Grafiskā dzeja ir dzejoļi-zīmējumi, kas uzzīmēti ar vārdiem. Šis krājums ir paredzēts pieaugušajiem, tomēr izlases kārtībā vecāki varēs ielūkoties šo dzejoļu vizuālajā telpā arī kopā ar saviem bērniem. Vizuāli neparasto dzejoļu aplūkošana un lasīšana sekmēs bērnos radošu skatījumu uz realitāti.
2009. gada rudenī, kad ekspromta veidā tapa mani pirmie vizuālie dzejoļi, es pirmkārt iedomājos par Skaņas un Tēla, Skaņas un Burta un visbeidzot Vārda seno, noslēpumaino saistību,” skaidro Leons Briedis.
Filologi uzskata, ka pirmie vizuālie dzejoļi radušies Indijā un Persijā 6. gs. p. m. ē., taču līdz mūsdienām nav saglabājušies. Vizuālu vai, kā tos dēvēja sengrieķu filologs Simmijs no Rodas – figurālu dzejoļu – vēsture ir sena. Tos rakstījuši ne vien sengrieķu un latīņu dzejnieki, bet arī modernisti Gijoms Apolinērs, Dilans Tomass, E. E. Kamingss un citi. Latviešu dzejā vizuālais aspekts kā poētiskā koncepcija līdz šim izpaudies reti. Viskonsekventāk vizuālo dzeju rakstījusi dzejniece Valija Brutāne (1911 – 1990).
„No senēģiptiešu hieroglifiem un šumeru ķīļrakstiem ir veidojušies dažādu tautu raksti un alfabēti. Sākotnēji tie izpaudušies kā savdabīgi zīmējumi uz alu sienām un vēlāk pakāpeniski pārtapuši ornamentos, rūnu rakstos, piktogrammās un ideogrammās. Izmantojot savas sievas Marijas vārdu un uzsvērdams Poēzijas visdziļāko saistību ar cilvēka gara pirmsākumiem, es šos grāmatā apkopotos vizuālos sacerējumus atļāvos tēlaini nosaukt par „mariagrammām” cerībā, ka šis vārds ir pietiekoši tēlaini vispārināts, lai kļūtu par visas grāmatas titulu,” atzīst dzejnieks.
Dzejnieks, rakstnieks, literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs un atdzejotājs Leons Briedis dzimis 1949. gadā Madonas rajonā. 1968. gadā iestājies Latvijas Valsts universitātē Latviešu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras 1970. gadā izslēgts par pretpadomju darbību bez tiesībām apgūt augstāko izglītību bijušās PSRS teritorijā.Neraugoties uz to, 1972. gadā tomēr iestājies Moldāvijas republikas Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras spiests aiziet savu sakaru ar moldāvu un rumāņu demokrātiski noskaņoto inteliģenci dēļ. Pēc tam mācījies M. Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos Maskavā.
L. Briedis tulkojis un atdzejojis no latīņu, krievu, poļu, angļu, romāņu, suahili, albāņu u. c. valodām. Lugu, mūziklu un kinoscenāriju autors. Sarakstījis grāmatas bērniem. Sadarbībā ar komponistu Raimondu Paulu sacerēti teksti ap 150 dziesmām. Līdz šim latviešu valodā publicētas L. Brieža 28 oriģinālgrāmatas, kā arī vairāk nekā 40 tulkotas un atdzejotas grāmatas. Atsevišķās grāmatās L. Brieža dzeja izdota krievu, rumāņu, ukraiņu valodā un atdzejota praktiski visās Eiropas un bijušās PSRS tautu valodās. Aktīvi sadarbojas ar daudziem Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Rumānijas, Vācijas, Zviedrijas, Dānijas, Francijas, ASV kultūrizdevumiem.
L. Briedis strādājis visdažādākajos Latvijas kultūrizdevumos: laikrakstā "Literatūra un Māksla", izdevumā "Jaunās Grāmatas", kulturoloģiskajā žurnālā "Grāmata" u. c. Kulturoloģiskā žurnāla "Kentaurs XXI" dibinātājs, galvenais redaktors un izdevējs. Izdevniecības "Minerva" direktors. Latvijas Rakstnieku savienības un PEN kluba biedrs. L. Briedis saņēmis dažādas gan Latvijas, gan starptautiskās literārās balvas un prēmijas, tai skaitā O. Vācieša prēmiju par dzejas, dzīves un sabiedrības laikmetīguma izpratni, Rumānijas Rakstnieku savienības prēmiju par rumāņu kultūras popularizēšanu Latvijā. 1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2010. gadā par dzejoļu krājumu "Mijkrēšļa rokraksts" saņēmis Ojāra Vācieša literāro prēmiju.
