Rīta Panorāma

Slēpošanas kalni cer uz sezonu bez zaudējumiem

Rīta Panorāma

Intervija ar Latvijas Stādu audzētāju biedrības vadītāju Andreju Vītoliņu

Šodien pasniegs Purvīša balvu

Purvīša balvas kandidāti - laikmetīgi orientēti un drosmīgi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

"Purvīša balvas 2017" laureāts tiks nosaukts 17. februārī, atklājot visu astoņu kandidātu darbu izstādi Latvijas Nacionālās mākslas muzeja (LNMM) Lielajā izstāžu zālē. Izstāde būs skatāma līdz 9. aprīlim. Piedāvājam Latvijas Radio, lsm.lv un balvas rīkotāju materiālu apkopojumu par balvas kandidātiem.

Purvīša balvai nominēti astoņi kandidāti - Arturs Bērziņš, Ivars Drulle, Kristaps Epners, Atis Jākobsons, Voldemārs Johansons, Maija Kurševa, Anda Lāce un mākslinieku grupa - Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

„Šī divgade bijusi visai laikmetīgi orientēta,” Purvīša balvas laureātu sniegumu Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" 2016.gada decembrī vērtēja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas "Arsenāls" vadītāja Elita Ansone.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Tāpat Ansone bilst, ka šajā reizē ir vairāki tehniski daudz grūtāk eksponējami darbi, kuratoram būs visai komplicēti visu kopā izvietot un eksponēt. Tā ir mediju daudzveidība un nosacījumi, kas mūsdienu mākslā bieži parādās, ja mākslinieks iecerējis konkrētā veidā parādīt savu video darbu vai performanci.

LNMM Krājuma darba vadītāja Daina Auziņa atzīst, ka šajā divu gadu posmā žūrijas darbā neviens nav bijis īpaši kategorisks, „izgājām uz diskusiju, runājām par to, kas katram paticis vairāk vai mazāk konkrētajā projektā. Pie fināla cipara nonācām diez gan matemātiskā veidā. Bez pārākā lielas agresijas, kas mākslas vērtējumam varētu traucēt. Mēs runājām par mākslu, bez savām ambīcijā izbīdīt tieši to, par kuru esam savu balsi atdevuši".

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš aicina neaizmirst, ka Purvīša balvas laureātu izraudzīšanās, lai gan ir reglamentēta procesa rezultāts, tomēr ir spēle. Viņš arī atzīst, ka laureātu sarakstu uzlūko ar dalītiem iespaidiem.

Savukārt Purvīša balvas līdzdibinātājs un aktīvs atbalstītājs Jānis Zuzāns žūrijas izvēli raksturoja kā drosmīgu un politkorektu.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Ivars Drulle savai dzimtenei

Ivars Drulle izvirzīts balvai par personālizstādi "Manai dzimtenei" galerijā "Alma" (30.11.2016. – 20.01.2017.).

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nominācijas pamatojums

"Izstāde ir sāga par izmirstošajiem Latvijas laukiem, vecajām muižu un dzīvojamajām ēkām, kas pēc būtības ir kultūras mantojums, taču neatgriezeniski aizies bojā. 15 km rādiusā ap savu Vidzemes lauku māju mākslinieks reģistrējis aptuveni 350 pamestu ēku. Fotografējis tās un atzīmējis kartē. Nevar noticēt, cik to ir daudz! Līdzās dokumentālai fiksācijai mākslinieks radījis objektus, kuru tēlaino struktūru veido atsevišķu pamesto māju silueti abstraktā telpā, kuru saēd rūsas faktūras. Rūsa kā laikmeta zobs, kas nograuzīs mūsu tradicionālo materiālo vērtību mantojumu. Kinētisku objektu “Latvija” kā nebeidzamā filmā veido slīdoša ainava, uz kuras fona nonstopā ceļo riteņbraucējs. Objekts kā tādā nebeidzamā samsāras ratā griež neizbēgamo Latvijas likteni. Izstādes nosaukumam izmantoto Jāņa Petera/Raimonda Paula dziesmas nosaukumu varētu uztvert kā ironisku, ja vien tas nebūtu tik traģiski," nomināciju argumentē mākslas zinātņu doktore, LNMM 20.gs. 2.puses – 21.gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas „Arsenāls” vadītāja Elita Ansone.

"Izstāde, kas savākusi materiālu Latvijas laukos un radījusi no tā atmosfēru un tēlus, kas burtiski satriec - redzam dabiskā nāvē mirstošu civilizāciju. Bez dabas katastrofām un force majeure brūk simtiem reiz apdzīvotu vietu. Izstādes analītiskais segments - diapozitīvi un karte - biedē ar savu sausumu, turpretī posta metaforas, kas izvērstas lielizmēra objektos un sarežģītā skulpturāli gleznieciskā kinētikā, spīdzina ar savu izsmalcināto estētiku. Īsts nolemtības trilleris," papildina mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.

