Satversmes tiesa pēc tiesībsarga pieteikuma vērtēja, cik tiesiska ir norma atklāt alimentu nemaksātāju vārdus. Tiesībsargs jau iepriekš aicinājis likumdevēju novērst trūkumus apstrīdētajā normā, tomēr Saeima to nav darījusi.
Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver fiziskas personas datu aizsardzību. Turklāt apstrīdētā norma ierobežo ne vien vecāku – uzturlīdzekļu parādnieku – tiesības, bet arī bērnu tiesības.
Tiesa atzina, ka attiecībā uz uzturlīdzekļu parādniekiem pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams. Šis ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīmi mērķi – citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības aizsardzība. Proti, norma veicina gan to, ka bērns saņem viņa attīstībai nepieciešamos līdzekļus no vecākiem, gan to, ka valsts atgūst tos līdzekļus, kurus bērna uzturēšanai nodrošinājis Uzturlīdzekļu garantiju fonds.
Turklāt apstrīdētās normas piemērošana ir veicinājusi to, ka vecāki labāk pilda savu pienākumu uzturēt bērnu. Vienlaikus apstrīdētā norma veicina arī sabiedrības labklājības aizsardzību, jo nodrošina visas sabiedrības interesēm atbilstošo bērna pamattiesību ievērošanu un fonda iemaksu un izmaksu sabalansētību.
Tiesa citstarp norādīja, ka, līdzsvarojot bērna tiesības un tādas personas tiesības, kura nepilda savu pienākumu, priekšroka dodama bērna pamattiesībām. Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka ierobežojums attiecībā uz uzturlīdzekļu parādnieku atzīstams par samērīgu.
Tomēr apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo bērnu tiesības uz privāto dzīvi. Parādnieka bērna identificēšanas rezultātā trešajām personām pieejamā informācija var norādīt uz to, ka bērna vecākam bijis strīds par konkrētā vai cita bērna uzturēšanu, vecāks labprātīgi nepilda tiesas spriedumu un uzturlīdzekļus viņa vietā maksā valsts.
Šādas informācijas nonākšana trešo personu rīcībā var radīt nelabvēlīgas sekas bērnam, piemēram, pakļaut bērnu emocionālas vardarbības riskam, izraisīt viņam diskomforta izjūtu, veicināt sociālu atstumtību.
Tiesa konstatēja, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā netika izskatītas un vērtētas alternatīvas, kas bērnu tiesības aizskartu mazāk, taču šādas alternatīvas pastāv.
Tādējādi Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 96. pantam.
Tiesa norādīja, ka, atzīstot apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 96. pantam vienīgi tiktāl, ciktāl tā attiecas uz parādnieka bērnu, parādnieka datu publiskošana netiks pārtraukta un turpinās nesamērīgi ierobežot parādnieka bērna pamattiesības.
Tādējādi tiesa nāca pie slēdziena, ka parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību aizsardzību var nodrošināt tikai visa apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma atzīšana par neatbilstošu Satversmei.
Spriežot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējam šajā gadījumā ir jāievēro līdzsvars starp dažādām bērna pamattiesībām, proti, tiesībām uz attīstību un tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Likumdevējam ir nepieciešams laiks, lai izvērtētu, kā šīs tiesības līdzsvarot.
Tādēļ Satversmes tiesa noteica, ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2017.gada 1.februārī.
Tikmēr Saeima ceturtdien konceptuāli atbalstīja ieceri, ka uzturlīdzekļus varēs saņemt arī par pilngadīgiem skolēniem, kuri vēl nav sasnieguši 21 gada vecumu. Tāpat paredzēts, ka no uzturlīdzekļu pieprasīšanas līdz naudas saņemšanai būs jāgaida ne vairāk kā trīs mēneši.
