Vienā no skaļākajām protesta akcijām par invalīdu tiesībām nesenā vēsturē piedalījās viena dalībniece - redzes invalīde Diāna Pikka no Krāslavas. Pie Tieslietu ministrijas viņa bija pieteikusi badastreiku.
Arī Eiropā par invalīdu tiesībām pēdējā laikā runā arvien skaļāk. Eiropas Parlamenta deputāte Angelika Vertmane no Austrijas sarakstījusi rezolūciju. Viņa aicina Eiropas Komisiju un Eiropas Savienības dalībvalstis darīt vairāk, lai nodrošinātu vienlīdzīgas tiesības.
Turklāt Angelika Vertmane īpaši akcentē sievietes ar invaliditāti: „Es uzskatu, ka ekonomiskā krīze ietekmēja ne tikai vīriešus, bet arī sievietes. Un, protams, ja sieviete ar invaliditāti ir diskriminēta vai saskaras ar milzīgiem izaicinājumiem atsevišķos gadījumos, tā saucamajos parastajos laikos vai labajos laikos, tad es ticu, ka nav pat īpaši jāatzīmē, mēs visi saprotam - viņas saskaras ar vēl lielākiem izaicinājumiem un, iespējams, ar vēl lielāku diskrimināciju sarežģītā ekonomiskā situācijā.”
Politikas veidošanas procesā Latvijā netiek īpaši izdalītas tieši sievietes ar invaliditāti, taču kopumā pirmās un otrās grupas invalīdiem dzīve nesen padarīta nedaudz vieglāka. „Līdz darbam, atpakaļ, līdz izglītības iestādei, līdz ārstam, reizēm arī to gaidīšanas laiku apmaksājam,” norāda Labklājības ministrijas pārstāve Ineta Pikša, stāstot par šāgada sākumā ieviesto pakalpojumu - asistentu invalīdiem.
Jaunais pakalpojums izpelnījies lielu atsaucību un arī kritiku. To jau saņem vairāk nekā 1800 cilvēku ar smagiem funkcionāliem traucējumiem no vairāk nekā simt pašvaldībām. Pikša gatava pastāstīt arī par kritiku: „Faktiski mēs ļoti daudz sūdzību saņēmām tieši par asistenta pakalpojumu. Un dominējošās parasti ir tādas, ka viņi gribētu nevis pakalpojumu, bet pabalstu, līdz ar to viņiem nepatīk šie ierobežojumi: atskaites, kontaktēšanās ar sociālo dienestu. Bet līdzko tās ir publiskās finanses - valsts nauda - mēs bez tā nevaram iztikt. Jo tad tas ir pabalsts.”
Pikša norāda, ka cilvēki ar invaliditāti sūdzas arī par to, ka pašvaldībā trūkst asistentu. Dažas pašvaldības arī ļoti skrupulozi tulkojot valdības noteikumus. Piemēram, izvēršas strīdi par to, cik asistenta stundas apmaksās.
Tomēr nevalstiskās organizācijas „Sustento” vadītāja Gunta Anča norāda, ka ļoti priecājas par asistenta pakalpojuma ieviešanu. „Cilvēks ar invaliditāti ir ļoti atkarīgs no apkārtējo palīdzības. Līdz tam brīdim, kad parādījās asistenta pakalpojumi, šo palīdzību - ļoti elementāru - piemēram, paēst, apģērbties, iziet ārā vai izdarīt vēl kādu citu lietu - sniedza radi un draugi. Tas savukārt nozīmēja tikai to, ka cilvēks katrreiz bija spiests kādu palūgt to darīt,” skaidro Anča.
Eiropas valstīs asistentu programmas tiek īstenotas ļoti dažādi. Piemēram, atsevišķās valstīs asistenti ir profesionāli apmācīti. Latvijā tā nav, daudzi ir radinieki. Arī samaksa dažādās valstīs atšķiras. „Man ir ļoti brīnišķīgas paziņas šeit Beļģijā, viņām katru mēnesi asistenta pakalpojumiem tiek piešķirti četri tūkstoši eiro,” stāsta Gunta Anča. Viņām ar paziņu ir viena un tā pati diagnoze, taču asistents ar paziņu pavada 24 stundas dienā. Savukārt Ančas asistents ar viņu ir kopā aptuveni 20 stundas nedēļā un par to saņem aptuveni 70 latu mēnesī.
Labklājības ministrija sola uzlabot programmu, ņemot vērā sūdzības. Taču, kad mūsu asistentiem varēs maksāt vairāk, tas gan pagaidām nav skaidrs.
