Garo ceļu cauri visai Skandināvijai invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” darbinieks Juris Pabērzs mēroja jau pērn, bet šogad atkal sēdies uz divriteņa, lai atbalstītu kolēģi Jurģi Briedi, kurš izaicinājumam piekritis par spīti redzes invaliditātei.
Pēc brauciena ar prāmi līdz Stokholmai Jurģis un Juris plāno ar velosipēdiem, nakšņojot teltīs, šķērsot Zviedriju, nelielu daļu Somijas un visu Norvēģiju līdz tās galējam ziemeļu punktam Nordkap. Vairāk nekā 2000 km garo ceļu abi puiši plāno veikt aptuveni divarpus nedēļās.
Vislabākā iespēja integrēties - parastajā skolā
“Es arī esmu mācījies parastajā skolā un es esmu sapratis - ja es būtu mācījies kādā speciālajā skolā, es nebūtu tur, kur es esmu, un droši vien šodien nekur nebrauktu. Jo man ir 10% redzes atlikums, bet, mācoties tajā skolā, es esmu integrējies un spēju pielāgoties vairāk,” stāsta Juģis.
Latvijas Radio raidījumam „Pēcpusdiena” pastāstīja „Apeirons” vadītājs Ivars Balodis paskaidroja, ka Jurģis Briedis ir gatavs veikt lielu darbu – jaunieši, kuriem ir tikai 10% redze parasti nebrauc ar velosipēdu un vēl jo vairāk, ja ir jāmēro tik liels ceļš, kā to gatavs darīt Jurģis.
Pats puisis, pateicoties savu vecāku atbalstam, ir pabeidzis skolu, taču tas bijis ļoti grūti. "Protams, skolā nebija viegli, jo neredzēju, piemēram, ko skolotājs raksta uz tāfeles, bet pats izdomāju dažādus veidus, kā informāciju iegūt," viņš skaidro.
“Ļoti svarīgi, manuprāt, lai no mazotnes cilvēki kopā dzīvotos, darītos visu, un tad tā integrācija arī vislabāk notiek. Nenotiek diskriminācijas vai baidīšanās no kāda,” norāda Juris.
Parasti skolās nedomā par to, kā uzņemt un integrēt bērnus ar invaliditāti un dara to ļoti nelabprāt, skaidroja Balodis. Vislielākā problēma ir tieši attieksme – sabiedrība un skolas nevēlas redzēt bērnus ar redzes problēmām nedz skolās vai uz ielas, nedz citur sabiedrībā.
Ar šo akciju “Apeirons” vēlas pievērst uzmanību grūtībām, ar kādām nākas saskarties vecākiem, kuri vēlas iekārtot parastā skolā bērnus ar fizisku invaliditāti.
“Mūsu redzeslokā ir vairāki desmiti gadījumu, kad skolas neuzņem bērnus tikai tādēļ, ka viņiem ir invaliditāte. Šāda situācija ir visaugstākajā mērā diskriminējoša, negodīga un nepieļaujama. Jurģis Briedis, kurš šogad dodas uz Nordkapp ar velosipēdu ir piemērs tam, ka, neskatoties uz invaliditāti, cilvēki var veiksmīgi mācīties vispārizglītojošās skolās un pēc tam būt sociāli aktīvi un konkurētspējīgi darba tirgū”, stāsta Balodis.
Divu gadu ciņa par iespēju iet skolā
Līdz ar daudziem citiem vienaudžiem mācības skolā šoruden jāuzsāk arī mazajai Katrīnai, kura atklāj, ka viņai gribas iet uz skolu. Līdz šim Katrīna apmeklējusi parasto bērnudārzu kopā ar māsām, bet centieni meitu iekārtot arī parastā skolā viņas vecākiem rezultējušies vairākus gadus ilgā cīņā.
“Es pieļauju, ka speciālā izglītība ir vajadzīga ar atsevišķu diagnozi, bet tas nav stāsts par manu bērnu un šo diagnozi. Tas, ko es esmu izdarījusi, tas nav normāli, mēs esam kā ģimene un skolas vecāku padome aizlauzušies līdz domes vadībai un mums ir apsolījums, ka līdz septembrim skola būs pielāgota. Bet to nevar izdarīt vecāks parastais, es esmu patērējusi precīzi divus gadus pirms bērns sāk iet pirmajā klasē, lai viņam būtu skola, kur mācīties,” stāsta Katrīnas mamma Jana Krūmiņa.
To, ka arvien vairāk ir šādu vecāku, kas vēlas bērnus ar fizisku invaliditāti laist parastā skolā, bet saņem atraidījumu, atzīst arī tiesībsargs Juris Jansons. Viņš uzsver – problēma nav likumdošanā vai finansējumā: “Galvenokārt tā ir attieksme, tā ir sabiedrības attieksme un galvenokārt attieksme no tām atbildīgajām amatpersonām, kurām ir jānodrošina tie principi, kas jau ir noteikti likumdošanas aktos. Skola nav gatava, skola negrib, skolai tas liekas grūti, skola nav atradusi līdzekļus, lai uztaisītu kādu uzbrauktuvi, skolai nav pietiekami informācijas par metodiskajiem materiāliem, skola negrib daudz krāmēties, jo tad ir kaut kādi papildu papīri jāaizpilda.”
To, ka problēma ir samilzusi, apstiprināja Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Viņa paskaidroja, ka visi likumi, plāni un dokumenti valstī ir labi sagatavoti, taču ar to izpildi ne vienmēr ir raiti. Grāvere atgādināja, ka visi bērni ir vienlīdzīgi un visiem ir jābūt iespējai mācīties tuvākajā mācību iestādē.
Savukārt Saulkrastu vidusskolas direktore Velta Kalnakārkle norādīja, ka ne visus bērnus tomēr var uzņemt skolās. No vienas puses, skolotāji gatavojas un apgūst prasmes un zinības, kas palīdzēs bērniem ar invaliditāti iejusties un adaptēties mācību iestādē. Tomēr, no otras puses, skolas var palīdzēt bērniem integrēties tiktāl, lai pati nekļūtu par sociālās aprūpes iestādi, norādīja Kalnakārkle.
