Romānā atspoguļojas jau autora pirmajā pieaugušajiem adresētajā daiļliteratūras grāmatā - stāstu krājumā "Gardo vistiņu nedēļa" - jūtamā interese par literatūrā līdz šim maz atainoto Latvijas vēstures periodu - 20.gadsimta 90.gadiem, kas tiek dēvēti arī par juku laikiem. Pusgadsimtu valdījušo sistēmu - sākot no ekonomikas un beidzot ar domāšanas - sabrukums, pēkšņa un strauja Rietumu ietekmes ieplūšana, skaidru morāles orientieru zudums, sīka un ne tik sīka noziedzība un politiskais haoss - visas šīs tēmas ir intriģējušas Arno Jundzi un radušas spilgtu, sarkastisku un trāpīgu atspoguļojumu arī grāmatā.
Stāstījums izskan vairāku šinī laikposmā dzīvojošu vīriešu balsīs - to vidū ir gan Afganistānas militārās kampaņas pārdzīvojis karavīrs, gan neveiksmīgs filologs un sensāciju kārs žurnālists, gan represijas pārcietis mācītājs. Viņu stāsti pārklājas, sasaistās ar tikko jaušami ieskicētiem pavedieniem, norādot, ka tekstā tāpat kā dzīvē pastāv neskaitāmi daudz manāmu un nemanāmu sakarību.
Vēstījumā iesaistās arī senāku laiku balsis gan no 17.gadsimta, gan pēckara gadiem, kā arī autobiogrāfiski motīvi, dažādu sarunu, vēstuļu, īsziņu teksti, kuri lasītājam jāliek kopā kā mozaīkas gabaliņi, pašam saviem spēkiem sasaistot romānu vienotā kopainā.
Autors raksta blīvā, piesātinātā un šarmanti nekaunīgā valodā, dzīvos dialogos un trāpīgos iekšējos monologos, netaupot ne ironiju, ne vienkāršrunu un nevilcinoties saukt vārdā arī lietas un parādības, kuras "pieklājīgā sabiedrībā" nereti noklusē. Autors tieši uzrunā lasītāju, nemēģinot apiet, noklusēt vai aizklāt ar eifēmismiem laikmeta negācijas.
