Ekspedīcija Baltijas ceļa garumā: Vajadzības gadījumā baltieši arī šodien būtu vienoti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Latvijas Radio komandas jaunākā paaudze, kas pati nav piedzīvojusi Baltijas ceļa laikus, turpina savu ekspedīciju pa Baltijas ceļa pēdām, lai saprastu, ko tas toreiz nozīmēja baltiešiem un vai tas joprojām ir dzīvs.

Pēc ekspedīcijas nedēļas garumā jaunieši stāsta par saviem iespaidiem un secinājumiem.  

Rūdolfs atzīst, ka viņu aizkustināja cilvēku emocionālās atmiņas par Baltijas ceļu: „Personīgi man vislielākais gandarījums bija satikt tos cilvēkus, kas ar mani runāja ļoti emocionāli. Pat ar asarām acīs atcerējās Baltijas ceļu. Un viņiem tas ir bijis tiešām milzīgs, emocionāls pasākums. Man tieši tas palicis visvairāk atmiņās.”

Annija gan piebilst, ka daudzi cilvēki teica pilnīgi pretējas lietas: „Kāds gāja garām vienkārši un tāpēc tur nokļuva. Bet kāds ar mērķi devās no tālienes ar visiem bērniem, ar visu ģimeni kopā.”

Jaunie radiožurnālisti pamanījuši atšķirības, kā par Baltijas ceļu runā dažādas paaudzes. „Nu, viņi to visu zina no vecāku stāstiem vai no tā, ko mācījušies skolā. Un viņi jau zina tikai vēstures faktus. Viņiem nekādas emocijas nevar būt,” norāda Rūdolfs. Bet Paula piebilst: „Viņiem ir tieši tāpat, kā mums.”

Māris gan atceras, ka Lietuvas pilsētā satika pusi Faustu, kurš emocionāli stāstīja, cik viņam tas ir nozīmīgi, ka kaut kas tāds ir pastāvējis. „Jā, es arī uzreiz atcerējos par šo puisi. Viņš tiešām tik emocionāli mums stāstīja un tik bija iedvesmots par Baltijas ceļu. Man pat likās, ka viņam ir žēl, ka piedzima tik vēlu,” stāsta Annija.

Daudzi gan arī nezināja, kāpēc tas bija tik svarīgi un kāpēc par to būtu jāzina, norāda Paula. „Bija daļa, kas teica, ka tā vienotība tad bija spēcīgāka, nekā ir tagad. Un bija arī daļa, kas teica, ka Baltijas ceļš būtu iespējams arī tagad, ja būtu liela bēda. Tātad ir jābūt arī iemeslam, lai cilvēki arī tagad būtu tik vienoti. Jo tas kopējais uzskats ir tāds, ka latvieši ir katrs par sevi. Vispār Baltijas valstis ikdienā ir katra par sevi un savā starpā vienojas tikai tad, ja ir iemesls,” saka Paula. Annija gan piebilst, ka daudzi asociē sevi nevis ar Baltiju, bet Eiropas Savienību.

„Man liekas, tas bija Latvijas pierobežā, kur satikām daudzus veca gada gājuma cilvēkus, kuri vienkārši nevēlējās ar mums runāt Baltijas ceļa kontekstā. Mēs sākumā nesapratām, kāpēc, bet varēja manīt, ka viņos ir kaut kāda sāpe. Mēs domājām, ka tas varbūt ir kaut kas personisks, ka kāds ģimenes loceklis, kurš kopā ar viņiem ir piedalījies, vairs nav,” stāsta Paula.

„Iecavā mēs satikām kādu vīrieti tirgus placī, kurš arī, tāpat kā cilvēki iepriekš, nevēlējas par to runāt. Un tad mēs vienkārši viņam pajautājam, vai viņš jūtās apčakarēts. Uz to bija apstiprinoša atbilde. "Tas, ko solīja, stāvot Baltijas ceļā, - liela daļa no tā šodien nav apstiprinājusies. Un mēs šobrīd nekur tālāk, viņaprāt, kā bija PSRS laikos, nemaz neesam tikuši,” skaidro Rūdolfs. Arī Māris atceras kādu Vidzemē satiktu sieviete, kura ar siltām jūtam atcerējās Baltijas ceļu, taču, pieminot mūsdienas, viņas emocijas noplaka: „Tā realitāte ir  daudz bēdīgāka nekā viņiem gribējās toreiz, kad viņi tur stāvēja.”

Pēdējais jautājums, ko jaunieši vaicāja intervijās – vai tagad būtu tik daudz cilvēku, kas dotos stāvēt šādā akcijā. „Daudzi bija, kas teica, ka ir vajadzīgs iemesls. Arī runājot par sevi, es nezinu, vai tāpat ietu pastāvēt,” saka Annija. Bet tāpat vien jau nekas netiktu organizēts, piebilst Paula. Jaunieši arī secina, ka katrs no viņiem būtu gatavs piedalīties, ja būtu iemesls.

„Katrā ziņā kaut kādu Baltijas vienotību arī tagad noteikti vajadzētu. Varbūt ne Baltijas ceļa formā vēlreiz, bet, ja tāda vienotība būs vajadzīga, es tajā noteikti piedalīšos,” saka Māris.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti