Trubadūre ar labu uzvārdu un "bišķīt dīvainu žokli"
"Nu tāds viņš ir, un paldies Dievam, ka tāds ir. Man jau viņš palīdz.
Man ir iedoti skruļļaini mati un labs uzvārds, bišķīt dīvains žoklis, kas arī piesaista uzmanību. Tas veido tādu īpatnu komplektu, bet man atkal tas ir izdevīgi," stāsta dziesminiece.
Anta sevi sauc par trubadūru, jo viņas repertuārā ir vairāk citu autoru darbi, lai gan ir arī pa kādai pašas rakstītai dziesmai.
Par saviem Anta sauc stīgu instrumentus, kurus sauc arī par sirds instrumentiem. Mūzika cilvēkus uzrunā caur vibrācijām, tā mūs skar, saviļņo, un Anta tam visam palīdz notikt. Pirmo skatuves pieredzi Anta ieguva, 10 gadus aktīvi koncertējot kopā ar Austru Pumpuri. Skatījās uz savu skolotāju - kā viņa uzrunā cilvēkus, kā neskaita laiku uz skatuves, koncertu laikā netaisa starpbrīdi. Un arī Anta tagad savas programmas taisa vienā gabalā, vienā elpā. Un, lai gan balsij tas ir nogurdinoši, Anta pa vidu vēl meistarīgi komentē.
Pašironiskajai māksliniecei humors nāk no tēta
"Es meklēju visādus kontekstus, man patīk visādus stāstiņus pat izdomāt. Varbūt to, kas pat nav. Man patīk arī muļķības stāstīt cilvēkiem, nu tādas, ka viņi saprot, ka tās ir muļķības. Nu piemēram par to, kā es satieku Allu Pugačovu," stāsta Anta.
Šo joku gan pēc mūsu sarunas Anta lūdz nelikt raidījumā. Vairs nevarēšot stāstīt savos koncertos, viņa nosmej. Pēc tam jau nopietni piebilst, ka joks ir smieklīgs, kad to stāsta, bet nesmieklīgs, kad pārstāsta. Tā nu, ja gribat dzirdēt stāstu par Pugačovu, būs vien jāiet uz kādu no Antas Eņģeles koncertiem aprīļa pēdēja nedēļā. Humors un pašironija Antai izdodas un piestāv. Viņa to prot izdarīt skaisti un smieklīgi. Ar nopietnu seju.
"Es domāju, ka tie ir gēni. Jo mans tētis arī vienmēr izfantazēja visādas muļķības, nesa cauri savus kolēģus. Viņš, starp citu, pūtēju orķestrī "Rīga" spēlēja, kopā ar Gunāru Ordelovski. Tas ir tāds negaidīts moments, jo es atstāju nopietna cilvēka iespaidu. Bet vispār es savu mākslinieces statusu neuztveru nopietni. Tāpēc es vienmēr paironizēju par sevi, par savu atrašanos tai brīdī. Bezmaz vai tāda attaisnošanās Dievam, ka es to vispār neuztveru nopietni," klāsta dziesminiece (trubadūre).
Anta stāsta, ka viņai ir palaimējas vairākkārt satikt dzīvē cilvēkus, kas iedod pagrieziena punktu vai kas kādu brīdi ir viņas pavadoņi un skolotāji. Tā Anta satika Māru Ķimeli, kura viņu vienkārši savāca un nolika uz skatuves, lai kādu brīdi padzīvojās uz tās. Tas gan esot ievilcies uz diezgan ilgu laiku. "Es esmu Māras Ķimeles aktrise," saka Anta.
"Teātris ir bijis svarīgs vienu brīdi, bet man nekad nav bijusi ambīcija kļūt par aktrisi. Vienkārši es esmu kādā brīdi nolikta uz skatuves. Man kaut kas ir sanācis, kaut kas mazāk sanācis. Tas, ka mana dzīve ir notikusi uz skatuves, tas sanāca kautā kā neizbēgami. Tā ir kaut kāda augstākā vadība. Jo tad, kad es mēģinu darīt kaut ko citu, kā visi normāli cilvēki, piemēram, strādāt par taksisti vai braukt uz Norvēģiju, kā normāli latvieši dara, strādāt zirgu fermā, tad man tiek darīts viss, lai es to nevarētu darīt. Vai nu es strādāju par taksisti un pazaudēju vispār balsi, ja es strādāju Norvēģijā zirgu fermā un salaužu kāju, un vienalga atved mani atpakaļ.
