Taču ir arī cilvēki, kas norāda, ka šāds ombuds vajadzīgs visiem Latvijas medijiem. Pirms vairākiem gadiem par to jau tika panākta vienošanās starp iesaistītajām pusēm un bija piedāvāts, ka mediju ombuds varētu būt daļa no Tiesībsarga biroja. Tomēr tas netika īstenots. Neraugoties uz to, šobrīd Tiesībsarga birojs saņem sūdzības par mediju darbu.
Par bērniem izpauž pārāk daudz informācijas
Tiesībsarga birojā saistībā ar mediju darbu visbiežāk sūdzas par bērnu personas datu publiskošanu. Piemēram, kad var atpazīt bērnu, kurš cietis, bijis liecinieks, vai arī bērnu, kura ģimene nonākusi bāriņtiesas redzeslokā.
Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere norāda, ka žurnālistu funkcija neapšaubāmi ir informēt par aktuāliem, satraucošiem notikumiem, arī par cietušiem bērniem. Taču nosaukt konkrētu bērnu nedrīkstot:
„Tas tajā sižetā absolūti nav svarīgi, kurš bērns ir cietis. Varbūt pat netieši, varbūt šobrīd ir mazāk tā, ka fotogrāfija ir publiskota, bet, piemēram, ja tas notikums ir noticis kādā mazā pagastā. Tad jau parādot kaut to māju, uzfilmējot un parādot, ir pilnīgi skaidrs apkārtnē dzīvojošajiem, kas tur dzīvo. Tā kā [nevar būt] tāda lieka detaļu publiskošana, pēc kurām var atpazīt konkrētu cilvēku.”
Dažkārt Tiesībsarga birojs pats konstatējis gadījumus, kad mediji jūtīgos jautājumos pauž pārāk daudz informācijas par bērniem. Pilnīgi nepieņemami ļaut atpazīt bērnu, kas cietis, piemēram, dzimumnoziegumā, uzsver Laila Grāvere:
„Pagājušajā gadā ļoti skaļi izskanēja pedofilijas gadījumi, gan tas Liepājas pedofilijas gadījums, kurā bija nosaukti vainīgie vārdā un uzvārdā un pateikts, kādā radniecībā viņi bija ar cietušo meitenīti. Un cik ilgā laika periodā šīs netiklās darbības tika veiktas, un cik tad meitenītei bija gadu, kad viņi to bija sākuši darīt. Līdz ar to ļoti labi varēja aprēķināt, cik meitenei ir gadu publikācijas brīdī. Par laimi meitenīte bija pirmsadopcijas aprūpē ārvalstīs, nevis gāja skolā Liepājā, kur viņu atpazīt būtu ļoti viegli.”
Tiesībsarga birojā konstatējuši trūkumus tiesiskajā regulējumā. Likums jau šobrīd paredz aizliegumu izplatīt tādas ziņas par bērnu, kas, piemēram, jebkādā veidā varētu kaitēt viņa turpmākajai attīstībai. Taču šādas informācijas izplatīšanas gadījumā nav paredzēta atbildība žurnālistam.
Ombuds veicinātu sabiedrības uzticību medijiem
Birojā apzinājuši arī mediju ombuda nepieciešamību, norāda Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja Ruta Siliņa:
„Šādu gadījumu nav daudz. Bet es negribētu teikt, ka tāpēc nav problēmu. Vienkārši cilvēki nevēršas. Iespējams, ka viņi vēršas vai nu Latvijas Žurnālistu asociācijā, vai Latvijas Žurnālistu savienībā.”
Taču profesionālās organizācijas var saukt pie atbildības tikai savus biedrus.
„Tad sākas šis te riņķa dancis. Mēs rakstām asociācijai vai savienībai, lūdzam kaut ko risināt Ētikas komisijas ietvaros. Būtībā viss paliek nereti runāšanas līmenī. Varbūt parunāja, varbūt neparunāja. Bet sekas, kā mana kolēģe arī minēja, šī preventīvā funkcija ļoti efektīva nav,” atzīst Siliņa.
