Līdz šim bija tikšanās gan ar cilvēkiem, kuri šajā namā strādāja vēl pirms gadiem desmit, gan tādiem, kuri Stūra māju iepazina tikai šovasar, kad to pirmoreiz atvēra publikai. Taču pēdējā stāsta varonis Ēriks Tomsons pats ir izgājis cauri Stūra mājas ellei visbaisākajā laikā - pagājušā gadsimta 40.gadu beigās. Lai gan šo drūmo laiku sirmajam bēgļu pārcēlājam vairs atcerēties negribas, Tomsons ir pārliecināts - Stūra māja jāsaglabā kā piemineklis
Ar Ēriku Tomsonu Latvijas Radio korespondente tiekas viņa mājās Valmieras pievārtē. Smaidīgs un pie labas veselības, 96 gadus vecais kungs aicina istabā, kur priecīgi spriņģo takšu meitene Lorija. „Tā ir mana draudzenīte - gēnos viņai kaut kas no cirka! Paķer kaut ko mutē, sviež gaisā un smīdina mani,” smejas sirmais kungs.
Par Ērika Tomsona mūžu varētu rakstīt grāmatu grāmatas - Otrā pasaules kara beigās viņš no Kurzemes uz Gotlandi palīdzēja pārcelt teju tūkstoti bēgļu. Pēc astoņiem bīstamiem pārbraucieniem, no kuriem vienā vācieši pat nogremdēja viņu laivu, Tomsons tomēr nolēma vēl reizi mērot ceļu atpakaļ uz Latviju nodibināt sakarus ar Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kuri nebija paguvuši aizbēgt.
„Laimonis, mans skolasbiedrs, brauca un „iekrita”. Vēl deva iespēju braukt man. Tā es izlēmu un atbraucu, lai gan zināju, ka būs kādi krāmi un „iekrišana”. Tā arī notika. Bija nodevēji, un tā nu es tiku tajā Stūra mājā iekšā,” teju 70 gadu senos notikumus atminas Tomsons.
Čekas pagrabos pavadītos mēnešus viņš sauc par drūmāko laiku savā dzīvē.
„Stūra mājā biju ilgi, gandrīz gadu. Kādi divi mēneši bija „vieniniekā”, pratināšanā. Tas bija drūmākais laiks. Fiziskas izrēķināšanās nebija, bet psihiski gan - uz nerviem spēlēja. Pa nakti pratināja, dienā neļāva gulēt, visu laiku pa lodziņu skatījās. Ja pa dienu gulēja, tad lika karcerī. Vēlāk padzīvoju kopējā kamerā, un tad aizveda uz Centrālcietumu,” atceras Ēriks Tomsons.
Padomju vara viņu pasludināja par spiegu un dzimtenes nodevēju un piesprieda 25 gadus izsūtījumā Krievijas ziemeļos. Latviju viņš atkal ieraudzīja pēc 10 gadiem. Neatkarības gados Stūra mājā Tomsons atgriezies vienreiz - kopā ar režisoru Pēteri Krilovu. Vairāk čekas namu negriboties redzēt, bet to vajadzētu saglabāt kā atgādinājumu nākamajām paaudzēm, uzskata Ēriks Tomsons.
„Tiem, kas tur nav bijuši, varbūt arī interesē. Bet, tā kā es tur esmu cietis un mocījies, man negribas uz to vēlreiz skatīties. Kāpēc man skatīties uz drūmāko laiku savā dzīvē? (..) Kā vēstures piemineklis [Stūra māja] derētu. Kā brīdinājums tautai, ka tāda māja kādreiz ir bijusi. Lai dzīvo nacionālāk un tic savai valstij,” viņš nopūšas.
Ērika Tomsona stāsti dokumentēti Pētera Krilova jaunākajā filmā „Uz spēles Latvija”. Bet citu Stūra mājā garajos čekas gados ieslodzīto videoliecības krāj Okupācijas muzejs. Gadu gaitā apkopotos stāstus šogad papildinājuši daudzi jauni, kas gaismā nākuši tikai līdz ar Stūra mājas atvēršanu. Tos uzklausījuši un tālāk nodod gidi nu jau pilnībā izpārdotajās ekskursijās pa čekas pagrabiem.
Kam turpmāk vajadzētu būt Stūra mājā? Savas domas par to varat izteikt arī aptaujā.