Un tikko es paņemu ģitāru rokā, tā praktiski visas durvis man atveras, un viss iet tā kā pa sviestu. Nevari darīt kaut kādas lietas, kas galīgi nav tavas lietas. Tas ir pret to kosmosu," viņa skaidro.
"Es esmu tāds cilvēks kam nepieciešama vadība," par sevi saka Anta. Viņa apskauž teātru štata aktierus, kuri ir apčubināti un ar darbu nodrošināti. Pēdējos gados, kad Anta vairs nav aktīvā teātra dzīvē, viņa pati domā, ko darīt uz skatuves, un tas prasot milzīgu radošu piepūli.
Antai pašai jānoķer ideja, jāizdomā, ar ko var uzrunāt cilvēkus, kas viņiem varētu būt interesanti. Kā savulaik Anta stāstīja kolēģiem intervijā LR2, dziesmas atlasīt esot ļoti viegli - dziesmu ir neprātīgi daudz par visam tēmām. Vienīgā tēma, par kuru dziesmas ir grūti atlasīt, ir dzelzceļa tēma, to Anta zinot, jo viņai savulaik lūdza uztaisīt dzelzceļnieku programmu.
Jaunākā koncertprogramma - muzikāls stāsts par putniem
Jaunākā Antas koncertprogramma ir muzikāls stāsts par putniem, viņu dzīvi un dziedāšanas prasmi, par putnu mistisko pusi. Arī šoreiz Anta Eņģele ir kopā ar šarmanto somu tautības skatuves draugu Marko Ojalu.
"Ir tā, ka visas programmas tad, kad es paskatos atpakaļ, es redzu, ka viss jau riņķojis jau kādu laiku ap mani. Un tad ir viens tāds dramatisks brīdis, kad es vairs nezinu, ko darīt, ka esmu nonākusi kaut kādā nulles punktā, esmu pabeigusi kaut ko vienu, un es nezinu, ko man darīt tālāk. Un tad tā informācija pēkšņi pati nokrīt. Jo, piemēram,
Marko, ar ko mēs kopā šo programmu spēlējam, viņš ir kā traks uz putniem. Kad viņš vēl knapi boksterēja latviski, nākot uz mēģinājumiem, pirmais, ko viņš stāstīja, bija kādus putnus viņš pa ceļam redzējis.
Un taisot pēdējo programmu, man bija sajūta, lai viss ir tā viegli, jo arī putna lidojums ir viegls. Jo parasti taisot kaut ko ir šaubas, bet tagad man bija svarīgi, lai viss ir viegli. Un tāda tā programma arī ir – tāda pusķerta, puspajokam, sirsnīga, paviegla nē, bet pēcgarša ir viegla," viņa apraksta jauno programmu.
Otra Antas un Marko aktuālā programma ir par vecajiem jūras vilkiem. 25. aprīlī koncerts būs Rīgas Tehniskajā universitātē, uz kuru Anta ir aicinājusi gan pensionētos jūrniekus, gan jūras skolas jaunos kadetus. Šovbizness ir briesmīgs izdomājums, šī pirkšanas pārdošanas pasaule. Ir cilvēki, kam tas der, un cilvēki kam neder. Arī Antai. Toties viņai der tie cilvēki, kas atnāk uz koncertiem
Nelielā auditorija nebiedē
"Es zinu, ka auditorija, kas Latvijā nāk mani klausīties, skaitliski ir ļoti neliela. 100 skatītāju, saka Anta, īstenībā jau ir ļoti daudz. Šobrīd publika arī skaitliski samazinās. Tad, kad braucu uz kultūras namu, man ir bijis, ka atnāk 15 cilvēki. Tāds ir tas globālais process, un man tajā ar savu gribēšanu izpausties ir jāiekļaujas," stāsta Anta.
