Vainagi simbolizē dzīves skaistumu, nepārtrauktību un daudzveidību un reizē arī viņas pašas mūža gājumu. Pirms mēneša māksliniece nosvinēja savu 75.jubileju.
Uzņemot viesos, Edīte Pauls-Vīgnere cienā ar vīnu no skaistām glāzēm, mēs sēžam pie liela apaļa galda viņas istabā, un, kā izrādās, pie šī galda top arī viņas darbi. Māksliniece strādā vēlās vakara stundās un naktīs, un visiecienītākais fons viņai ir dažādas televīzijas pārraides.
Pie apaļā galda tapis arī jaunākais veikums - unikālie ar rokām darinātie vainagi, veltīti dažādām tēmām un personībām. To veidošanā izmantotas stikla zīlītes, pērlītes, dažādas lentītes, dzija un vēl citi materiāli, jo Edītei Pauls-Vīgnerei izdomas nekad nav trūcis.
Veselības dēļ lielus darbu veidot viņai ir grūti, tādēļ dzimusi ideja par šiem neliela formāta vainagiem - gan kā ļoti daudznozīmīgu simbolu, gan atsauci uz viņai mīļāko laikmetu renesansi. Iespējams, viens no impulsiem bijis arī vēsturiskais seriāls par Anglijas karalisko dinastiju - „Tjudori”
Kad es redzēju Annu Boleinu un visas Henrija XIII sievas, arī viņu apģērbu, kroņus un dažāda tipu vainadziņus, mani tas tā fascinēja, ka es sāku domāt, lūk, tas būs tas īstais, ko es tagad varētu darīt. Un tad es tādā azartā iegāju, ka es tikko vienu beidzu, otru sāku,” stāsta Edīte Pauls-Vīgnere.
Daļa no kroņiem veltīti personībām, kas māksliniecei ir tuvas - Ilmāram Blumbergam, Džemmai Skulmei, Ilzei Avotiņai, arī dziedātājam Donam un viņas brālim Raimondam Paulam, kurš ar māsas darināto galvassegu pat piekritis nofotografēties žurnālam „Lilit”.
„Viņu aicināja uz „Lilit” redakciju, bet viņš negribēja iet. Kad es viņam teicu, ka jāiet, viņš atcirta: „Kādi vainadziņi? Kas tie par vainadziņiem?” Man jau viņu neizdevās pierunāt, bet žurnālistiem izdevās. Tad es arī Donam uztaisīju tādu mazu cepurīti, un to viņa vārdiņu izliku no stikliņiem. Man ļoti patīk Dons! Cik viņam gaišas domas! Viņš ir vienreizējs puika,” atceras Pauls-Vīgnere.
Tikai daļa darbu veltīti personībām, pārējos caurvij dažāda tematika, kas skatītājā raisa dažādas asociācijas un emocijas. Tā, piemēram, no gaiši ziliem stikliņiem veidotais kronītis „Neaizmirsti mani” rada sajūtas par kaut ko trauslu un sargājamu, kronītis „Pērlīte” saistās ar ko mīļu un pūkainu, bet pavisam pretējas izjūtas rodas, aplūkojot darbu ar nosaukumu „Maidans”.
„Mana dzīve ritēja kopā ar šo periodu, un es nevarēju to pieņemt, ka tik nenormāli iet cilvēki bojā un asiņo. Tur man ir tādi tauriņi, kas ir melni, beigti, sadeguši, un asaru lāsītes. Man sirds plīsa pušu, kad es redzēju, kā tas tur notiek,” stāsta Pauls-Vīgnere.
Katrs no darbiem ir arī ļoti filigrāni tehniski izstrādāts, jo Edīte Pauls-Vīgnere neatzīst līmēšanu, viņa katru - arī vismazāko - stikla zīlīti vai pērlīti rūpīgi piešuj.
„Man jau ir tāda adatu terapija pielietota, ka man jau vispār nevajadzētu iet ne pie viena adatu speciālista, jo visu laiku tiek sadurtas rokas un sāp, un tad es viņas notinu ar leikoplastiem, lai varētu pastrādāt. Nemaz nav tik viegli tas viss. Taču šis darbs tomēr tā patīk, ka tas kļūst par hobiju un tu vairs nesūdzies, ka tas ir grūti. Joprojām ideju pilna galva. Varētu taisīt vēl, vēl un vēl. Man liekas, tas nav apturams,” saka Pauls-Vīgnere.
Edītes Pauls-Vīgneres jaunāko veikumu - unikālos ar rokām darinātos vainagus - var aplūkot izstādē Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā līdz 15.novembrim.