Artura Bērziņa attēdarbi

Arturs Bērziņš pretendē uz balvu par personālizstādi “Attēldarbi” galerijā “Māksla XO” (17.12.2015.-19.01.2016.) un "Attēldarbi II" Olaines vēstures un mākslas muzejā (09.11. – 08.12.2016) kā vienotas sērijas turpinājumu, pievienojot to iepriekš, 2015.gada 4.ceturksnī nominētajai izstādei "Attēldarbi".

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.


Nominācijas pamatojums

“Arturs Bērziņš analizē, burtiski preparē pa daļām, kāpēc mēs redzam tā, kā mēs redzam. Ar ko atšķiras skatīšanās vakar no skatīšanās šodien, kā atšķiras attēli atkarībā no skatīšanās tehnikas un apstākļiem. Bērziņš grib saprast pasauli. Viņš domā par pasauli caur saviem nelielajiem zīmējumiem uz koka dēlīšiem, kur attēloti Latvijā ierasti ainaviski motīvi. Un, protams, vienkārši tas nav. Par to liecina tas, ka jau pagātnes dižie filosofi, kuru traktātu citātus mākslinieks iekļāvis savos darbos, neatlaidīgi nodarbojušies ar šo problēmu. Izstādes veiksme, ka koncepcija pilnībā sakļaujas ar tās formu. “Pilnīga” ainava tiek pamazām izģērbta līdz koka skeletam, un pārsteidzošā veidā tas veido perfektas un pareizas pilnības iespaidu,” stāsta Elita Ansone.

Nominācijas pamatojums par personālizstādi "Attēldarbi II"

"Artura Bērziņa "Attēldarbi" ir it kā par to pašu, par ko tāda paša nosaukuma izstāde pirms gada, un par līdzīgu tēmu, par ko bijušas vēl citas viņa izstādes pirms ilgāka laika, proti, par attiecībām starp attēliem un tekstiem. Lasot dažādu filozofijas klasiķu tekstus, tur fiksēto refleksiju, kas atsaucas uz vizuālo pieredzi, viņš ilustrē ar vienkāršiem – ar parasto zīmuli uz mazām koka plāksnītēm – attēliem. Būtībā šāda atkārtojoša mākslinieka pozīcija ir ļoti riskanta, draudot ar iestrēgušas plates troksni skanīgas kompozīcijas vietā. Taču Bērziņa gadījumā man joprojām ļoti patīk, kā šie darbi skan un kādas vibrācijas un smalku rezonansi tie izraisa," nomināciju skaidro lektore, kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.
 
“Arturs Bērziņš šajā izstādē jaunā līmenī demonstrē savu tehniku. Tā šoreiz ir salikta, proti, zīmuļa zīmējums uz koka dēlīšiem un... – filozofisku tekstu lasīšana un refleksija par tiem. (Tehnikas otro sastāvdaļu, piebildīšu, reti kurš mākslinieks ir apguvis.) Zīmējumi nav ilustrācijas filozofiskām (Platona, Aristoteļa... Vitgenšteina) teorijām – zīmējumi ir filozofiska domāšana ar vizuālās izteiksmes līdzekļu palīdzību. To varētu pateikt arī ar paradoksa palīdzību: Kants varētu nonākt pie savas teorijas par telpu kā tikai mūsu uzskates jeb vērojuma (Anschauung) formu, skatoties uz vienu no Artura Bērziņa zīmējumiem šajā izstādē, taču, būdams ģeniāls domātājs, izdarījis to neatkarīgi un pirms Bērziņa,” izvēli skaidro Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) asociētais profesors Jānis Taurens.

“Mākslinieks pats atzīst, ka – līdzīgi muzikāliem skaņdarbiem – šī izstāde, kuras partitūra ir attēls, ir par interpretācijām un intonācijām. Manuprāt, šai darbībā autors ir sasniedzis apbrīnojamu vieglumu un virtuozitāti, keidžisku asprātību, caur kuru teksti un attēli ir dekonstruēti un atkal salikti jaunās, intriģējošās skaņu kombinācijās,” papildina Astahovska.

Maijas Kurševas dzīvesprieks

Maija Kurševa izvirzīta balvai par darbu “Dzīvesprieks” izstādē “Lielāks miers, mazāks miers” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā (7.10.–15.11.2015.).

