Reizi divos gados, 18-20 valstis, daži desmiti vīri un padsmit spēcīgas dāmas - tāds līdz šim bija pasaules čempionāts kalnu taku skriešanā. Starptautiskā ultramaratonistu asociācija (IAU) vienojās ar Starptautisko kalnu taku skriešanas asociāciju (ITRA - International Trail Running Asocciation) par daudz vērienīgāku pasaules čempionāta rīkošanu. Populārais “Maxi-Race” (6 000 dalībnieki) piekrita uzņemt pasaules labākos, un maija izskaņā paralēli septiņām sacensībām Ansī ezera krastos tika noskaidroti 2015.gada čempioni.
39 valstis un 259 dalībnieki (164 vīrieši un 95 sievietes) 30.maija agrā rītā plkst.3.30 sāka skrējienu pēc PČ medaļām. 85 kilometri un 5300 augstummetri. Protams, mājinieki franči triumfēja savās takās abu dzimumu vērtējumā.
Latvijai vīriešu konkurencē 22.vieta no finiša protokolā redzamajām 26 valstīm. Pārējās 13 nefinišēja vai arī nestartēja tā, lai būtu trīs skrējēju rezultāti, kurus summēt. Pēc IAU tabulas var saprast, ka bija pieteiktas 31 komandas ar vismaz trim dalībniekiem katrā. Sieviešu konkurencē bija 29 komandas. Ne visas bija pilnā sastāvā, un ne visām finišā bija trīs rezultāti, lai būtu to 18 starpā, kurām ir trīs rezultāti. Latvijas dāmu 16.vieta nav slikti vērtējama pirmajai reizei.
To, ka tā būs mācībstunda, zināja visi. Arī to, ka līdzenumu valsts komanda ieradusies takās, par kurām šausminājās arī kalnainu zemju pārstāvji. Latvijas komandā daži bija fizioterapeitu noteipoti pēc senākām un ne tik senām traumām. Citi neilgi pēc kādām sacensībām, taču tas nemazināja cīņas sparu. Pat trasē gūstot savainojumus, visi izturēja un tika līdz galam, jo cīnījās par komandas ieskaiti. Varbūt labāk būtu bijis, ja 3 plus 3 vietā startētu 6 plus 6 skrējēju. Iespējams, tad atbildības nasta būtu mazāka un īpašos mirkļos drīkstētu sev ļaut izstāties. Bija pat sarunāta dalībnieka aizvietošana, taču nedēļu pirms starta tā tika atlikta.
Pasaules čempionāts no skrējēja prasa savu tiesu resursu - veselību, laiku, sportiskos mērķus un pat finanses. Sezonas personīgie sportiskie mērķi var pajukt viena šāda skrējiena laikā. Labāk rakstu par tautas sportu, ne naudu, taču Latvijas valsts kase no šī pasākuma nezaudēja ne centa, jo izdevumus (transports, uzturēšanās un dalība) sedza IAU un paši dalībnieki. Tikai viena valsts atklāšanas ceremonijā nebija tērpusies nacionālos tērpos (jakas, bikses, svārki utt.).
Team Nepal overcomes barriers to participate in the #IAUTrail World Championships. pic.twitter.com/NQgCSnXthO
— iRunFar (@iRunFar) May 28, 2015
Pat postošās zemestrīces skartā Nepālas izlase bija vienotās krāsās. Latvija bija viena no retajām valstīm bez atbalsta personāla. Trenera klātbūtne būtu palīdzējusi gan pirmsstarta dienā, kārtojot formalitātes, gan trases atbalsta punktos sacensību dienā. Latvijas komanda bija pašpietiekama, taču vērtīgais laiks skrējiena tika zaudēts. Vairumam komandu bija arī masieri, fizioterapeiti un citi speciālisti, kuri pieskatīja pat savējo ēdienkarti.
Atšķirībā no komercpasākumiem, kur ir pietiekami draudzīgs kontrollaiks, protams, bija sagaidāmā atšķirība - citās sacensībās spējam skriet kopā ar pirmajiem 10 %, kamēr pasaules čempionātā viss ir otrādi. Ir jāspēj uzdrošināties piekrist nosacītai avantūrai - ar lielu ticamību palikt astes galā. Lai arī jau pirms starta citu valstu skrējēji pārrunāja tehniski sarežģīto trasi, paralēli notiekošajā “Maxi-Race”, starp vairāk nekā 1300 finišētājiem visi Latvijas skrējēji būtu ne zemāk kā 900.vietā no 1800 startējušajiem. Pasaules čempionātā, skrienot to pašu distanci, bet starp labākajiem, 229 no 259 sasniedza finišu, tostarp visi mūsējie. Ja “Tecnica Maxi-Race” dažus no trases aizveda ar helikopteriem, tad Latvijas pārstāvji “IAU Trail World Championships” atļāvās vien zaudēt samaņu kādā no virsotnēm vai vairākkārtīgi paklupt, savainoties un nonākt mediķu aprūpē.
