiku Mirušo pilsētu...
Sanitārie apstākļi bija šausmīgi: tīfs un bakas plosījās un nebija kontrolējamas, jo trūka slimnīcu un visa, kas vajadzīgs cīņai ar šīm slimībām."
5. Cēsu kājnieku pulka karavīri Latgales frontē 1920. gadā. (Foto: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs).
Situācija bija katastrofāla, bads, medikamentu un apģērba trūkums. Par stāvokli Latgalē turpina Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons: "Neatkarības kara laikā šeit sākās vēl viena problēma. No Igaunijas un no Krievijas pilsoņu kara apņemtajām teritorijām Latgalē ienāca epidēmijas. Galvenokārt divas – dizentērija un vēdera tīfs, kurš paņēma simtiem dzīvību.
Latvijas armijas virspavēlniecība bija spiesta atsevišķās Latgales sādžās dot pavēli armijai uzraudzīt, lai vietējie iedzīvotāji mazgā rokas.
Cīņā ar epidēmijām tika iesaistīta armija."
Iestājoties mieram, sāk veidot vietējās varas iestādes
Latvijas valdība uzsāka darbu pie vietējo varas iestāžu izveides.
Trūka vietējo ierēdņu, situāciju centās atrisināt, ierēdņiem no citām Latvijas vietām piešķirot speciālu piemaksu par došanos uz Latgali.
1920. gadā no 3. līdz 12. februārim Latvijas Ministru kabineta vadītājs Kārlis Ulmanis pēc Latgales atbrīvošanas devās plašā novada apmeklējumā. 5. februārī Ulmanis apmeklēja Preiļus (attēlā). Viens no apmeklējuma mērķiem bija iepazīties ar Latgales jauno pašvaldību darbību. (Foto: Tieslietu ministrijas mēnešraksts, 1938. Nr.4.).
Latvijas valdība Latgalei pievērsa lielu uzmanību. Par to liecina kaut vai tas, ka Franci Trasunu iecēla par iekšlietu ministra biedru, viņš bija atbildīgs par situāciju Latgalē.
Latvijas Neatkarības karš noslēdzās ar Latgales atbrīvošanu. Par godu šim notikumam 1939. gadā atklāja pieminekli “Vienoti Latvijai”, ko tautā bieži sauc par "Latgales Māru".
Piemineklis "Vienoti Latvijai" uzcelts, pieminot Latgales atbrīvošanu 1920. gadā. To atklāja 1939.gada septembrī, atjaunoja divas reizes: 1943. un 1992. gadā. (Foto: zudusilatvija.lv).
Darbs pie neatkarīgas Latvijas valsts izveides noslēdzās ar konstitūcijas jeb Satversmes pieņemšanu. Satversmes sapulci varēja sasaukt tikai pēc tam, kad no boļševikiem atbrīvoja Latgali.
Miera līgumu starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju parakstīja 1920. gada 11. augustā.