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nominācijas pamatojums

“Kustīga attēla siena, kuras priekšā vēl citi kustīgi un statiski attēli. Realitātes fragmenti un formu spēles, kuru kustība nekur tā arī nevirzās. It kā kaut kas vispārīgs, abstrakts vai tieši otrādi – detalizēts, pārāk konkrēts. Pārstāstīt (pat prātā), kas tieši tas ir, šķiet vai nu neiespējami vai muļķīgi. Vai paskaidrot racionāli, ko redzamais nozīmē – vēl nejēdzīgāk. Tomēr par spīti – vai tieši otrādi, šīs nenotveramības dēļ – šis darbs manā uztverē nostrādā ar magnētisku reakciju. Arī savā ziņā kustību, kurā ir kaut kas pievelkošs un atgrūdošs vienlaikus. Mēģinājumā šo “kaut ko” noformulēt izpalīdz autores pašas komentārs darba anotācijā, ka tas ir par nemieru kā eksistences stāvokli. Droši vien tāpēc, ka tik personīgs, tas spēj pietuvināti norezonēt arī manī kā skatītājā,” izvēli pamato Ieva Astahovska.

Voldemāra Johansona slāpes

Voldemārs Johansons izvirzīts balvai par videoinstalāciju „Slāpes” starptautiskā Jaunā teātra festivāla „Homo Novus” ietvaros / bijušajā tekstilfabrikā "Boļševička" (04.–10.09.2015.).

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nominācijas pamatojums

„Autors mērķtiecīgi interesējas par skaņas, kā arī citu viļņu kustību dabā un, izejot no uzkrātajām zināšanām un prasmēm, rada monumentālu mākslas tēlu – okeāna vētras pieminekli. Meditatīvi noraugoties tajā, var labi sajust arī šausmu atblāzmu, kas vienā mirklī pārņemtu vērotāju, ja tas atrastos tiešā kontaktā ar dabisko, nevis mākslas valodā tulkoto stihiju.
Johansona darbs ir novators, aktuāls, 21.gadsimta uztveres specifikai adekvāts mākslas vēsturē aprobētā žanra – marīnas risinājums ar trāpīgu un dziļu iedarbību. Tā jēga ir pārdzīvojums – stihijas sajūtas tvērums un ģenerēšana skatītājos (kuru dvēselēs, zināms, arī laiku pa laikam mēdz plosīties stihijas), savukārt lielākā veiksme – spēja atteikties no visa liekā.
Šāds tehnoloģiju laikmeta mākslas darba radīts pārdzīvojums nebūtu iespējams, ja tam trūktu izpildījuma perfekcijas, ko Johansona darbā nodrošinājuši operatori Andrejs Rudzāts un Māris Pilāts, kā arī skaņas redaktors Ernests Ansons,” uzskata Aiga Dzalbe.

„Dabas stihiskums un varenība kā klasiska romantisma laikmeta tēma Voldemāra Johansona grandiozajā videodarbā ar vētrā bangojošo okeāna virsmu kļūst par jaunu, mūsdienu tehnisko iespēju nodrošinātu, vizuālu un emocionālu pieredzi. Projekcijas izmērs, kvalitatīvais optiskais izpildījums un skaņas pavadījums fascinē ar iespēju neklātienē un drošībā vērot force majeure iekšējo struktūru un estētiku,” papildina Daina Auziņa.

Ata Jākobsona tumšā viela

Atis Jākobsons izvirzīts balvai par personālizstādi „Dark Matter” Mūkusalas Mākslas salonā (22.05. – 27.06.2015.).

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nominācijas pamatojums

“Enerģētiska, fascinējoša izstāde, kurā formas perfekcija tikai vairo satura dziļumu, kā tas funkcionēja mākslā pirms izkopta akadēmisma. Tā kā darbu saturs ir kaut kas ārpus mūsu zināšanu apvāršņiem eksistējošs, atpazīstamo ģeometrisko un ainavisko formu kontrasts, ogles un mašīneļļas materialitāte, ūdens virsmas un dzīvnieka ādas pulsācijas kļūst par vārtiem uz tumsas zemi. Ata Jākobsona vienlaikus romantiski konceptuālā, sensuāli izsmalcinātā un vēsi abstraktā pieeja interesanti sasaucas ar vairākām atšķirīgām mākslas vēsturē pieredzētām utopijām, to skaitā K.Maļeviča, E. Lisicka projektiem,” pamato Aiga Dzalbe.

“Izstāde iezīmē viņa oriģinālo rokrakstu, neaizvietojamo vietu Latvijas mūsdienu mākslā. Motīvi, arī atkārtoti, nekļūst vienmuļi, profesionālā un tehniskā kvalitāte šaubas nerada,” papildina Vilnis Vējš.

“Jākobsons pievienojies tai mākslinieku strāvai, kurus saista Visuma pētījumi un kuri pēdējā desmitgadē pievēršas fizikas un mistikas krustpunktiem, vēloties atgādināt par to, ka šajā pasaulē ir vairāk nezināmā nekā zināmā. Māksliniekam izdevies radīt viengabalainu, iespaidīgu vizuālo tēlu, kas rosina kā intelektuālās, tā emocionālās maņas,” vērtē Elita Ansone.

