Pirms gada maijā sākās vērienīgi infrastruktūras modernizācijas darbi 13 Jūrmalas un trīs Jelgavas virziena dzelzceļa stacijās. Tas bija iespējams, novirzot savulaik nenotikušā “Pasažieru vilciena” iepirkuma līdzekļus gandrīz 11 miljonu eiro apmērā no Eiropas Savienības Kohēzijas fonda. Grandiozajam projektam bija viens milzīgs trūkums – līdzekļi jāizlieto un projekts jāīsteno līdz gada beigām.
“Bija īss laika posms. Mums bija jāpieņem lēmums, vai to darām vai ne. Mēs uzņēmāmies šo risku,” atzīst VAS „Latvijas dzelzceļš” valdes priekšsēdētājs Edvīns Bērziņš.
Žurnālists Mārtiņš Ķibilds, kurš pirmais sociālajos tīklos cēla trauksmi par Vaivaros un citās Jūrmalas stacijās notiekošo, gan par paveikto izsakās skarbi – “no Torņakalna līdz Ķemeriem [..] staciju no stacijas, visur tu redzi mēslus, pat tur, kur ir piemineklis un nav nojaukts, ir uztaisīts remonts, kas izskatās pēc amatieriska eiroremonta”.
Latvijas Dzelzceļš meklēja ātrākos un vieglākos risinājumus. Visvairāk no tā cieta Vaivaru stacija, par kuru Latvijas Dzelzceļš norāda – atbilstoši tehniskās ekspluatācijas noteikumiem Vaivari ir tikai pieturas punkts, nevis stacija, kur jāierīko pasažieru platformas ar nojumēm vai paviljons, un atkarībā no apkalpojamo pasažieru skaita – arī biļešu kases, bet nav jānodrošina stacijas ēka ar uzgaidāmo telpu.
Vecā Vaivaru stacijas ēka tika atzīta par nepielāgojamu mūsdienu tehnoloģiskajām un drošības vajadzībām. Vismaz ne īsajā atvēlētajā termiņā.
Pirms restaurācijas nebija izmantojama infrastruktūra projektam, tā bija sliktā stāvoklī, tajā nevarēja ierīkot nepieciešamos infrastruktūras objektus, nevarēja nodrošināt datu pārraidi, skaidroja Bērziņš.
Ķibilds savukārt pārliecināts, ka nav jābūt arhitektam, lai redzētu, ka ar nedaudz vairāk laika un ar nedaudz lielāku izpratni vēsturiskā ēka varēja mierīgi tikt saglabāta.
“Mums mājās ir ģimenes relikvijas, mēs neprasām, vai vecmāmiņas kāzu kleita ir kultūrvēsturiska vērtība. Mēs to vienkārši atstājam, jo tā ir mūsu sirds vērtība. Tam pašam būtu jānotiek šādos projektos,” uzskata Ķibilds.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietniece Katrīna Kukaine stāstīja, ka inspekcija ieteica jaunu ēku celt blakus, bet saņēma atbildi, ka tas neesot iespējams.
Vaivaru stacijas veco koka ēku tika nolemts restaurēt un novietot netālu. Pēc pieminekļu aizsardzības inspekcijas prasības jauni pamati vecajai ēkai tika izbūvēti vēl pirms tās demontāžas. Restaurēto ēku sola novietot uz jaunajiem pamatiem tuvākajā laikā.
“Diezgan smagi mums gāja, kādas trīs reizes projektu noraidījām, kamēr tapa skaidrs, ka lielākā daļa oriģinālās substances nonāks atpakaļ,” atzina Kukaine. Un arī tagad vēl nekas nav beidzies, “jāseko, līdz tā atnāks atpakaļ”.
Nepieciešamo pasažieru apkalpošanas funkciju izpildei Latvijas Dzelzceļš izvēlējās moduļu tipa būves jeb konteinerus. Viens konteiners domāts kā telpa sakaru iekārtām, otrs – kā tualetes telpa. Sākotnēji biļešu kase pasažieriem vispār nebija paredzēta.
Tādas bija LDz kā pasūtītāja prasības arī Mellužos un Lielupē, stāstīja projekta realizētāja SIA „Olimps” projektu direktors Vilnis Ustinovs.
“Mums bija uzdevums, es izpildīju prasības. Man bija pateikts [arī] kasei izmantot konteineru. Tā nebija mana ideja,” stāstīja SIA „Olimps” projektētāja, Vaivaru pieturas vietas projekta autore Svetlana Petrova.
“Uz tiem termiņiem tas bija loģiskākais – sagrupēt, vismaz kaut ko uztaisīt,” skaidroja Ustinovs.
Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcija bija piekritusi, ka konteineru apšuvuma dēlīši izvietoti horizontāli, kā tas raksturīgi Jūrmalas ēkām. Taču būvnieks – pilnsabiedrība RBSSKALS – dēlīšus piestiprinājis vertikāli.
Pilnsabiedrība e-pasta vēstulē apliecina, ka „neatbilstības ir identificētas un tiks novērstas pēc iespējas drīzākā laikā”.
Gan pieminekļu aizsardzības inspekcijā, gan Jūrmalas domē atceras, ka Latvijas Dzelzceļa komunikācijas stils bijis ļoti uzstājīgs, un lēmumi pieņemti steigā. Īss termiņš, risks pazaudēt Eiropas naudu – šī spiediena priekšā piekāpās visi.
“Katrs lēmums ir kompromiss. Mēs ļoti cīnījāmies par vēsturisko ēku. Visi spēki bija veltīti tam,” apgalvoja Kukaine.
Latvijas Dzelzceļš atzīst, ka „Vaivaru pieturas punktā realizētais inženiertehnisko būvju risinājums dizainiski nav pats labākais”. Rezultāts nepatīk arī projekta autoriem.
“Ziniet, nu man pašai nepatīk. Nepatīk,” atzina Petrova.
Nākotnē gan Latvijas Dzelzceļš sola ņemt vērā sabiedrības un profesionāļu viedokļus.
“Nākotnē, kad būs laiks, domājam diskutēt ar sabiedrību, profesionāļiem, kā būtu jāizskatās šai infrastruktūrai, lai atrastu kompromisu,” solīja LDz šefs Edvīns Bērziņš.
