Baiba Valante Valmieras teātrī ienāk 1972.gadā, tūlīt pēc tam, kad ir pabeigusi Jēkabpils vidusskolu, bet Konservatorijas Teātra fakultātē palikusi aiz strīpas. Pēteris Lūcis smukajā meitenē saskata teātrim vajadzīgu cilvēku: viņa sāk kā sufliere, tad nospēlē pa kādai sīkai lomiņai. Un tad jau viena pēc otras nāk jaukās, latviskās meičas – Emīlija A.Alunāna „Sešos mazos bundzeniekos”(1976), Marule V.Sauleskalna „Meldermeitiņā” (1980), bet pa vidu arī kaut kas nopietnāks – Pētera Lūča tēlotā Matiasa Klauzena vēlā mīla Inkena G. Hauptmaņa „Pirms saules rieta”(1977).
Astoņdesmito gadu vidū latviskais repertuārs turpinās, bet jau ar sarežģītākiem raksturiem dažādu režisoru iestudējumos – Anitu V. Lāča „Zvejnieka dēlā” (1984), Raiņa Frīdu „Mīla stiprāka par nāvi” (1983) un Zani „Pūt, vējiņi” (1985). „Mana skola ir darbs pie Pētera Lūča,” pamatoti saka Baiba Valante. Taču kādā brīdī Lūča skolas apzīmējums sāk arī traucēt, jo režisori neko tālāk par latviskiem „lauku raksturiem” Baibas iespējās nesaskata.
Jauns posms Baibas Valantes darbā sākas līdz ar lomām Feliksa Deiča iestudējumos. Katrā tēlā parādās aizvien vairāk šķautņu, vienlaicīgu un pretēju vēlmju un cerību. Precēties kārā Babakina no A. Čehova „Ivanova” (1997) atklāj ne vien sievietes vājumu, bet arī krampi, un par šo lomu Baiba Valante iegūst Latvijas teātra Gada balvu par labāko otrā plāna lomu. M. Zīverta „Minhauzena precībās” (1998) viņa ir sulīga Irme, kam tā vien gribas pieķerties. A Ostrovska „Mežā” (2008) Baiba Valante ir Gurmižska, krāšņa kā pujene brīdi pirms ziedlapas sāk birt.
Blaumaņa komēdijā „No saldenās pudeles” (2010) Felikss Deičs atņem viņas varonei stīvo Mazbērzu mātes titulu, atstājot kristīto vārdu, kas tik labi izsaka būtību – Ieva. Lietišķa māte saimei ikdienā, viņa, kad vajag panākt ko vairāk par tiešajiem darba pienākumiem, prot ievilkt vaigos tādas valšķīgas bedrītes, nozibināt acis! Un tad to kaunu, kad sacerējusies uz jaunu, prasmīgu saimnieku mājai, viņa, izrādās, grasījusies atņemt meitai vīru… Baiba Valante smalki un ar dziļu iejūtu nospēlē sen aizliegtu jutekļu atmošanos un tad tikpat noteikti samīda tikko aizmetušos cerību asnus.
Baibai Valantei ir brīnišķīga humora izjūta, viņa prot pasmieties pati par sevi, un daudzās lomās to arī atļaujas: ko vērta kaut vai viņas kultūras darbiniece Anna V. Braslas iestudētajā A. Lapiņa „Eldorado”. Zaudējusi darbu, viņa saņem visu vīra dūšu un ir ar mieru sekot laika garam, sparīgi repojot Raini!
Baibas jaunākā loma ir Lidija ludziņā „Visām pelēm garšo siers”(2014). Viņa tekalēt tekalē, kārto un berž, spodrina, pulē un rīvē – kaut kas ārkārtīgi pazīstams šajā nerimtīgajā peļu mammā, kam „vēders dievs visaugstākais”, bet prātā viss salikts pa plauktiņiem – kas drīkst notikt un kas nedrīkst. Vienā pašā pelēkā pelē Baiba ir ieraudzījusi tik daudz nianšu, smalkumiņu un detaļu, ka citkārt pietiktu pieccēlienu lugai iz darbaļaužu dzīves.
Pagājušajā vasarā Teātrī TT Baiba Valante nospēlēja gruntīgu namamāti Veltu izrādē „Latviešu kāzas”. Saspēlē ar lauleni Jāni Jarānu radies vēl viens košs raksturs, un arī ar šo lomu viņa 17. aprīlī uz Valmieras teātra skatuves arī svinēs savu jubileju.
