Otrā diena. Mūsu ekspedīcija turpinās Igaunijā. Tā kā šodien mērojams tālāks ceļš, izbraucam laicīgi - plkst.6.30. Ir agrs, tāpēc raiti tiekam ārā no Rīgas un pa Siguldas šoseju dodamies Igaunijas virzienā. Lēnām tuvojoties robežai, aizkavējamies Kocēnos, kur 12 kilometru garumā tiek remontēts ceļš un satiksme ir ierobežota. Pēc divām stundām esam sasnieguši Igaunijas robežu, lai arī mazliet vēlāk kā plānots.
Pirmā Igaunijas pilsēta ir Karksi. Neliela, kā jau pierobežas pilsēta.
Šeit uzreiz jūtams cits svešvalodu zināšanu līmenis - ar pirmajām grūtībām saskaramies, uzrunājot cilvēkus, kas nerunā ne angļu, ne krievu valodā. Vēlāk noskaidrojam, ka daudzi igauņi krieviski nerunā principiālu apsvērumu, nevis zināšanu trūkuma dēļ. Mūsu šoferis atklāj, ka arī padomju laikos igauņi nelabprāt runājuši krievu valodā. Kad uzrunātie cilvēki saprot, ka esam no Latvijas, viņi izrāda nedaudz lielāku interesi atbildēt uz mūsu jautājumiem.
Pa līkumainu un kalnainu ceļu dodamies tālāk uz Vīlandi. No Karksi iedzīvotājiem uzzinājām, ka Vīlandē šodien norisinās folkfestivāls, tāpēc ceram šeit sastapt daudz cilvēku.
GPS sistēma ir mūs aizvedusi līdz pilsētas centram. Lai arī tas izskatās plaši apdzīvots, ar aktīvu satiksmi un vairākiem tirdzniecības centriem, cilvēki ar mums runā nelabprāt. Nospriežam - tāda tā ziemeļnieku daba, bet nepadodamies.
Sastopam jauniešus ar labām angļu valodas zināšanām, kas spēj pastāstīt par Baltijas ceļu. Tas iepriecina. “Mana mamma un tēvs tur bija. Es atceros, mana mamma tad bija stāvoklī ar manu mazo māsu. Viņa stāsta, ka tā bija ļoti emocionāla diena, kad Baltija bija viena priecīga ģimene. Tas ir vienīgais, ko viņa ir teikusi. Es biju par mazu, lai atcerētos.”
Nākamā pieturvieta - Vohma. Diezgan lielā ciematā lielveikals, aptieka, pat sveču rūpnīca. Pie sveču veikala uzejam nelielu zvēraudzētavu ar trušiem, jūrascūciņām, putniem un kazām. Kaut arī pēc vietējo nostāstiem šeit var sastapt daudz krievvalodīgos, tos nemanām.
Savu Igaunijas ceļu noslēdzam Turi. Ceļš uz pierobežas pilsētu kvalitatīvi asfaltēts un gluds. Pēc skata - Igaunijas maizes klēts, jo apkārt vieni vienīgi labības lauki. Ap pulksten pusdiviem ierodamies Turi.
“Es biju mazs puika, bet es atceros, ka mēs tur braucām ar lielu mašīnu, visi bērni no manas mājas. Man bija trīs vai četri gadi, un tad man likās, ka tā bija kaut kāda parāde. Tagad es zinu, kas tas bija. Tas bija unikāls notikums. Nekur citur tas nav atkārtots. Tas parādīja, ka mēs esam atsevišķas valstis no Krievijas, un Baltijas valstis to izdarīja bez ieročiem rokās.”
Arī šeit komunikācija ar igauņiem ir apgrūtināta, liela daļa cilvēku runā vien dzimtajā valodā. Mūsu vienīgais trumpis ir viltīgā uzrunāšanas tehnika - ceļā esam apguvuši pieklājīgas sasveicināšanās frāzes igauņu mēlē. Tomēr tur arī mūsu saruna izbeidzas. Vaicājot vietējiem, vai viņi saprot krievu valodu, populāra atbilde ir - mazliet. Izrādās, mazliet ir nemaz. Līdz ar to mūsu cerības apsīkst.
Ceļā uz Turi ievērojam apskates objekta zīmi ar uzrakstu “Balti kette”. No vietējiem tapa skaidrs, ka tas nozīmē “Baltijas ceļš” igauņu valodā, tāpēc atpakaļceļā nolemjam piestāt un izpētīt, kas tur atrodas. Ceļa malā atrodam piemiņas akmeni. Uz tā - Baltijas ceļa apraksts visās trīs valodās. Tā nobeigumā vēlējums “Dievs, sargi Igauniju, Latviju, Lietuvu!”.
Šo vietu iemūžinām fotogrāfijās un, gandarīti par atradumu, dodamies atpakaļ uz Latviju.
Uz Igaunijas-Latvijas robežas uzņemam pēdējo kopbildi un mērojam ceļu mājup.
Divās dienās esam mērojuši 1000 kilometrus un noskaidrojuši, ka Baltijas ceļš iet cauri tautām un paaudzēm vēl šodien.