"Un vēl man ir pārliecība, ka ar visu to, ko mēs katrs darām, mēs esam viens priekš otra. Tie, kas tajā brīdī atnāk klausīties, es esmu priekš viņiem, un viņi ir priekš manis. Tā vienmēr tā ir diezgan personīga sajūta, jo publikas nav daudz, uz katru var paskatīties, parunāt. Es esmu sapratusi, ka nav jau citas jēgas, kā būt vienam priekš otra. Vienalga - vai ģimenē vai ārpus tās. Visu laiku ir mijiedarbība. Un ja nu tu esi nonācis tajā teritorijā, ka tur ir viss tā salikts, lai mēs varētu būt viens priekš otra derīgi. Un tas, ka tagad brauc uz visām pusēm, kaut kas sašķobās tajā visā. Jo tas nav pareizi, ka aizej, dziedi un nav, kas tevi klausās. Kaut kas tur ir nepareizi. Un pozitīvi, ka mani personīgi neuztrauc tā mazskaitlīgā publika," viņa atklāj.
Par to, ka uz Antas koncertiem atnāk viņas īstie klausītāji, liecina kaut vai tas, ka daudzi ir gatavi līdzi dziedāt. No sirds, pat ja nezina vārdus, tikai piedziedājumu. Un šķiet, ka Antai tas patīk, viņu gandarī, ka cilvēki pavelkas un gatavi iesaistīties, būt līdzdalībnieki koncertā.
"Man kā cilvēkam, kam jānovada pasākums, man tas ir ļoti izdevīgi, ka cilvēki grib dziedāt līdzi, un es esmu pati tam izgājusi cauri bērnībā. Piedzīvojusi ļoti daudz saviesīgu pasākumu pie galda, jo man bija astoņas krustmātes un vēl joprojām ir. Un katrai tiek svinēta vārda diena un dzimšanas diena. Tad iedomājies, cik reizi gadā sēžu pie galda kopā ar dziedošām krustmātēm, jo viņas dziedāja visas vienā vokālā ansamblī. Un tad viss repertuārs 16x gadā tika ņemts cauri. Tā kā man tas ir organiski, es zinu dziesmas, kas cilvēkiem patīk," viņa stāsta.
"Labprāt dziedu cilvēkiem manas mammas vecumā"
"Es labprāt dziedu cilvēkiem, kas ir manas mammas vecumā. Un īstenībā cilvēkiem ir ļoti nepieciešama nostalģija un man pašai reizēm ir nostalģija. Un dziesma ir tā, ar kuras palīdzību tu momentā vari tikt iekšā kādā sev svarīgā sajūtā. Piemēram, ja dzied Valtera Kaminska „Vakara dziesmu” ar Imanta Ziedoņa tekstu."
Dziedāšana ir svarīgākais, ko dzīvē daru. Un kaut kā sanāk tā, ka ja es to gribu darīt kaut kādā līmenī, tad grūti radošo darbu savienot ar kaut ko citu. Es neprotu būt pedagogs. Viena programma top gadu, vajadzīgs daudz brīva laika, fiziskās nodarbības.
Mūziku mājās Anta neklausoties. Tikai ja meklē materiālu programmai, bet tā vienā laidā Antai mūzika apkārt neskan. Daudz lielāka viņai ir vajadzība pēc klusuma, jo mūzika tāpat visu laiku ir apkārt, tā ir viņas ir ikdiena. Bet Rīgā noķert klusumu ir diezgan grūti, neesot vietas, kur klusumā pasēdēt un padomāt par svarīgām lietām.
