Jau kopš “Burtiņu zupas” Vērdiņa vārds bērnu literatūrā nozīmē satraukumu. “Ja Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumā “Tētis” meklēsiet „netradicionālus” ģimenes modeļus, būs vilšanās. Mammas un tēti te ir visai tradicionāli”, lasītājus mierina kritiķis Dainis Deigelis. “Nevis mammai, bet gan „tētim ir alus zobi”, un ne jau tētim bet „mammai ir sulas zobi / līdzeni gludi un spodri/ tie smalcina salātus veselīgus/ skrapšķina dateles hurmu un vīģes”. Līdz ar to genderisma un visādu citu sazvērestību teoriju nomāktie – guliet mierīgi! Grāmatu droši var rādīt bērniem, nav jāslēpj kā savulaik žurnāla „Zīlīte” numurs. Autors tikai atspoguļo pastāvošos uzskatus par mammām un tētiem un sabiedrības uzskatus par to paradumiem, lai gan zinu arī tādus tētus, kas ēd veselīgus salātus, un mammas, kurām patīk iedzert alu. Atcerēsimies, ka krājums tomēr ir domāts bērniem, jā, pilns ar vecākiem saprotamu ironiju, tomēr bērnu dzejoļu krājums.”
Baltvilka balvas žūrija gan uzsver: Kārļa Vērdiņa dzejas krājums „Tētis” nav strikti ievietojams bērnu literatūras plauktā - tajā radīta satikšanās vieta bērniem un pieaugušajiem.
Vērdiņš savos dzejoļos asprātīgi spēlējas ar sociālo lomu dalījumu ģimenē un sabiedrībā. Vērtējuma un didaktiskas norādes uz pareizo variantu šeit nav, tā vietā ir dzejā precīzi tverta dzīves situācija. Autors labsirdīgi ironizē par visām šīm situācijām, tādējādi atbrīvojot gan bērnus, gan vecākus no saspringuma, ko rada centieni līdzināties noteiktiem paraugiem.
MĪĻAIS TĒTIS
mans tētis no rīta modina
tam roka ir stipra un maiga
viņš skropstu saudzīgi pirkstos tver
un noņem no mana vaiga
viņš miežu putru man uzvāra
un kastrolī pasilda pienu
pēc brokastīm atveram grāmatu
un lasām to visu dienu
kad grāmatā laimīgas beigas ir klāt
aiz prieka lecam un dejam
jau saule sāk slīdēt aiz šķūnīša –
uz mazo veikalu ejam
es paijāju dzeltenos tomātus
tēvs palūdz lai samaļ mums gaļu
mēs papriku maisiņā krāmējam
oranžu sārtu un zaļu
kad izkliegts un izdīkts ir saldējums
mums soma pilna un smaga
mēs ejam mājās gar dārziņiem
kur večiņas lokās vagās
tēvs apsien sniegbaltu priekšautu
es klausos pa radio ziņas
no virtuves smaržo pēc paprikas
tur veidojas vakariņas
kad gaļa un paprika katlos kūp
skan durvju zvans bimmu-bammu!
skrien tētis un plaši durvis ver
un ielaiž gaitenī mammu
no pleciem mamma mēteli met
stāv pikta uz papēžiem augstiem
par darbiniekiem tā žēlojas –
šiem blēžiem zagļiem un švaukstiem
kas stumdāmi grūstāmi bīdāmi
kas iedzīs viņu drīz kapā
teic tētis “patiešām!” “ak šausmas!” “jā gan!”
un virtuvē lociņus kapā
ir izsalkums dusmas uzveicis
mēs vakariņojam pie galda
no mammas sarkanā kostīma
nāk smarža stipra un salda
man prasa vai labi uzvedos
vai tētim nenesu raizes
tad izņem no savas somiņas
trīs dzeltenas biezpienmaizes
mēs ēdam pie televizora
mamma bužina tētim matus
līdz parādās filma kur neatrast
bērniem domātus skatus
tad mamma saka ka gulēt laiks
es nopūšos eju uz dusu
šie blakus istabā vītero
un smejas pavisam klusu
es atkal atšķiru grāmatu
un laimīgās beigas skatos
gribas lai mammas roka
pabužina man matus
bet būs vien gulēt man jāliekas
jo paklausīgs bērns ir jauks
rīt agri agri es modīšos
kad tētis brokastīs sauks
Vērdiņš dzejoļos nevairās parādīt arī skumjos mirkļus ģimenes un skolas ikdienā, kas dīvainā kārtā nesarūgtina, bet gan ļauj pieņemt dzīvi tās dažādībā. Pat runājot par veselībai bīstamām traumām, bērniem ir ļauts pašiem vērot, domāt, un nonākt pie personīgām atklāsmēm. Un, visbeidzot, viena no žūrijas vērtētājām, kultūras žurnāliste Santa Remere vienkārši paziņo: Šajā grāmatā viss ir izcili – tā ir gan smieklīga, gan oriģināla, gan vērtīga, gan ģimeniska. Ar to rokās gribas skriet pakaļ kādam un saukt: “Eu, tu šito te jau izlasīji?”
Baltvilka balvas ieguvējus oriģinālliteratūrā un grāmatu mākslā uzzināsim 24. jūlijā, Jāņa Baltvilka 72.dzimšanas dienā. Balvas pasniegšanas ceremonija norisināsies Jaunā Rīgas teātra pagalmā plkst. 18, un to tiešraidē piedāvās skatīties lsm.lv.
