Naudas sods, piespiedu darbs un pat brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem – šādu sodu plejāde ļoti iespējams turpmāk draudēs tiem, kuri publiski noliegs vai slavinās PSRS un nacistiskās Vācijas īstenoto agresiju pret mūsu valsti. Vairāki šo Krimināllikuma grozījumu aizstāvji atzīst – galvenais mērķis ir sodīt tos, kuri noliedz Latvijas okupācijas faktu vai arī publiski apgalvo, ka tas noticis Latvijas interesēs.
“Mēs negribam sodīt cilvēkus, ja viņiem ir tādas domas. Te nav mērķis ierobežot cilvēka vārda brīvību. Bet, ja publiskos pasākumos cilvēki viennozīmīgi apgalvos, ka Latvija netika okupēta, ka iestājās PSRS tāpēc, ka latviešu tauta to gribēja, par to būs paredzēta atbildība,” saka Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (“Vienotība”).
Epicentrā ir jautājums – kā noteikt, kuros brīžos okupācijas vai citas iebrucēju agresijas formas noliegums būs sodāms un kuros ne? Tieslietu ministre Baiba Broka pārliecināta, ka atbildīgās iestādes spēs tikt galā ar katras konkrētās situācijas izvērtējumu. “Protams, ka dzīvē un praksē – tad, kad radīsies pirmais precedents, kad tiesai un tiesībsargājošajām iestādēm vajadzēs vērtēt konkrēto faktu un piemērot, un skatīties, vai ir noziedzīga nodarījuma sastāvs, protams, būs dažādas diskusijas, bet pilnībā paļaujos uz mūsu tiesībsargājošo institūciju profesionalitāti un arī uz tiesu, lai mēs atbilstoši vērtētu un lai nebūtu pamats bažām, ka par katru viedokļa paušanu personai tiks piemērota šī valsts represīvā metode,” norāda tieslietu minister Baiba Broka (NA).
Jau kritiskāks ir “Saskaņas centra” politiķis Valērijs Agešins.
“Man šķiet, ka šis piedāvājums ir tik plaši interpretējams, ka paver plašas iespējas saukt pie atbildības praktiski jebkuru citādi domājošu cilvēku. Turklāt es domāju, ka šie priekšlikumi neveicinās kritisku domāšanu, būtiski ierobežos zinātniekus, kuri varbūt vēlēsies izpausties un svarīgākais – nav skaidrības, kā tiesībsargājošās iestādes varēs piemērot šo normu,” norāda Agešins.
Drošības Policija LTV atzina, ka atbalsta kriminālatbildību par abu lielvaru vēsturiskās agresijas noliegšanu vai attaisnošanu, taču – konkrētais likumprojekts var radīt problēmas. “Piedāvātā redakcija satur vairākus vērtējuma jēdzienus (piemēram, „aizvainojoša apšaubīšana”)Turklāt tāds jēdziens kā „aizvainojoša apšaubīšana” ir ļoti plaši interpretējams [...] Turklāt kriminālatbildības paredzēšana par atsevišķu vēsturisku faktu „apšaubīšanu” no starptautiskā viedokļa varētu būt vērtējams kā nesamērīgs vārda brīvības ierobežojums," raksta Drošības policija.
Okupācijas muzeja direktores vietnieks Gunārs Nāgels rāda stendu, kas veltīts 1941. gadam, kad Padomju okupāciju Latvijā nomaina nacistiskās Vācijas okupācija. Tie ir neapstrīdami fakti, uzskata Nāgels. Kā izskaust publiskus, Latvijai nepieņemamus izteikumus? - viņaprāt, vienā pusē ir sabiedrības izglītošana, taču radikālos gadījumos būtu derīgs arī jaunais likuma punkts. “Un iemesls tam ir, ka šādai runai ir sekas. Naida runai ir sekas, okupācijas nozieguma noliegšanai ir sekas, tas iet pie mūsu valsts pamatiem. Tā kā šī nozieguma noliegšana grauj Latvijas neatkarību un to mēs nedrīkstam pieļaut,“ saka Nāgels.
Un tomēr - Nāgels nav pārliecināts, vai ir likšana aiz restēm nav pārāk barga pieeja. Pētnieks Mārtiņš Kaprāns uzskata – padomju varas un nacistu agresijas nosodījuma ierakstīšana likumā nav pretrunā ar Latvijas līdzšinējo vēsturisko nostāju. Taču viņam netop skaidrs, kas domāts ar jēdzienu “agresija” un par kādu laika posmu ir runa.
„Mēs varētu runāt arī par agresiju sovjetizācijas kontekstā, kas ir kolektivizācija, kas ir visu sadzīšana piespiedu kolhozos, rusifikācija, kas ir daļa no šīs agresijas izpausmes (..) Ja tas vienkārši domāts kā mazāk agresīvs vārds mūsu bēdīgi slavenajai okupācijas fakta neatzīšanai vai atzīšanai, tad varbūt vajadzēja arī konkrēti nodefinēt!“ pauž Kaprāns.
Pašreiz likumprojektam jāvārdu teikusi Saeimas Juridiskā komisija un Saeimas galīgais balsojums notiks jau nākamnedēļ.
