30. aprīlī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Elmāra Seņkova iestudējums "Ezeriņš", kurā apvienotas deviņas Jāņa Ezeriņa noveles. Režisors saka - pirmā saskaršanās ar Ezeriņu bijusi jau skolas laikā, tomēr nopietna iecere kādreiz pašam iestudēt Ezeriņa noveles radusies, studējot režiju Latvijas Kultūras akadēmijā.
Stāsts, kā Seņkovs nonāca līdz Ezeriņa novelēm, gan ir visai neparasts: "Sākotnēji bija plānota pavisam cita izrāde, cits materiāls, cita luga. Kā jau teātrī tas notiek, jāplāno sezona un gadu iepriekš jāpasaka, ko iestudēsi. Un, protams, es mainos, citi mainās, un tad es pēkšņi sapratu, ka nē, man tā luga vairs neinteresē un es taisīšu kaut ko citu. Aktieru sastāvs jau bija noformēts, un tad es atnācu un aktieriem teicu - ziniet, mēs to lugu netaisīsim, mēs taisīsim "Ezeriņu". Un viņi ļāvās šai plūsmai un izdarīja."
Dramatizēt Ezeriņa noveles Rasu Bugavičuti motivēja ne tikai Seņkovs, bet arī Jāņa Ezeriņa humora izjūta: "Manuprāt, tā ir apskaužama." Režisors piebilst - Ezeriņa novelēs slēpjas latviešu humors un tas, ka latvieši prot pasmieties paši par sevi.
Izrādē, kuru režisors sauc par farsu, līdzīgi kā novelēs stilistika ieturēta visnotaļ patumša. Liela nozīme izrādē ir scenogrāfijai, apgaismojumam un grimam. Izrādes komanda nebaidījusies būt drosmīga - tēli ir spilgti, izteikti, skaļi, ar īpatnēju grimu.
Tas vairāk ir tāds spēles teātris. Aktieru zālē ir tuvplāns, tāpēc gribēju izmēģināt, kā ir, ja tuvplānā ir tādi izteikti biezi grimi un liels farss. Man aizvien vairāk sāk patikt teatrāls teātris, šo izrādi definētu kā latviešu farsu, teatrālu farsu," saka Seņkovs.
Ezeriņa noveles izspēlē un izstāsta septiņi aktieri - Astrīda Kairiša, Ināra Slucka, Madara Saldovere, Uldis Anže, Normunds Laizāns, Uldis Norenbergs un Jānis Skanis.
Seņkovs un Bugavičute atklāj - materiāla izvēlē liela loma bijusi tieši aktieriem: "Noveles izvēlējāmies tādas, lai aktieriem patiktu tas, kas viņiem ir jāpasniedz. Ļoti centāmies respektēt arī viņu vēlmes," saka dramaturģe. Seņkovs piebilst - aktieriem bija iespēja izvēlēties, savukārt izrādes veidotāju uzdevums bija to salikt kopā.
Ezeriņš savās novelēs ļoti spēlējas ar dzīvību un nāvi, teic dramaturģe. "Viņš runā par to, ka mēs dzīvojam labi ilgi, bet tad, kad nāve pienāk, atceras tikai tādus mazus mirklīšus no savas dzīves. Nāve var iestāties uzreiz, uz sitienu."
Neskatoties uz to, ka Ezeriņš mira, esot pavisam jauns - 33 gadu vecumā, par nāvi viņš runā ļoti viegli. "Noveles viņš rakstīja pēdējos četros savas dzīves gados. Vai viņš zināja savas nāves priekšnojautas? Katrā ziņā tas, kā viņš spēj uz to paskatīties, tā viegli un ar humoru, un saprast, kas tad ir tas mūsu mūžs, kā mēs to nodzīvojam... Atslēgas teikums ir - mūžs ir jāglābj. Un jāsaprot, kas ir tas, ko tu aizejot atstāj," saka Seņkovs.
Aizdomāties par mūžību režisors un dramaturģe mudina arī skatītājus.
Gribētu, lai skatītājs sākumā smejas, tad bišķiņ paraud un iziet ārā tīrs. Un grib glābt mūžu," saka Rasa Bugavičute. "Lai skatītājs mēģina noformulēt, kas tad ir viņa mūžs, ar ko viņš jau tagad asociē savu dzīvi. Ko viņš ir izdarījis, lai viņš varētu teikt - es savā dzīvē izdarīju to, to un to," piebilst Elmārs Seņkovs.
