Filmas „Oki - okeāna vidū” noskaņā ļoti būtiska loma ir amerikāņu komponista un pianista Viljama Goldšteina mūzikai. Viņš ir neparasts mūziķis. Savos koncertos viņš bieži vien uzaicina kādu cilvēku pie klavierēm, palūdz izvēlēties trīs notis, un tad no tām turpat uz vietas rada jaunu skaņdarbu.
Tieši tāds pirmsākums bijis arī Māra Martinsona filmas mūzikai. Trīs notis izvēlēties Goldšteins uzaicinājis japāņu aktrisi Kaori Momoi, stāsta procesa liecinieks - filmas galvenās vīriešu lomas tēlotājs Andris Bulis.
Man bija iespēja būt klāt šajā brīdī, kad Goldšteina kungs radīja kompozīciju no trim skaņām, ko nospieda Kaori Momoi. Tas kā dokumentāls brīdis filmā arī tika saglabāts, un pēc tam radās skaņu celiņš filmai. Skaņa filmai ir brīnišķīga, jo jau tas, ko viņš radīja uz vietas, lika „skriet skudriņām pa muguru”,” stāsta Bulis.
Aktieris atklāj, ka filmā vispār būs daudz improvizācijas momentu arī aktierspēlē un dialogos, jo Māra Martinsona princips nav bijis strādāt pēc stingri reglamentēta scenārija.
Filma uzņemta Losandželosā, daļa no tās arī japāņu aktrises Kaori Momoi dzīvesvietā, un Andris Buli pārsteidzis viņas vienkāršība un cilvēciskais siltums.
„Tas viss bija tik nepiespiesti, jo mēs daudz filmējām viņas mājā, viņa mūs cienāja ar zupu. Ja man kāds tagad nolasītu viņas sasniegumus, ka viņa Japānā ir kinoleģenda, man tas tagad liktos kaut kas tāds ļoti sevišķs, bet brīdī, kad mēs strādājām, viņa man šķita ļoti vienkārša, atraisīta. Pa vidu filmēšanai bija sarunas, kad mēs runājām par kino, seriālu kultūru, teātri, un to, cik Eiropā un Japānā daudz kas ir atšķirīgs. Es pat nezinu, kas ir vērtīgāk, vai būt ar viņu vienā kadrā vai runāt par dzīvi,” spriež Bulis.
Savā ziņā arī filma ir stāsts par Austrumu un Rietumu pasaules satikšanos. Tās galvenos varoņus liktenis saved kopā Losandželosā, taču katram no viņiem ir sava kultūras bagāža, pieredze un noslēpumi.
Kaori Momoi atveido japānieti Oki, kura izvēlējusies Ameriku, lai izbēgtu no savas pagātnes. Bet Andra Buļa loma ir Robs jeb īstajā vārdā Roberts Migla, kurš no Latvijas uz Ameriku atceļojis laimes meklējumos.
Viņš ir no Eiropas. Viņš var būt latvietis, bet tikpat labi arī lietuvietis vai polis,” skaidro aktieris. „Jo ir taču ļoti daudz tādu, kas tur grib nokļūt, lai paliktu par daļu no sistēmas. Mans varonis nav no veiksminiekiem. Bet viņš nespēj atgriezties, lai atzītu, ka ir „aplauzies”. Tā Losandželosā klājas ļoti daudziem”.
Ļoti svarīgs personāžs filmā ir pati Losandželosas pilsēta. Tajā ļoti asos kontrastos kopā sadzīvo gan cilvēka slavas augstumi, gan viszemākie kritumi, gan ieguvumi, gan smagi zaudējumi. Andris Bulis stāsta, ka Losandželosas pieredze viņam bijusi svarīga gan kā aktierim, gan kā cilvēkam.
„Šīs milzīgās mašīnu straumes, šīs bezmiega naktis. Mēs filmējām četros no rīta, un tad, kad tu redzi, cik daudz bezpajumtnieku pāriet no vienas ielas puses uz otru, kad tur brauc ielu tīrītājs, tad tu saproti, ka tur četros no rīta ir varbūt vēl aktīvāka kustība nekā pa dienu. Tas nav kā Rīgā, kad divi taksometri kaut kur aizbrauc tev garām. Un tad tu saproti, ka tu tur vairs neesi Andris Bulis,” atzīst Andris Bulis. „Rodas sajūta, ka tu esi tik niecīgs un bezvērtīgs. Godīgi sakot, atbraucot pēc tam uz Latviju, spēlējot izrādi, un, saņemot aplausus, es brīžiem domāju, cik es esmu laimīgs! Te es esmu aktieris. Savukārt, ja pajautā Losandželosā, ar ko viņi nodarbojas, katrs otrais saka: „Es esmu viesmīlis, bet patiesībā es eju uz kastingiem, uz atlasēm”. Un, kad tu saproti, cik daudz ir šādu cilvēku, tad tev gribas mājās kā Sprīdītim.”
