"1991.gada barikāžu dalībnieku Mārupes biedrības” izstrādātajā projektā paredzēts, ka par barikāžu dalībniekiem uzskatāmas personas, kurām ir barikāžu piemiņas zīme vai kuru dalību barikādēs konstatējusi tiesa pēc barikāžu dalībnieku biedrības ierosinājuma.
„Šobrīd jau sanāk, ka lielākais slogs gulsies tieši uz tiesnesi, kuram būs katrā konkrētā gadījumā jāvērtē tikai un vienīgi personu liecības,” Saeimas Sociālās drošības apakškomisijā pauda Tieslietu ministrijas pārstāve Sanita Mertena.
Viņa norādīja - ja valsts izvēlas piešķirt kādai īpašai grupai atvieglojumus, tad tai jābūt identificētai ar pārbaudāmiem pierādījumiem. Taču šobrīd nevienā institūcijā neesot reģistra, kur visi barikāžu dalībnieki būtu uzskaitīti.
„Mēs saskatām problēmas tiesai lemt šādu jautājumu, jo nav tiesai ticamu pierādījumu, uz kā balstīt savu lēmumu, tikai personu liecības, kas, mūsuprāt, nav pietiekami, lai spētu izlemt šādus jautājumus," skaidroja Mertena.
Mertena arī norādīja, ka cilvēki piemiņas zīmēm par dalību barikādēs pieteicās ar pilnīgi citu mērķi, ne jau, lai iegūtu sociālās garantijas. Ja cilvēki par šādām speciālām pensijām jau tolaik būtu zinājuši, iespējams, personu loks būtu krietni lielāks.
Savukārt Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilona Jurševska (ZZS) norādīja, ka cilvēcīgi saprotot vēlmi izveidot speciālās pensijas, zinot, ka valstī vidējā pensija ir 300 eiro.
„Mēs redzam, ka ir iniciatīva šajā gadījumā izveidot barikāžu dalībniekiem īpašas pensijas, kuru apmērs varētu būt trīskāršas minimālās algas apmērā - tas ir vairāk nekā 900 eiro. Tas būtībā ir trīsreiz vairāk nekā šobrīd valstī ir vidējā pensija, ko saņem lielākā daļa visu valsts vecuma pensionāru. Šeit būtiski norādīt to, ka valsts sociālās drošības sistēma vērsta uz vienlīdzīga atbalsta sniegšanu un solidāri noteiktām iedzīvotāju grupām,” norādīja Jurševska.
Jurševska arī pauda, ka speciālas sistēmas veidošanu speciālām pensijām ministrija neatbalsta. Taču par to, vai tādām pensijām jābūt, esot jāpieņem politisks lēmums.
"Tā ir nevis kāda ļaužu grupa, bet tie ir cilvēki, uz kuru kauliem jūs esat tikuši pie amatiem un naudas," emocionāli pauda barikāžu biedrības pārstāvis Ivars Redisons.
Viņš sēdē iepazīstināja deputātus ar barikāžu dalībnieku priekšlikumu, bet uz ministriju izteikto kritiku atbildēja, sakot, ka ne ministriju darbinieki, ne arī deputāti šodien te nesēdētu, ja nebūtu barikāžu dalībnieku.
„Šis cilvēku loks nemaz nav tik liels, barikādēs tieši piedalījās aptuveni 70 tūkstoši cilvēku, uz maiņām brauca. Ja kāds šeit pastāv uz to, ka, redziet, nav iesniegti saraksti, kas šeit piedalījās, un tā tālāk, tad nu tādu cilvēku, es domāju, pa gabalu jātur prom no publiskām lietām. Tur ir jābūt ļoti izteiktam cinismam, lai tagad pieprasītu kādus arhīvus, kas puča laikā, lai glābtu cilvēkus, lielākā daļā tika iznīcināti,” klāstīja Redisons.
Apakškomisijas deputāte Inese Laizāne (NA) atklāja, ka pati barikādēs piedalījās 19 gadu vecumā un arī viņai ir piemiņas zīme. Taču deputāte aicināja sanākušos priekšlikumu rūpīgi apdomāt.
„Tagad, kad pagājuši jau tik daudzi gadi pēc tam, es to uzskatu kā Latvijas pilsoņa, kā Latvijas iedzīvotāja tā brīža loģisku pienākumu - būt barikādēs. Un man ir tādas ļoti dīvainas sajūtas - ja es būšu tajā sarakstā, kas pretendēs uz šādiem sociāliem atvieglojumiem, pabalstiem, labvēlību, pretēji manam tētim, kuram ir 84 gadi, kurš ir represētais… Un tā nav trīs minimālo algu pensija, ko viņš saņem," sprieda deputāte.
Laizāne arī atzina, ka, iespējams, jāļauj nākamajām paaudzēm vērtēt, nevis skaitīt un lemt, ko tagad var iegūt.
Savukārt apakškomisijas vadītāja Aija Barča (ZZS) par priekšlikumu izteicās diezgan atzinīgi. Tiesa, viņasprāt, varētu koriģēt noteikto speciālo pensiju apmēru - trīs minimālās algas.
"Varbūt jūs varētu savstarpēji izdiskutēt vēl vienu reizi un pārdomāt, ka varbūt tas nedaudz ir par augstu, ja mēs skatāmies uz pārējo Latvijā pensiju saņēmēju līmeni,” piedāvāja Barča.
Sēdes beigās Barča aicināja biedrību kopā ar apakškomisiju turpināt darbu pie projekta pilnveidošanas.