Dzirdēts, ka Latvijas labākie slēpotāji starptautiskajā arēnā nespēj pabeigt distanci. Vieni no labākajiem stadiona un krosa skrējējiem Eiropas čempionātos ieņēmuši rezultātu tabulu noslēdzošās vietas. Līdzīgi gadījumi bijuši arī triatlonā, riteņbraukšanā un citos sporta veidos. Vai tas varētu liecināt, ka nevajag nodarboties ar šāda veida tūrismu? Tieši pretēji, pirmajiem zēniem ciemā nepieciešams iziet arī uz ielas un mežā. Maisam gals ir atraisīts. Un pirmās ciema meitenes ir parādījušas, ka komandu vieglāk nokomplektēt taku skriešanā nekā 24 stundu skriešanas ultramaratonā. Laiks distancē vismaz par trešdaļu īsāks un papildus fiziskām aktivitātēm var baudīt dabasskatus. Tiesa, diennakts skrējēji joprojām palikuši nenovērtēti aprīlī notikušajā PČ Turīnā, kur 10.vieta vīriešu konkurencē, iespējams, ir salīdzināma ar pēcāk Prāgas hokeja pavasarī izcīnīto 13.vietu valsts populārākajā sporta veidā.
Kalnu taku skriešanā ir varianti, varam skriet “Stirnu buku”, Siguldas kalnu maratonu, “Cēsis Eco trail”, “Priekuļu trail”, piedalīties izturību prasošajos rogainingos un piedzīvojumu sacensībās.
Līdz šim PČ kalnu taku skriešanā notika reizi divos gados. Nedēļu pēc aizvadītajiem notikumiem Francijā saņemtas ziņas, ka IAU kalnu takās PČ vēlas katru gadu. ITRA saprot, ka izaicinājums ir ne tikai sarīkot šādu pasākumu vienreiz, bet uzņemties atbildību par tā kvalitatīvu norisi katru gadu.
Taku skriešanas cienītājiem atliek rādīt labu sniegumu Latvijas un ārzemju sacensībās un doties samērīties ar skanīgākajiem uzvārdiem pasaules taku skriešanā.
Ja aizvadītajā pasākuma savas valsts komandai nevarēja palīdzēt visi uzrunātie, tad ir cerība, ka nākamreiz tas būs iespējams.
Irita Puķīte, Baiba Močāne, Sigita Vāce, Kristaps Broks, Jānis Viškers un Matīss Vecvagaris to darīja šoreiz. Nākamreiz Latvijas izlasi varētu papildināt Līga Ārniece, Marta Zumberga, Anita Liepiņa, Inga Zālīte vai vēl kāda cita dāma un tā jau, visticamāk, būtu daudz spēcīgāka komanda. Ja atsāktu nopietnu trenēšanos, sapņu komandā iederētos arī Māra Leitāne un Dace Traniņa. Vīriešu izlasē lieliski iederētos Mārtiņš Puriņš, Artūrs Vadzis, Romāns Evarts, Arnis Rumbenieks vai vēl kāds. Multifunkcionālais Oskars Muižnieks vai kāds no orientieristu un rogaineru plašās saimes noteikti iederētos Latvijas izlases rindās.
Jaunais taku skriešanas seriāls “Stirnu buks” arī ir lieliska talantu kalve, nemaz nerunājot par Siguldas kalnu maratonu, kurā uzvarēt kāro daudzi. Otro gadu Latvijā noskaidros Kalnu karali un karalieni. Abi pērnā gada titula īpašnieki bija taku skriešanas PČ dalībnieku rindās. Nākamgad tradīciju nevajadzētu mainīt. Arī ITRA reitinga punktiem ir vērts pievērst uzmanību, skatoties nākotnē. Punktiem bagātākajiem jeb izlases līderiem ir tas gods nodot analīzes dopinga kontrolei dienu pirms PČ starta.
Starp citu, pēc skrējiena notika preses konference un organizatori, iepriekš nezinot Latvijas varējumu, bija sameklējuši Francijā meiteni no Latvijas kā tulku nepieciešamības gadījumā, ja komanda pēkšņi tiktu labāko trijniekā. Nesaku, ka, ikdienā dzīvojot bez kalniem, jātēmē tik augstu, taču būtu patīkami arī turpmāk raisīt organizatoriem piesardzību. Vien jāatceras, ka ierasties svinīgos pasākumos purpursarkanos sporta kreklos ir nepietiekami. Pārējo var pieciest.