Pasaules praksē visbiežāk mediju ombudu izmanto, ja kāds cilvēks vai interešu grupa saprot – par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem informācija nav sniegta profesionāli. Arī gadījumos, kad mediji dažādu iemeslu dēļ rīkojušies bezatbildīgi.
„Vai mediji ir ietekmēti, īpašnieki ir ietekmēti, komerciāli ieinteresēti, vai citādā veidā ietekmēti un tāpēc nodarījuši iespējamu kaitējumu sabiedrības interesēm,” variantus min Stradiņa universitātes asociētā profesore, mediju eksperte Anda Rožukalne.
Ombuds palīdzētu arī veicināt sabiedrības uzticību medijiem. Turklāt, pēc ekspertes domām, ombuds vajadzīgs ne tikai sabiedriskajiem, bet visiem medijiem.
„Ko tad darīt, ja televīzijā izskan kaut kāda reportāža, kāds cilvēks to nemaz nav redzējis, bet interneta portālā ir atreferētas galvenās domas un tas pats, iespējams, bezatbildīgie vai nepārbaudītie fakti parādās arī otrā publikācijā. Tātad nav tik vienkārši atdalīt tikai kādas sabiedrisko mediju darbības,” secina profesore.
Eksperte: Pašreizējie priekšlikumi par ombudu vēl jāpārskata
Anda Rožukalne norāda, ka ombuda pilnvarās vajadzētu būt mediju darba kvalitātes jautājumu izskatīšanai, kā arī lēmumu pieņemšanai.
Taču tam nevajadzētu attiekties, piemēram, uz žurnālistu atlaišanu, kas paredzēts pašreizējā priekšlikumā par sabiedrisko mediju ombudu.
„Tātad tās pilnvaras attiektos uz konkrētu mediju rīcību, kur redaktors ir atbildīgais, kur producents vai mediju vadītājs reaģē uz tiem ieteikumiem, kas ir teikti, vai izpilda ombuda rīkojumu tiešām veikt labojumus mediju saturā, izņemt kādu informāciju, kas citu cilvēku pazemo, vai cita veida labojumus. Bet tas nedrīkst attiekties uz žurnālista atlaišanu. Tas ir tomēr mediju vadības lēmums, kādos gadījumos žurnālists tiek atlaists no darba vai sodīts kaut kā,” skaidro Rožukalne.
Arī tiesībsargs Juris Jansons intervijā Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" norāda - mediju ombudam nevajadzētu dot represīvus instrumentus, bet tam jābauda pašu mediju un arī sabiedrības uzticība.
Līdzīgi NEPLP loceklis Ainārs Dimants uzsver, ka ombudam nebūtu tiesas pilnvaras, bet gan runa ir par nosodījumu: “Tā nav brīnumnūjiņa, bet pieredze rāda, ka tas strādā.”
Ombuds visiem medijiem
Savukārt ombuds tikai sabiedriskajiem medijiem turpinātu Latvijā ieilgušu praksi, uzskata eksperte. Proti, tas nozīmējot daudz stingrāku uzraudzību elektroniskajiem medijiem, bet pārējiem atbildīgumu pret sabiedrību pārbaudīt būs tikpat grūti.
Arī Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Ivo Leitāns sākt diskusiju par ombudu attiecībā uz visiem medijiem, ne tikai sabiedriskajiem. Viņa skatījumā, tā būs institūcija ar mandātu izvērtēt iespējamos pārkāpumus un veicināt diskusiju par kvalitāti.
Turpretī Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis, aizstāvot nepieciešamību veidot sabiedrisko mediju ombudu, norādīja – tas būtu vajadzīgs iekšējā plurālisma nodrošināšanai. Turklāt sabiedriskajām raidorganizācijām ir līdera un parauga funkcija attiecībās ar skatītāji.
