Skan latviešu valoda un līgo dziesma Timofejevkā, Sibīrijas latviešu ciemā Novosibirskas apgabalā. Videoformātā to uz Latviju atvedusi pētnieku grupa, kas trijos Sibīrijas latviešu ciemos veica ekspedīciju 2015.gadā.
Kopš iepriekšējām ekspedīcijām bija pagājuši vairāk nekā 10 gadu, un bija laiks atkal apzināt, kas pa šo laiku noticis ar Sibīrijā dzīvojošajiem latviešiem. Galvenais secinājums ir – latviešu ciemi šobrīd atrodas uz iznīcības robežas vai ir jau izzuduši, jaunieši no tiem ir devušies projām un vairs gandrīz nemaz nerunā latviski, vecākā paaudze, kas vēl zina valodu un tradīcijas, pamazām aiziet mūžībā, skaidro viens no ekspedīcijas dalībniekiem Aigars Lielbārdis:
„Cilvēkus pamest ciemus spiež ekonomiskie vai izdzīvošanas apstākļi, un, otrkārt, notiek asimilācijas process, jo trešā paaudze ir tā robežšķirtne, kad vēl saglabājas valoda, arī ceturtajā paaudzē tā vēl var saglabāties, bet tad jābūt īpašiem apstākļiem, kas to uztur”.
Notiekošais Sibīrijas latviešu ciemos var šķist kā kaut kas no mūsu problēmām attālināts, bet tā nav, jo šajos procesos mēs varam ieraudzīt nākotni tiem tautiešiem, kas tagad devušies uz citu ekonomisko trimdu.
Arī uz Sibīriju latvieši savulaik devās tādēļ, ka tā viņiem bija zeme, kur piens un medus tek.
„Mēs varam sasaistīt to ar mūsdienu latviešu migrāciju uz citām Eiropas valstīm, tāpat kā šie latvieši 19.gadsimta beigās galvenokārt pārcēlās tieši ekonomisku apsvērumu dēļ. No tā mēs redzam, ko mēs varam gaidīt no tām nākamajām paaudzēm, kas šobrīd ir pārcēlušās uz citām valstīm, citas valodas telpu, citas kultūras telpu,” spriež Aigars Lielbārdis.
Bet ekspedīcijas laikā pētnieki ne tikai konstatēja esošo situāciju Sibīrijas latviešu ciemos, viņi arī dokumentēja izceļotāju pēcteču liecības, no paaudzes paaudzē mantotos latviešu stāstus, dziesmas un tradīcijas, ko nu jau glabā gandrīz vai vienīgi tikai vecākās paaudzes cilvēki.
No Sibīrijas atvesti arī virkne zīmīgu vēsturisku priekšmetu muzejam „Latvieši pasaulē”, un par vienu no simboliskākajām liecībām stāsta muzeja pārstāve Brigita Tamuža:
„Man personīgi vislabāk patīk Ņinas Kukules vērpjamais ratiņš, kas arī būs redzams izstādē. Tas nav tikai priekšmets, tā ir vesela simbolu sistēma, caur ko arī parādās tas asimilācijas process, jo ratiņš atšķiras no latviešu ratiņa. Tas ir zilā krāsā, kas it kā latviešiem ir neraksturīga, bet uz tā ir strādājusi latviešu sieviete, apgādājusi savu ģimeni”.
Vēl interesanti priekšmetis ar simbolisku stāstu ir loga rotājums jeb tā saucamais naļičņiks, skaitīkļi, kas lietoti kolektīvā „Latvija”, kas bija nodibināts 90.gadu sākumā Lejasbulānā.
'No Sibīrijas atvestie priekšmeti, vēsturiskas un mūsdienu fotogrāfijas, kā arī videomateriāli būs aplūkojami izstādē „Cita Sibīrija”, kas 4. jūlijā tiek atklāta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
