Karps norādīja, ka pēdējo gadu siltas ziemas cilvēkus pieradināja, ka arī ziemā var braukt kā vasarā, bet vecāka gada gājuma cilvēki atceras, kā bija, kad novembrī uzkrita sniegs un turējās līdz martam. Ziema nav nekas neparasts, šajos platuma grādos ar to jārēķinās, sacīja Karps.
Viņš uzsvēra, ka ziemas ceļu uzturēšanas normatīvi ir vienošanās ar sabiedrību, kādam jābūt ceļam, bet jāsaprot, ka naudas ir tik, cik ir. Ja uzturēšanas prasības ziemā pie pašreizējā finansējuma paaugstinās, būs mazāk naudas vasarai bedru labošanai, grāvju labošanai. Ziemā iztērētā nauda nedod pievienot vērtību, norādīja Karps.
„Spēles noteikumus neizdomājām mēs, bet valdība, ja sabiedrība vēlas augstāku uzturēšanas līmei, uzturētāji var būt tam gatavi, sagatavojot cilvēkus un tehniku, bet šobrīd mēs strādājam ar to finansējumu, kas ir,” uzsvēra Karps.
Viņš stāstīja, ka, piemēram, normatīvajos aktos noteikts, ka apledojums jānovērš trīs stundas pēc apledojuma sākšanas, „mēs neveicam preventīvus darbus”.
Viņaprāt, labāk būtu sabiedrībai vienoties sabiedrībai par atbilstošu braukšanu, labākām riepām, un ziemā ietaupīto naudu labāk ielikt vasarā ceļa atjaunošanā.
Ja būtu regulējums preventīvajām darbībām, un nauda vasarai, tad viss būtu kārtībā, bet pašlaik tā nav, atzina Karps.
Latvijas apdrošināšanas asociācijas prezidents Jānis Abašins piekrita, ka jārēķinās , ka ir ziema, bet, varbūt tomēr jāsāk pāriet uz preventīvo darbu, „jo mēs pārāk zemu vērtējam cilvēku dzīvības, tās dārgākas”.
Ja būs sabiedrības spiediens, tad būs jārēķina, cik izmaksā labāka ceļu uzturēšana, tad „sabiedrības spiediens lai arī ir tas, kas paspiež uz labākiem ceļiem”, sacīja Abašins.