Mākslinieku grupas dziesma

Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons uz balvu pretendē par izstādi „Dziesma” izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā (19.06. – 26.07.2015.).

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nominācijas pamatojums

“Mākslinieki, izpētot Latvijas 1990.-2013.gadu Vispārējo latviešu Dziesmu svētku noslēguma koncertu repertuāru dziesmu vārdus, tās statistiski saskaitot, konstatē, ka dziesmu tekstos visbiežāk lietotais vārds ir – saule, tad seko - meita un trešajā vietā – Dievs. Izstādei izvēlēts vārds „Dievs”, un Kristaps Pētersons veidojis kolāžu „Dievzemīte I” no 184 dziesmu fragmentiem. Izstādē skan kompozīcija, kas izveidota no Dziesmu svētku ierakstiem. Lai arī skaniski mūzika neveidojas, sanāk kakofonija, tomēr īso fragmentu skanējums izsauc tās pašas Dziesmu svētku eksaltētās emocijas,” izstādi raksturo Elita Ansone.

“Lielisks starpmediju mākslas darbs, kas tikpat labi nominējams kādai mūzikas balvai,” papildina Jānis Taurens.

Kristapa Epnera vingrinājumi

Kristaps Epners balvai izvirzīts par personālizstādi "Vingrinājumi" peldošajā mākslas centrā "Noass" (20.05.–24.07.2016.).

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nominācijas pamatojums

"Izstādē video un instalācijas formātā notikusi iedziļināšanās profesionāla vingrotāja ikdienā. Inscenēts, fragmentēts dokumentālisms kā metode māksliniekam ļauj ne vien bezkaislīgi fiksēt, bet arī apbrīnot specifisko vidi un mērķtiecību, koncentrēšanos, neatlaidību, kas vērojama sportista it kā monotonajā dzīvē, tiecoties pēc skaidri definēta ideāla (šķietami kontrastējoša radošo profesiju pārstāvju dzīvesveidam). Interaktīvais, komunikablais iekārtojums minimālisma estētikā ieturēto ekspozīciju padara saistošu arī jaunākās paaudzes izstāžu apmeklētājiem," nomināciju skaidro mākslas zinātniece Aiga Dzalbe.

"Izvērsts, labi strukturēts un detaļās izstrādāts darbs, kas rāda laikmetīgajai mākslai neērtu vielu – fiziski trenētus un disciplinētus ķermeņus. Kvalitatīvi veidotais video “ievelk”, neļauj atslābt uzmanībai, kā virstēmu izvirzot sportu kā rituālu un meditatīvu, personību izsakošu praksi," papildina mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

Andas Lāces atindēšana

Anda Lāce uz balvu pretendē par performanci “Atindēšana” izstādes "Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība" ietvaros 10.jūnijā laukumā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Nominācijas pamatojums

"Latvijas performanču mākslā ir viena spilgta māksliniece un tā ir Anda Lāce. Viņas pēdējā performance “Atindēšana” ir kā daudzpakāpju ekoloģiski femīna raķete (Dišāna un Brūsa Naumana “strūklakas”, citāti, muzikāli čuksti, indivīds un sabiedrība, mākslinieks un publika...), kas piezemējusies “uz mākslas jumta” (tiešā un pārnestā nozīmē). Šo darbu nevar atstāt neievērotu, lai arī tas bija vērojams tikai dažas stundas," stāsta Jānis Taurens.

"Andas Lāces performance saistīja ar tās vizuālo un emocionālo slāņainību, ko veidoja gan savstarpēju kontrastu, gan saplūstoši pavedieni-motīvi. Tie reizē bija ļoti konkrēti, bet arī trausli un nenoteikti, dadaiski melanholiskai poētikai mijoties ar gotisku monotoniju. Šie pavedieni bija, piemēram, paša notikuma un tā publikas neskaidrā sapulcēšanās naksnīgajā pilsētas vidē, mākslinieces romantiskais tēls ledus bruņās, no kurām plūst nebeidzama tumša viela, garāmstaigājošo runātāju - dziedātāju rečitatīvie tekstu fragmenti no Bībeles, ūdens ķīmijas aprakstiem, mitoloģijas un ārstniecības augu rokasgrāmatām u.tml., dziedinošie sūkļi, kas tikai šķietami var dziedināt jeb mazināt indi. Kad performances noslēgumā tumšā viela mirdzošajās bruņās izsīkst, runātāju šķietami absurdie teksti pārvēršas muzikālos čukstos un blīvais, uzsūcošo tēlu–elementu paklājs no stikla jumta/grīdas ir pārvietots un kļuvis par izlietotu, amorfu masu, atsedzas banāls attēls – kaķis. Tajā ir kaut kas, kas atlaiž melanholiski monotono spriedzi. Siltums un maigums," skaidro Ieva Astahovska.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti