Oficiālā darba kārtība paredz diskutēt par cīņu ar jauniešu bezdarbu, kā arī par jauno tehnoloģiju izmantošanu izglītības procesā. Tomēr savulaik valsts prezidents Andris Bērziņš šī pasākuma organizēšanu ir kritizējis, sakot, ka šo naudu būtu bijis lietderīgāk novirzīt profesionālās izglītības attīstībai.
Ja šonedēļ Rīgas ielās jūs ieraudzīsiet krietni vairāk cilvēku no dažādām Āzijas valstīm, nekā parasti ierasts, visticamāk, liela daļa no viņiem ir atbraukusi uz kādu no divām lielām Āzijas un Eiropas sanāksmēm. Viena no tām ir veltīta sadarbībai izglītībā, bet otra transporta jomā.
Ja kontakti transporta un loģistikas jomā ar Āziju daudziem jautājumus neizraisa, tad izglītības ministru tikšanās liek uz brīdi aizdomāties. Kas tad ir kopīgs 51 Eiropas un Āzijas valstij izglītības jomā?
Izglītības ministre Mārīte Seile, kura vadīs diskusijas starp Āzijas un Eiropas kolēģiem, saka, ka visi apspriešanai paredzētie temati ir ļoti aktuāli.
“Mēs redzam, ka īpaši starp jauniešiem ļoti daudzviet pasaulē ir milzīgs bezdarbs, ka darba devēji nav apmierināti ar tām prasmēm, ko jaunieši ir ieguvuši. Un šis būs viens no atslēgas jautājumiem: ko izglītības sistēmas var darīt gan Āzijā, gan Eiropā, kā sadarboties, lai šo plaisu mazinātu un viņi būtu veiksmīgāki gan kā darba ņēmēji, gan kā jaunu darbavietu radītāji.” skaidro Seile.
Otrais diskusiju temats ir jaunās tehnoloģijas un to izmantošana gan lai organizētu mācību stundas, gan lai palīdzētu apgūt zināšanas.
“Šī sanāksme ir laba platforma, kur tik daudzi izglītības ministri un ierēdņi var dalīties pieredzē. Un ir plānotas arī vairākas konkrētas tikšanās, kur ir paredzēta arī sadarbības līgumu parakstīšana,” norāda ministre.
Tomēr vēl aptuveni pirms gada, 2014. gada aprīlī, arī Valsts prezidents Andris Bērziņš nebija pārliecināts par šī pasākuma jēgu. Toreiz intervijā Latvijas Radio viņš minēja, ka nesaredz konkrētus ieguvumus no gaidāmās Āzijas un Eiropas izglītības ministru sanāksmes.
“Ja mēs aicinām visus Āzijas izglītības ministrus, tad kāda jēga? Ko mēs no tā varam paņemt? Ko mēs viņiem varam iedot, ja mums ir tik daudz pamatproblēmu izglītībā, it sevišķi profesionālajā? To naudu būtu labāk ielikt, lai mēs dabūtu to profesionālo izglītību uz priekšu. Tur būtu tas rezultāts, ka cilvēki būtu apmierinātāki un nākotnē drošāki, ka viņiem būs darbs,” izteicās Bērziņš.
Bērziņš toreiz sacīja, ka politikā pārāk daudzas lietas esot vērstas uz procesu, nevis uz konkrēta rezultāta sasniegšanu. Savukārt viņam esot būtisks praktisks iznākums.
Tomēr Latvijas vēstniece Eiropas Savienībā Ilze Juhansone steidza aizstāvēt izglītības ministru sanāksmi.
“Ja mēs vairākus gadus esam runājuši, ka mēs redzam izglītību kā vienu no saviem eksporta produktiem, tad šāda liela mēroga starptautiska ministru konference šeit Latvijā iedod tādu redzamību Latvijas augstākās izglītības sektoram un iespējas pēc tam piesaistīt gan studentus, gan investīcijas... Noteikti šis ieguldījums līdzinās tam, ko mēs varētu panākt, ja atsevišķas augstskolas gadu gadiem brauktu uz atsevišķām valstīm, piedalītos starptautiskajās izstādēs un mēģinātu katra sevi veicināt,” skaidro Juhansone.
Tātad viens no iespējamajiem ieguvumiem Latvijai varētu būt lielāka atpazīstamība, kurai vajadzētu palīdzēt piesaistīt arī universitāšu studentus no Āzijas.
To pasvītro arī Seile.
“Plānotas arī konkrētas tikšanās, kuras tajā skaitā var veicināt izglītības eksportu, jo lai nodrošinātu izglītības eksportu ir pavisam skaidrs, ka izglītības kvalitātei ir liela loma. Lai partneriem, ar kuriem mēs sadarbojamies vai kuri sadarbojas ar mums, būtu pārliecība, ka ir vērts braukt uz Latviju un ka šeit var iegūt patiešām konkurētspējīgu izglītību,” uzsver Seile.
Jāsaka, ka arī līdz šim vairākas Latvijas augstskolas ir mēģinājušas piesaistīt studentus no dažādām Āzijas valstīm. Viens no redzamākajiem sasniegumiem ir medicīnas jomā. Lai apgūtu ārsta profesiju, uz Latviju brauc studenti gan no Šrilankas, gan no citām valstīm. Tomēr pārējās jomās centieni piesaistīt studentus no bijušajām Padomju Savienības republikām Vidusāzijā vai no citiem kontinenta reģioniem ir bijuši ar mainīgiem panākumiem.
