Viestura Kairiša veidotajā izrādē skan Riharda Vāgnera mūzika. Tas ir likumsakarīgi vairāku iemeslu dēļ – vispirms jau Rainis „Uguni un nakti” sākotnēji rakstīja kā libretu operu konkursam un šajā laikā bija dziļi ietekmēts no Vāgnera „Nībelungu gredzena”, bet pats galvenais – Viesturs Kairišs ir pārliecināts: Vāgnera mūzikas lielums ļoti labi sader ar Raiņa ideju lielumu.
„Es gribu Raini nolikt pasaules kontekstā tajā vietā, kura viņam pienākas," norāda Viesturs Kairišs. "Un tā ir tajā pašā plaknē, kurā ir Vāgners. Es ļoti priecātos, ja šo lugu iestudētu tāpat kā, piemēram, „Hamletu”. Tajā ir modelis, ko var lietot jebkurā vidē, jo tas ir universāls un spēcīgs."
Kairiša interpretācijā lugas darbība notiek nosacītā laikā un telpā, it kā uz sapņa un nomoda robežas, kaut arī vietumis sazīmējamas ļoti tiešas un zīmīgas paralēles ar mūsdienām. Aicinot, piemēram, pārdomāt Latvijas situāciju un virzību šodien, un kas tad īsti ir mērķi, ko vēlamies sasniegt.
„Man ir klusas cerības, kas tas liks vismaz mazliet padomāt par gara perspektīvu Latvijas politikā un sabiedrībā," saka Kairišs. "Luga ir par nepamodināto tautu, snaudošo sabiedrību, kas jāpamodina, ja tas vispār ir iespējams. Es domāju, ka Raiņa laikā tur bija cits konteksts, šobrīd tas ir cits. Šobrīd jau mūsu valdība pat Latvijas mērķi ir definējusi kā labklājību, kas Raiņa lugā ir Nāves sala. Sanāk, ka mūsu valdība definējusi mūsu mērķi – Nāves sala. Mēs ar to tiešā veidā izrādē nespēlējamies, bet tas liek aizdomāties, protams."
Viestura Kairiša redzējumā Raiņa Lāčplēsis nav patosa pilns un cēls varonis, bet Lāčplēsis ir cilvēks, kuram piemīt visas īpašības, lai viņš varētu augt un pilnveidoties, un šai ziņā viņš ir ļoti līdzīgs ikvienam no mums.
„Jebkuram cilvēkam. Vai es vakarā izvēlos atvērt ledusskapi, paņemt alu un apskatīties seriālu, vai es izvēlos palasīt grāmatu… Tie ir sīkumi. Bet katru dienu šāda izvēle mūs vai nu iemidzina, vai velk uz priekšu," turpina Kairišs.
"Vai nu tu sevi attīsti, vai ļaujies komforta migai, kas ir ļoti izdevīga politiķiem, jo tad ar tevi var kā ar aunu baru arī manipulēt, kas Latvijā jau ir valstisks mērķis – izveidot aunu baru, ar kuru var manipulēt. Tas taču skaidri redzams," uzsver režisors.
Arī izrādes dramaturģijas veidotāja Ieva Struka uzsver, ka iestudējums nebūs stāsts par kādiem cēliem varoņiem, kuri cīnās par tautas laimi, tas būs stāsts par mums.
„Ja mēs noskatīsimies šo izrādi kā stāstu par mūsu tautas varoni – bet to attiecināsim tikai un vienīgi uz Lāčplēsi, Laimdotu, Spīdolu vai Kangaru - un neko no tā neattiecināsim uz sevi -, tad, protams, tā izrāde nebūs pildījusi savu uzdevumu. Jo tas nav stāsts par mūsu varoni, tas ir stāsts par mums,” skaidro Ieva Struka.
Lāčplēša lomā izrādē redzēsim Uldi Anži, Spīdola būs viesaktrise no Jaunā Rīgas teātra – Guna Zariņa, bet Laimdota – Maija Doveika. Pirmizrāde Nacionālajā teātrī skatāma tieši Raiņa 150.dzimšanas dienā, 11.septembrī.
