Radiožurnālists, kultūras darbinieks un muzikants Dzintars Tilaks, kurš jau labu laiku raksta prozu, nav debitants ne dzīvē, ne literatūrā – tomēr šī ir viņa pirmā grāmata bērniem, un žūrija to izvirzījusi debijas balvai “Jaunaudze”.
Grāmata „Čomiņš”, kas stāsta par kādu kaķi, kurš mērojis 200 kilometrus, lai atrastu pazaudētās mājas un saimnieku, ir pārliecinošs pieteikums bērnu literatūrā, uzskata Baltvilka balvas žūrija.
Autors šajā darbā saistoši parāda pasauli no dzīvnieka skata punkta, nepiedēvējot tam cilvēciskas spējas un īpašības, bet veidojot priekšstatu par kaķa dzīves pasauli.
Tomēr tas lasītāju neatsvešina no galvenā varoņa un viņa gaitām, tieši otrādi – reālistiskie kaķa piedzīvojumu un cilvēku izturēšanās apraksti ļauj bērnam raudzīties uz dzīvnieku iejūtīgāk un patiesāk, vērtējot arī savas personīgās attiecības ar dabu un citām dzīvām būtnēm, kas, visticamāk, vēro un uztver pasauli atšķirīgi no mums.
Čomiņa ceļš ved cauri Kurzemei – no Liepājas līdz Rīgai.
Fragments no grāmatas:
“Atkal priekšā bija lieli un līdzeni lauki, daži no tiem apauguši ar garu zāli, citi smilšaini un grūtāk izbrienami. Čomiņš bija iznācis kādas pļavas ielokā, kur vienā pusē bija krūmājs, aiz tā sākās mežs, bet otrā pusē – mājas lielu koku paēnā. Čomiņš atradās šīs pļavas pašā viducī, kad kaut kas viņam lika atskatīties. Pagriezis galvu, kaķis pamanīja, ka pilnos soļos no mājas uz pļavas pusi skrien milzīgs, melns, pinkains suns. Čomiņš apsviedās un sāka skriet, bet, sapratis, ka līdz mežmalai par tālu, pagriezās, lai skrietu uz krūmāju, kas bija tuvāk. Baltās kaķa kājas zibēt zibēja, tomēr skriet bija pārlieku grūti, jo traucēja garā zāle, un Čomiņam reizēm vienlaikus vajadzēja arī palēkties. Suns nerēja, tagad labi bija dzirdami viņa soļi – tos kaķis sajuta pēc katra atspēriena. Arī krūmājs izrādījās par tālu, Čomiņš vēlreiz mainīja virzienu tagad skrēja uz pavisam mazu krūmu pudurīti. [..] Pēkšņi no tā izšāvās prāvs zaķis un, kā piedaloties stafetē, turpināja kaķa skrējienu tik pēkšņi, ka apmulsa gan Čomiņš, gan lielais suns, kas tagad, protams, pievērsās lielajam zaķim, lai gan izredžu viņam nebija nekādu salīdzinājumā ar zaķa apņēmīgo sprintu. Suns jau bija noguris, tādēļ, paskrējis vēl gabaliņu, apstājās un ierējās. Tikmēr Čomiņš bija ticis līdz mežmalai un noslēpās aiz nolūzuša koka. Virs stumbra parādījās divas ausis un melna cepurīte, tad – divas lielas, zaļganas acis, kas vēroja notiekošo. Iespējams, tagad kaķis sūtīja gaisa sveicienu savam garkājainajam glābējam, kurš pazuda tālu pāri pļavai un pat nenojauta, ka ir izglābis kādu kaķi no lielām nepatikšanām.”
“Iespējams, vecākās paaudzes lasītājiem šis stāsts atgādina senākus latviešu bērnu literatūras paraugus, bet šobrīd augošajiem cilvēkiem šī grāmata varētu šķist kas jauns un atšķirīgs no aktuālā daiļliteratūras klāsta,” saka bērnu literatūras pētniece Dace Bargā, kas vada “Satori” sadaļu “Ar bērniem” un regulāri seko līdzi jaunākajiem bērnu literatūras notikumiem. Tie, kas Dzintaru Tilaku vēl arvien asociē ar radio “Sirdslietu aģentūru”, kurā viņš palīdzēja cilvēkiem atrast vienam otru, droši vien pasmaidīs par pazudušā kaķa saimnieka radu un draugu sirsnīgajiem mēģinājumiem savest vientuļo vīru kopā ar jaunu kaķi – taču šis ir stāsts ne tikai par kaķa uzticību mājām, bet arī par cilvēka uzticību savam kaķim.
Baltvilka balvas ieguvējus oriģinālliteratūrā un grāmatu mākslā uzzināsim 24. jūlijā, Jāņa Baltvilka 72.dzimšanas dienā. Balvas pasniegšanas ceremonija norisināsies Jaunā Rīgas teātra pagalmā plkst. 18, un to tiešraidē piedāvās skatīties lsm.lv.
