“Mūsu klimatiskajos apstākļos gultas segas ir tikpat nepieciešamas kā apģērbs, un krāsu rakstu dažādības ziņā visbagātākie latviešu audumi ir tieši segas. Tajās atrodami visi tautā pazīstamie auduma darināšanas paņēmieni. Kultūrvēsturiski segas ir brunču un villaiņu audumu tiešs turpinājums, jo villaines, nešūtie brunči, kažoki un mēteļi zemniekiem kalpoja par apsegu arī guļasvietās daudz ilgāk nekā muižās un pilsētās,” stāsta Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena.
Lielā segu dažādība, kas būs redzama arī šajā izstādē, ir apliecinājums tam, ka līdz 19.gadsimtam tās nogājušas garu un sazarotu attīstības ceļu. 19.gadsimta pirmās puses zemnieku mantu saraksti rāda, ka caurmērā vienai precētai sievietei piederējušas divas līdz trīs segas vai pat līdz astoņām segām. Bija arī ģimenes, kurās katram tās loceklim savas segas nebija. Vienas personas īpašumā nereti atzīmētas kā vienkrāsainas (baltas, zaļas, pelēkas), tā arī svītrainas, rūtainas un rakstainas segas - tāpat kā villaiņu un brunču audumi.