Daļēji tas ir saistīts arī ar to, ka Āzijas studentus savās augstskolās labprāt redzētu ne tikai Latvija. Tā saka Maikls Matīsens (Michael Matthiessen), kurš Eiropas Ārējas darbības dienestā koordinē Āzijas un Eiropas sanāksmju rīkošanu.
“Pasaulē valda diezgan liela konkurence," norāda Matīsens. "Studenti no Āzijas tradicionāli brauc uz Amerikas universitātēm. Tur ir diezgan daudz labu, plaši pazīstamu universitāšu. Bet arī mums Eiropā ir labas universitātes, gan ļoti senas, gan arī diezgan jaunas. Un Eiropas interesēs ir piesaistīt Āzijas studentus.”
Eiropa ir ieinteresēta Āzijas studentu piesaistīšanā gan tādēļ, ka mūsu kontinents noveco, gan tādēļ, ka šie jaunieši ir gatavi maksāt pilnu studiju maksu, ļaujot augstskolām nopelnīt, gan arī tādēļ, ka Eiropai ir nepieciešami gudri prāti.
“Cerams, ka daži no šiem aziātu studentiem arī paliks Eiropā un kļūs par daļu no pētniecības un inovāciju procesa. Tā jau kādu laiku notiek Amerikā," turpina Matīsens. "Ja jūs paskatīsieties uz cilvēkiem, kuri Amerikā ir dibinājuši jaunus uzņēmumus, tad jūs redzēsiet, ka daudzi no viņiem nāk no ārzemēm. Tādēļ tas ir veids kā ieguldīt Eiropas nākotnē.”
Savukārt pētnieks Tomass Renārs (Thomas Renard) no Beļģijas Karaliskā starptautisko attiecību institūta “Egmont” iesaka raudzīties vēl plašāk.
“Uz to būtu jāskatās arī otrādi. Arī Āzijā ir vairākas ļoti pievilcīgas universitātes. Un ja jūs paskatīsieties uz augstskolu reitingiem, tad redzēsiet, ka vairākas universitātes Ķīnā un Japānā strauji aug. Tādēļ mēs varētu arī runāt par Eiropas studentu došanos uz Āziju,” - tā Renārs.
Un tas savukārt būtu svarīgi, jo Āzijas loma pasaulē arvien pieaug, saka eksperts.
“Āzija tiek uzskatīta par nākotnes kontinentu, jo 21. gadsimts varētu būt Āzijas gadsimts. Šādā kontekstā ir būtiski veidot saiknes starp jauniešiem Eiropā un Āzijā,” saka Renārs.
Renārs arī piebilst, ka mūsdienās starptautiskajā politikā arvien vairāk tiek apspriesti nevis tikai tradicionālie drošības un ārpolitikas temati, bet arvien plašāks jautājumu loks. Tādēļ šīs Āzijas un Eiropas sanāksmes, viņaprāt, esot diezgan mūsdienīgs forums, jo tajā tiek runāts par ļoti dažādām problēmām, par kurām citādi Āzijas valstis pat varbūt nerunātu savā starpā.
Āzijas un Eiropas valstu sanāksmes regulāri notiek jau kopš 1996. gada. Šis forums radās pēc toreizējo Francijas un Singapūras vadītāju iniciatīvas, lai līdzsvarotu Āzijas sadarbību ar Ziemeļameriku. Turklāt, kopā ņemot, Āzijas un Eiropas valstīm pasaulē ir liels svars, uzsver Briseles diplomāts Maikls Matīsens.
“Šī 51 valsts kopā ņemot pārstāv aptuveni 60% no pasaules iedzīvotāju skaita, 60% no pasaules iekšzemes kopprodukta un 60% no pasaules tirdzniecības apjoma,” norāda Matīsens.
Visbeidzot, iespējams, interesantākais Rīgas izglītības ministru sanāksmes laikā notiks nevis lielajā plenārsēžu zālē, bet gan gaiteņos.
Tā jau bija rudenī Milānā, kur notika Āzijas un Eiropas valstu vadītāju samits. Lielākā intriga toreiz bija, ko tad nesīs brokastis starp Francijas, Vācijas, Itālijas, Krievijas un Ukrainas līderiem, kas notika pirms oficiālās plenārsēdes sākuma.
Šādu tikšanos nozīmi pasvītro arī ārpolitikas pētnieks Renārs.
“Āzijas un Eiropas sanāksmju mērķis nav panākt vienprātīgu viedokli vai vienoties par kādiem konkrētiem iznākumiem. Svarīgākais aspekts ir dažādas tikšanās, kas notiek gaiteņos. Šajās sanāksmēs vienuviet ir gan Āzijas, gan Eiropas līderi. Tādēļ viņiem tā ir lieliska iespēja satikties gaiteņos un vestibilos un aprunāties divpusējā līmenī. Tas var ietaupīt lieku braucienu,” skaidro eksperts.
Kādas neformālās sarunas gaidāmas tuvākajās dienās starp politiķiem Rīgā, ir grūti paredzēt. Tomēr ir skaidrs, ka tādu būs ne mazums.
