„54 cilvēki gāja bojā pilnīgi bez vajadzības. Viņi vismaz ir mierā. Bet tie, kas ir ievainoti un sakropļoti uz mūžu, viņiem tāda miera nebūs. Tie, kuru ģimenes ir izjukušas pilnīgi nevajadzīgu iemeslu dēļ. Viņiem sāpēs visu mūžu," sacīja bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš.
Bijušais Satversmes aizsardzības biroja "šefs" Jānis Kažociņš ir viens no tiem, kas piekrituši strādāt komisijā. Premjers viņu uzrunājis komisijas vadītāja amatam. „Ja mēs esam atbildīga valsts, mums ir jādara viss iespējamais, lai pārliecinātos, ka tā vairs nevar notikt. Protams, negadījumi un kļūdas būs, bet mums ir no tā jāmācās un jārada sistēma, kurā tas neatkārtojas," uzsvēra Kažociņš.
Jaunizveidotā komisija sola atrast veidu, kā iegūt pēc iespējas vairāk sabiedrības rīcībā esošas būtiskas informācijas. „Ja viņiem ir informācija, kuru viņi var sniegt par šiem procesiem – arī anonīmi, bet pārbaudāmā veidā, tad mēs ļoti labprāt to pieņemtu un ņemtu vērā arī savā ziņojumā," norāda Kažociņš.
Komisijas darbs varētu ilgt apmēram gadu un secinājumi publiskoti pēc Saeimas vēlēšanām. Sabiedriskā komisija strādās valdības paspārnē, bet būs neatkarīga un nedublēs policijas izmeklēšanas darbu, bet meklēs sazobi ar to un vērtēs problēmu plašāk, lai neviena valdība tās secinājumus nevarētu atļauties ignorēt, saka uzņēmēja Baiba Rubesa, kas arī piekritusi šim darbam.
Kas ir riski šādai komisijai? Viens ir konfidencialitātes nodrošināšana līdz ziņojumam. Mēs esam maza sabiedrība, būs atkal „viena tante teica" vai „es noteikti zinu". Ir svarīgi, ka komisija un cilvēki, ar ko tā strādā, var būt vienā konfidencialitātes lokā no sākuma līdz beigām," teica Rubesa.
Komisijas locekļu kandidāti gan uzsver – tās mērķis nav darīt policijas darbu un apsūdzēt kādu individuāli, bet atrast nepilnības dažādās sfērās, kuras kopumā sekmējušas traģēdiju.
„Ja viņi šodien šādi sev definēja, tad tā ir šo amatpersonu, organizāciju atbildība sabiedrības priekšā, ja viņi nevarēs veikt efektīvu darbību, katrs varēs izdarīt pats savus secinājumus," LTV norādīja Mārcis Skadmanis, kurš traģēdijā zaudēja tēvu un māsu.
Par komisijas vadītāju premjers aicinājis kļūt bijušo Satversmes aizsardzības biroja vadītāju Jāni Kažociņu, šobrīd uzrunāta arī uzņēmēja Baiba Rubesa un bijusī tiesnese Ināra Šteinerte. Kopumā komisijā varētu būt septiņi ar politiku nesaistīti cilvēki, kurus apstiprinās Ministru kabinets. Līdzīgās komisijās ārvalstīs pārsvarā to sastāvā bijuši advokāti. Kontūras, kas liecina par komisijas sastāvu, atzinīgi vērtē politoloģe Iveta Kažoka. „Jau šobrīd tas komisijas sastāvs, kas iezīmējas, ir tāds, ka man ir grūti iedomāties, ka varētu sastāvā būt cilvēki, kuriem sabiedrība varētu uzticēties vēl vairāk. Viņi tomēr ir ļoti pārliecinoši ar savu kompetenci un arī iejūtību attiecībā uz notiekošo. (..) Tas, ko tajās anketās varēja redzēt, ka cilvēki ļoti vēlas šajā komisijā ieraudzīt arī kādu rokošās žurnālistikas pārstāvi, lai viņiem būtu pilnīga pārliecība, ka komisija ir līdz galam sapratusi problēmas cēloņus un nav kādi slepeni dokumenti, kas ir palikuši nepamanīti," norāda Kažoka.
Komisijas locekļi ir pārliecināti – lai kāda pēc gada, kad varētu būt pabeigts tās ziņojums, būs valdība, sabiedrības spiediens liks tās izdarītos secinājumus ņemt vērā un attiecīgi rīkoties. Piemēram, Norvēģijā pēc komisijas, kas izvērtēja Breivīka gadījumu, ziņojuma atkāpās Valsts policijas priekšnieks.
Konfidencialitāte būs jāsabalansē ar atklātību. Otrs risks – komisijas secinājumi var neapmierināt sabiedrības gaidas, kas grib rezultātu tagad un tūlīt. Tomēr vispusīgs Zolitūdes traģēdijas izvērtējums nebūs ātrs – komisijas ziņojumu varētu publicēt vien nākamā gada beigās. Katrus trīs mēnešus tā ziņos Ministru kabinetam. Komisija varēs piesaistīt Latvijas un ārvalstu ekspertus, kā arī izsaukt cilvēkus uz sarunām. Viena no komisijas loceklēm, pensionētā tiesnese Ināra Šteinerte vērtē, ka ar brīvprātības principu šajā gadījumā varētu nepietikt. „Tad 90% var pateikt, ka viņi negrib nākt. Kā tad lai mēs varam iegūt ziņas, ja gribam objektīvi spriest par notikumiem, apstākļiem, cēloņiem un sekām?" retoriski vaicā Šteinerte.
Lielas diskusijas izvērtās arī par sabiedrības iesaisti un darbu ar cietušajiem. Iespējams, atklātas apspriedes rīkos arī turpmāk, cilvēku priekšlikumus varētu pieņemt pa pastu, internetā, klātienē. Svarīga būs arī pašu cietušo līdzdalība, jo tas ir vienīgais ceļš uz izlīgumu, uzsvēra Kažociņš. Tomēr, kā atzina vairāku cietušo pārstāvji, šobrīd par notikušo vēl gatavs runāt vien retais.
