Kopš Baltijas ceļa akcijas ir pagājis jau ceturtdaļgadsimts. Pa šo laiku Latvijā ir izaugusi jauna paaudze, kas par to ir tikai dzirdējusi no vecākiem vai skolotājiem. Viņiem Baltijas ceļš nav atmiņas, bet gan uzdevums vēstures eksāmenā. Tādēļ Latvijas Radio komanda izlēma šogad pa Baltijas ceļa pēdām sūtīt savus jaunākos kolēģus, kuri no neitrāla skatupunkta mēģinās saprast, ko toreiz baltiešiem nozīmēja Baltijas ceļš un vai Baltijas ceļa leģenda ir dzīva arī šodien.
"Mani sauc Māris. Es piedzimu divus gadus pēc Baltijas ceļa. Tādēļ no viņa neko nevaru atcerēties, bet mājās atradu nozīmīti ar Baltijas ceļa logo, tādēļ kāds no manas ģimenes ir piedalījies."
"Mani sauc Rūdolfs, es piedzimu trīs gadus pēc Baltijas ceļa. Par Baltijas ceļu zinu tikai tik, cik no vēstures stundām, jo mani vecāki Baltijas ceļā nepiedalījās, tāpēc nevarēja dalīties ar iespaidiem."
"Es esmu Annija. Es piedzimu četrus gadus pēc Baltijas ceļa. Es zinu, ka mana mamma gribēja piedalīties, bet viņa dzīvoja Daugavpilī un netika līdz lielajam notikumam."
"Es esmu Paula, es piedzimu sešus gadus pēc Baltijas ceļa. Mana mamma stāvēja Baltijas ceļā, un viņa ir vienīgais cilvēks, kas varēja dalīties savās atmiņās par to."
Pirmais solis jaunajiem žurnālistiem ir sadalīt pienākumus un saprast katra stiprās puses.
"Mums droši vien vajadzētu izdomāt, kā mums dalīties. Droši vien pa divi. Kā te vispār kādam ir ar krievu valodu?" jautāja Māris.
"Man ir labi ar krievu valodu. Es varēšu runāt ar vecāka gada gājuma cilvēkiem, kuri vēl atceras krievu valodu," atbildēja Annija.
"Es iešu ar tevi, jo man ir slikti ar krievu valodu," komandu turpināja veidot Māris.
"Es domāju, ka mums vislabāk būs ar angļu valodu," teica Paula, uz ko Rūdolfs reaģēja: "Tad mēs iesim kopā!"
Annijas uzdevums ir fotografēt pilsētas. Rūdolfs tikmēr rakstīs dienasgrāmatu. Māris un Paula būs galvenie cilvēku intervētāji.
Agri no rīta jaunieši izbrauc no Rīgas. Pirmā pieturvieta jaunajiem radiožurnālistiem ir Lietuvas pierobežas mazpilsēta Saloči. Tajā dzīvo nedaudz mazāk kā tūkstotis iedzīvotāju.
Par valodas barjeru vēl nav jāuztraucas, jo Rūdolfs un Paula pastā atrod sievieti, kura saprot arī latviski. Par Baltijas ceļu gan neko daudz viņa pastāstīt nevar.
"Jūs piedalījāties Baltijas ceļā?" vaicāja Rūdolfs.
"Jā, bet tas bija ļoti sen, es neatceros vairāk," latviski atbildēja sieviete.
"Šogad aprit 25 gadi un tāpēc mēs braucam pa šo ceļu un vācam stāstus. Kur jūs stāvējāt?" turpina iztaujāt Rūdolfs.
"Pie robežas, man liekas," tika saņemta atbilde jau lietuviski: "Bet neatceros, tiešām."
"Tur bija daudz cilvēku?"
"Daudz, ļoti."
Tikmēr Annija un Māris tirgus placī uzrunā pārdevēju Miglu. Viņa Baltijas ceļu atceras ļoti emocionāli.
"Kā atmiņas tās ir ļoti labas. Mēs stāvējām sadevušies rokās. Asaras acīs. Tagad stāvot ir sajūta, ka joprojām esam sadevušies rokās. Tas ir tas, kas ir palicis. Nemāku paskaidrot sajūtas," atcerējās sieviete.
Ceļš turpinās caur nelielu ciematu Raubonis ar 400 iedzīvotājiem. Tajā ielas ir tukšas. Neliela rosība dzirdama vien privātmāju pagalmos.
Māris un Annija ciemata centrā pamana uz baļķa sēžam pāris pusmūža vīriešus ar divlitrīgu alus pudeli. Vīrietis Baltijas ceļu atceras labi. Tomēr visas atmiņas sabojā šodienas situācija, kad vienotības starp tautām vairs nav un laukos valda bezdarbs. Vīrietis ilgi sūdzas par darba trūkumu.
Kad ap bluķi uzrodas aizvien vairāk iereibušu vīriešu, Māris un Annija nolemj doties prom. "Kad atnācām, bija tikai divi alkāni. Tagad ir jau četri. Pieci!" skaita Māris.
Jaunie žurnālisti secina, Lietuvas pierobežā valda drūms noskaņojums. Šeit cilvēki Baltijas ceļu atceras kā senu pasākumu, kura idejas tā arī palika vēstures atvilktnēs. Šīs dienas realitātē ir nabadzība un bezdarbs.
Tomēr jaunieši cer, ka noskaņojums uzlabosies, kad ekspedīcija tuvosies pilsētām.