"Šobrīd man ir 50 gadu un man nav ilūziju par mūžīgo jaunību. Un, ja es padomāju par kādu sev mīļu dziedātāju, tad man ir žēl, ka viņas tā ātri ir nogājušas no skatuves. Bet es arī to saprotu, tam cilvēkam tā latiņa ir bijusi tik augstu, ka viņš, sasniedzot kaut kādu vecuma posmu, vairs nevar dziedāt tā, kā ir dziedājis jaunībā. Un tad esmu daudz domājusi par to, ko tad es darīšu, jo man jau tagad tā balss mainās, un tad es par sevi domāju, ka vienkārši ir laicīgi jānomaina repertuārs, ja nevar to dziesmu nodziedāt, tad nedziedi. Sapratu, ka vairāk varu dziedāt tautas mūziku," viņa atklāj.
No janvāra tikko izveidotajā etnokopā "Zeidi" Anta spēlē mandolīnu. Etnokopas galvenais darbības virziens ir dejošana. Anta stāsta, ka tā ir kārtējā veiksme un ir iespēja izpausties jaunā ampluā – nevis kā solistei, bet kā muzikantei.
Monohords - brīnišķīgs daudzstīgu pavērsiens Antas radošajā darbībā
Līdzīgs brīnišķīgs pavērsiens Antas dzīvē un arī atklājums ir monohords. Tas līdzīgi kā daudzas citas lietas atnāca vienā no viņas "nulles punktiem", kad nebija skaidrības, ko tālāk darīt. Pagaidām gan monohords Antas izpildījumā ir diezgan ekskluzīva lieta, jo to viņa spēlē tikai atsevišķās reizēs. Antai aktīvi vingro, pēc spraiga treniņa savām vingrošanas biedrenēm relaksācijā viņa spēlē monohordu.
"Un tā ir vienīgā vieta, kur es viņu spēlēju un man patīk. Viņš gan skaitās koncertmonohords. Tas ir tāds instruments, konkrēti mans monohords, kuram vienā pusē ir 30 smalkās stīgas. Un otrā pusē 30 basa stīgas. Un viņas visas ir noskaņotas uz viena toņa. Man tas ir do. Un tad es viņu spēlēju un man patīk, ka apkārt guļ cilvēki ar acīm ciet un neviens to neredz, kā tas tiek darīts," viņa atklāj.
"Lai gan viņš ir koncerta monohords, es gribētu to saglabāt kā kaut tādu ekskluzīvu piedzīvojumu cilvēkiem, kuri pēc vingrošanas dodas relaksācijā. Nezinu, vai kādreiz publiski ar to iziešu, bet šobrīd mani apmierina, ka varam reizi nedēļā viņu skandināt," stāsta Anta.
Monohords ir neredzamā, bet dzirdamā pasaule, kas Antu interesē, tikpat ļoti kā neredzamā un nedzirdamā pasaule. "Kāpēc ir tā, ka vienā punktā nesaskrienas un nestāv 200 cilvēku?" jautā Anta. Kā tas varot būt, kad ejam dabā vai kaut kur ikdienas gaitās, mums nav iemesla saskrieties, jo visi esam salikti pa savām vietām un katram tā ir. To gan nevarot teikt par lielveikaliem. Tur gan cilvēki saskrienas, grūžas viens otram virsū, arī dziedāšana skan slikti. Trubadūriem šovbiznesa laikmetā ir jādzied arī tādās vietās kā lielveikals, tāpēc Latvijas Radio pajautā Antai Eņģelei, kā tas tagad ir māksliniekam - izdzīvot.
"Tas ir šausmīgi smagi. Man tas ir nenormāli smagi sevi piedāvāt. No tā esmu tik ļoti nogurusi, ka piedāvājies un priekšā ir pustukša zāle, un tas jau nav man vienīgajai. … No tā esmu ļoti piekususi. Un tad, kad janvārī izvadījām Austru no baznīcas, Liepājā, man bija tik spēcīga sajūta par to, ka tā ir labākā vieta, kur dziedāt, kur būtu kāda baznīca, kur es konkrētos pulksteņos eju dziedāt un es zinu, ka tur vienmēr kāds ienāks un paklausīsies, jo baznīcā nevajag apskaņošanu, vienmēr ir laba akustika," Anta Eņģele stāsta.
Aprīļa beigās Antu Eņģeli varēs dzirdēt divos koncertos Rīgā un Valmierā. Koncertos par jūru un putniem.
