“Kaut kas ir jādara lietas labā, jo šādi nav pareizais veids, kā izsludināt konkursus un kā veidot Rīgas pilsētas tēlu,” stāsta iniciatīvas “Izglāb Rīgu!” autors Krists Dārziņš.
Apvienība ne tikai aicina Rīgas domi mainīt līdzšinējā konkursa nolikumu, bet ir izsludinājuši paši savu konkursu jaunajam Rīgas logotipam.
“Galvenais ir dot signālu, ka Latvijā ir profesionāli cilvēki - ir gan tie, kas var izveidot identitāti, gan tie, kas to var novērtēt, gan ir cilvēki, kam rūp. Tā tomēr ir mūsu galvaspilsēta, vai ne?” saka Dārziņš.
Viņš skaidro, ka apvienības mērķis nav konkurēt ar Rīgas domes konkursu, drīzāk runāt par to, kā tas notiek.
Divu pilsētu zīmola stratēģiju ir veidojusi aģentūra DDB. “Pilsēta ar rītdienu” - tas izdevās, sliktāk veicās ar Jūrmalu. Dizaina studijas “Asketic” veidotā Jūrmalas vizuālā identitāte cilvēkiem nepatika, šķita arī par dārgu.
Reklāmas aģentūras DDB Latvia izpilddirektors Andris Rubīns skaidro, ka pilsētas zīmols “ir tā kā tāds mērķtiecīgi veidots organisms, kuram faktiski jāsakās ar kaut kādu izpratni par to, kas mēs esam, kas ir mūsu stiprās puses, ar ko mēs esam unikāli”.
“Pēc tam, kad ir pilnīgi skaidrs, kas ir mūsu zīmola spēks, mūsu ideja, ar ko mēs iesim tautās un ar ko mēs mēģināsim piesaistīt iedzīvotājus, tūristus, biznesa konferenču organizētājus, kas arī, protams, jāsaprot - kuras ir tās auditorijas -, tajā brīdī mēs būtībā nonākam līdz tam, kāda būs šī zīmola vizuālā identitāte,” stāsta Rubīns.
Vairums Latvijas pilsētu savas vizuālas identitātes un logotipu veidošanu ir uzticējušas kādai reklāmas vai dizaina aģentūrai vai konkrētam māksliniekam - šādā veidā logotopi ir tapuši Kuldīgai, Valmierai, Daugavpilij un Jelgavai.
Jūrmala, Ventspils, Tukums ir pilsētas, kuru vizuālās identitātes un logotipa pamatā ir mērķtiecīga pilsētas zīmola stratēģija.
Lai gan vairumam Latvijas lielo pilsētu ir savs logotips, tomēr pastāv arī daži izņēmumi - piemēram, Liepāja. Viņi neuzskata to par vajadzīgu un izmanto pilsētas ģerboni.
“No vienas puses, katra pilsēta ir saimnieki par savu saimniecību un var darīt tā, kā viņi uzskata par pareizu. Vienlaikus, protams, profesionāli un, ilgtermiņā skatoties, pareizi droši vien ir to visu balstīt uz kādu stratēģisku, skaidru pamatu,” spriež Andris Rubīns.
Pamatu meklē arī Daugavpils, ko tagad atpazīst cietokšņa un Rotko mākslas centra dēļ. Bet tas nav vienīgais, kas pilsētai ir, Latvijas Radio 1 stāstīja domes deputāts Aivars Broks.
“Bija tāda ideja, ka Daugavpils ir dažādībā. Šobrīd nav runas par to, vai [logo] ir labs vai slikts, bet par to, ka tas nekur nav aizgājis. Bet tam iz jāaiziet, un tad paiet gads, divi, trīs, un mēs saprotam - tas trāpīja vai netrāpīja,” stāstīja Broks.
Daugavpils zīmola liktenis vēl nav zināms, bet Cēsu pilsētai nācās no iecerētā logotipa atbrīvoties, jo tas pilsētas iedzīvotājiem nebija pieņemams - stilizētā bruņinieka galva radīja iespaidu, ka Cēsis ir tikai viduslaiku pilsēta, bet tai taču ir daudz vairāk, ko piedāvāt.
Latvijas pilsētu pieredze liecina, ka logotips un vizuālā identitāte nav iemesls, kādēļ mēs uz šo pilsētu braucam, līdz ar to bez šiem elementiem var iztikt, tomēr tikai tādā gadījumā, ja pilsētu jau pazīst un zina, ko tā var piedāvāt. Tātad saturs nepieciešams gan tiem, kam ir, gan tiem, kam nav vizuālās identitātes.
