Ir vēla pēcpusdiena, un Briselē, Eiropas Savienības (ES) Padomes ēkas lielajā ātrijā atkal ir sanesti galdi un tas ir pārvērsts milzu mediju zālē. Šis ir ES līderu vasaras sanāksme un pēdējais lielais notikums Latvijas prezidentūras sešos mēnešos.
Ārpusē ir karsti, jo Briselē beidzot iestājusies vasara, bet vēl pamatīgāka "pirts kuras" zālē pie līderu galda, kur strīdas par bēgļu sadalīšanu visā Eiropā.
Šī gan ir reize, kad Latvijai kā prezidējošajai valstij nav lielas teikšanas - līderu sanāksmes vada Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, taču simboliski šis ir brīdis, kad prezidentūrām pievēršas, aizvadot līdzšinējo un sagaidot jauno. Ne velti preses zālē žurnālisti ielenc jauši vai nejauši te ienākušo Luksemburgas līderi Ksavjē Betelu.
Tikai pusmiljona iedzīvotāju lielā Luksemburga ir nākamā, kas pārņems prezidentūru pēc Latvijas, bet atšķirībā no Latvijas tā šo pienākumu veiks jau 12.reizi.
Atskatoties uz aizvadīto laiku, Latvijas prezidentūrai vairāk tiek komplimentI, ne kritika, arī no avotiem, kurus iztaujāju ārpus ieraksta, jo darba specifika liedz nosaukt vārdu ēterā.
Sarunās ar avotiem, kuri prezidentūras laikā cieši strādājuši ar Latvijas pārstāvjiem gan Eiropas Parlamentā, gan Padomē, pieredze ir viens no faktoriem, kuru min kā iemeslu, kādēļ Latvijas prezidentūra sešos mēnešos ir pieļāvusi arī kļūdas.
Viens no gadījumiem, uz kuru norāda vairāki Latvijas Radio apvaicātie avoti, ir sākotnēja atteikšanās piedalīties Eiropas Parlamenta debatēs par Ungāriju, kura paziņoja, ka atjaunos nāvessodu. Starp Eiropas Parlamenta prezidentu Martinu Šulcu un Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāri Zandu Kalniņu-Lukaševicu, kura visus šos sešus mēnešus pārstāvēja prezidentūru parlamentā, notika sarakste, kurā Šulcs neslēpa sašutumu par prezidentūras atteikšanos pārstāvēt Eiropadomi tik svarīgā sanāksmē, taču galu galā Kalniņa-Lukaševica parlamenta sēdē bija, tomēr dziļāk debatēs neiesaistījās, sakot - tā kā Ungārijas gadījums nav pārrunāts Eiropadomē, tad Latvijai kā prezidējošajai valstij, kas pārstāv pārējās, nav tiesību izteikties.
Avoti parlamentā norāda, ka Latvija šajā brīdī parādījusi, ka ārkārtīgi baidās sabojāt reputāciju un nepateikt ko lieku, kas varētu atspēlēties prezidentūrai kopumā, un šādi piesardzības brīži ir bijuši vairāki. Tomēr, kā saka eksperti, tas nebija pasaules gals un gadījums, kas būtu radījis lielu kaitējumu Latvijas prezidentūras tēlam.
Pie citām Latvijai mazāk veiksmīgām lietām pieskaita faktu, ka pietrūkst plašāk pazīstamu politiķu, kuriem būtu vieglāk nokļūt ārzemju mediju slejās, kuri brīvi runātu angliski un kuru vārdam būtu lielāks svars arī lēmumu procesā. Taču tajā pašā laikā pamanīta Latvijas diplomātu centība, organizētība un ASV prezidenta Baraka Obamas saukļa "Yes, we can!" jeb "Jā, mēs varam!" cienīga attieksme.
Tā jo īpaši izpaudusies spējā līdz galam novest, proti, panākt, ka par to nobalso arī Eiropas Parlamentā, daudzu ļoti apšaubīto tā saukto Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera plānu par daudzu miljardu eiro piesaistīšanu Eiropas ekonomikai, garantējot finansiālu plecu privātajiem investoriem riska ieguldījumos.
Šo faktu izceļ izdevuma "Financial Times" žurnālists Briselē Pīters Špīgels: "Manuprāt, Latvijas prezidentūra bija ļoti laba un veiksmīgi tika galā, piemēram, ar investīciju jeb tā saukto Junkera plānu. To izvirzīja cauri Eiropas likumdošanas procesam tādā ātrumā, kādu reti te gadās redzēt. Tas bija viens no pienākumiem, kuru nācās darīt nevienam citam kā tieši prezidentūrai. Otra lieta ir arī datu aizsardzība, kura karājās gaisā trīs gadus, un Latvijas prezidentūra to spēja novest līdz galam. Citos jautājumos, kuri negaidīt izlēkuši dienas kārtībā, klājās grūtāk, piemēram, imigrācija vedas lēni, jo būtībā notiek cīņa starp Eiropas Komisiju un dalībvalstīm, par to varētu būt vilšanās, arī Grieķijas aizdevuma cīņa īsti nav prezidentūras rokās. Taču Briselē galvenokārt novērtē to, kā prezidentūra spēj uz priekšu virzīt likumus, un šajā ziņā Latvija ir bijusi sekmīga."
Lai arī bez lieliem lēmumiem, tomēr pamanīts arī Latvijas sarīkotais Austrumu partnerības samits Rīgā, kuru prezidentūra bija izvirzījusi kā vienu no būtiskākajiem darbiem.
"Jau pavisam laikus bija skaidrs, ka Austrumu partnerības samits Rīgā nebūs tāds, kurā būs lieli, svarīgi lēmumi. Šajā ziņā latvieši nevienu nemānīja un nevienam nedeva veltas cerības. Tajā pašā laikā Rīgā izdevās sapulcināt tik, cik vien iespējams daudz nozīmīgu līderu - tur bija gan Olands, gan Kamerons, gan Merkele, gan Austrumu partnerības valstu vadītāji. Līdz ar to es domāju, ka tas, kā viss tik novadīts, bija precīzi mērķī un ļoti labi," saka Radio Brīvā Eiropa korespondents Rikards Džozvjiaks, kurš īpaši seko līdzi Austrumu partnerības procesam.
Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā prezidentūrai kopumā ir mazāka loma, tādēļ nerimst arī runas par to, ka valstu prezidentūras ar laiku varētu pazust pavisam, taču vairāki aptaujātie avoti norāda, ka īpaši mazām valstīm šis tomēr ir laiks, kad iepazīstināt ar sevi un izmantot iespējas tēla veidošanai gan Briselē, gan aicinot citu valstu pārstāvjus pie sevis. Latvijas pārstāvniecības ES dati liecina, ka Latviju pusgadā ir apmeklējuši 800 žurnālisti no 40 valstīm.
