„Pirmais, ko es tagad atceros no brauciena, ir manas lielās mokas ar krievu valodu. Bet kopumā vismaz sapratu, ka man tā ir jāiemācās, jo citādāk - par kādu vienotību mēs varam runāt starp Baltijas valstīm, ja mēs pat nevaram komunicēt savā starpā. Bet grūti bija,” secina viens no jaunajiem Latvijas Radio žurnālistiem, ekspedīcijas dalībnieks Māris. „Kad beidzot palika labāk ar krievu valodu, tad vairāk arī tā nederēja, jo beigās mēs jau bijām Igaunijā, kur es vairāk nevarēju izcelties ar savām zināšanām, jo tur viņi vienkārši nesaprata.”
Savukārt Annija stāsta par savu izbrīnu Lietuvā: „Lietuvieši pierobežā, 30-gadīgi cilvēki stāsta par to, cik krievu laikos viņiem bija labi. Tas bija ļoti negaidīti. Un labi bija tāpēc, ka viņi varēja strādāt. Bet trīsdesmit gadīgs cilvēks stāsta... Kā viņš varēja tad strādāt?! Nu, mani tas ļoti izbrīnīja.”
Paula stāsta, ka pierobežā daudzi latvieši atzinuši, ka nav apmierināti ar pašreizējo iekārtu: „Jā, tā bija tendence tieši latviešiem. Viņi teica, ka vispār neapmierina pastāvošā valsts iekārta. Viņus neapmierināja arī tad. Un būtībā, viņi varbūt nemaz nezina, ko grib.” Māris gan piebilst, ka tā nevarētu teikt par visiem pierobežas ļaudīm: „Piemēram, Grenctālē bija sieviete Daiga pie veikala, kuru runāja par Baltijas ceļu kā par reliģiju.”
„Katrā ziņā cilvēki bija ļoti dažādi un tos nevar nekādi iedalīt,” secina Rūdolfs. „Varbūt nav slikti nemaz, ka mēs neesam tik daudz vienoti, cik mēs esam arī konkurenti savā ziņā. Mums ir tāda labestīga sacensība savā starpā,” saka Māris.
„Braucot pa Baltijas ceļu, domās visu laiku bija intervijas un tas, kā tiks sižeti montēti. Bet tad vienā brīdi es iedomājos – tas [ceļš] taču ir nenormāli garš. Kā cilvēki varēja tik daudz sastāties, jo cilvēks taču ir šaurs? Un mēs braucām stundām, stundām. Un tas asfalts ir nebeidzams...
Kartē tā nemaz neizskatās, bet, kad tu tiešam stundām brauc un iztēlojies, ka tur visur nepārtrauktā līnijā stāvēja cilvēki. Tas tikai nozīmē, cik tas bija ambiciozs projekts un kā tas ir izdevies, lai mēs atceramies, ka tā brīvība nebija par brīvu nemaz,” saka Māris.