Andrejs Strokins līdzās fotogrāfa darbam ir aizrautīgs tā saukto atrasto fotogrāfiju kolekcionārs. Pateicoties šim hobijam, pirms vairākiem gadiem pie viņa nonāca kinoteātra „Palladium” arhīva bildes – ļoti bagātīgs krājums. Viņš strādāja pie tā apkopošanas un izzināšanas un atklāja, ka tas ir interesants materiāls, ko noteikti vērts parādīt publiski. Un tagad tas arī notiks RIFF atklāšanā.
Fotogrāfijas pirmkārt īpašas kā ļoti interesantas padomju laika liecinieces, tajās ļoti daudz atklājas tieši kinoteātra „Palladium” aizkulises pagājušā gadsimta 60.gados, saka Strokins:
„Pirmkārt laika nobīde. Tie cilvēki izskatās pilnīgi savādāk nekā tagad, tāpat arī interjeri. Otrkārt, cilvēciskais faktors, vienkārša sadzīve, kas bieži neparādās padomju laika kontekstā.Vairāk mēs esam pieraduši pie tādiem smukiem propagandas attēliem, kuri kaut kā cenšas glorificēt to padomju darbaļaužu ikdienu. Bet šajā gadījumā diezgan smieklīgas tās bildes bieži vien. Tās situācijas tādas parastas un noķertas, pat it kā garām skrienot. Tas man šķita ļoti interesanti”.
Lai izveidotu ekspozīciju festivālam, pie bilžu rūpīgas pētniecības ķēries Zigmārs Jauja. Viņš atšifrējis, ka bildēs redzamais aptver laiku no 1960. līdz 1962.gadam, kas ir ļoti interesants periods. Jau gadu vēlāk „Palladium” darbība pārtrūkst ugunsgrēka dēļ.
Atšifrēt gan līdz šim nav izdevies bilžu autoru, vienīgi diezgan droši skaidrs, ka tas bijis viens cilvēks, jo fotogrāfiju stils un rokraksts ir ļoti līdzīgs. Vienā fotogrāfijā gan mazliet pavīd viņa portrets, bet tikai ļoti neskaidrā atspīdumā uz stikla, rāda Zigmārs Jauja:
„Te ir tāda bilde, kur mēs redzam aiz stikliem filmu plakātus, un starp plakātiem tāds nedaudz miglains ieplūdis arī paša fotogrāfa atspulgs šajā stiklā. Bet mēs redzam tikai viņa cepuri, fotoaparātu un rokas, kas tur šo fotoaparātu, viņa seja ir aizklāta”.
Ekspozīcijas veidotāji ļoti cer, ka pēc izstādes atklāšanas, kad fotogrāfijas izies plašākās tautās, izdosies arī atklāt to pagaidām noslēpumaino autoru. Bildes liecina, ka viņš „Palladiumā” bijis savējais, jo visi bilžu varoņi viņa objektīva priekšā jūtas ļoti brīvi un atraisīti. Viņš tos iemūžinājis gan visikdienišķākajās situācijās, gan ballītēs, kuru, kā liecina fotogrāfijas, kinoteātra darbiniekiem nepavisam nav trūcis.
„Tur ļoti interesanti darbinieku pasākumi, kur viņi ļoti jautri dzīvo, tā kā tāda "dolce vita" – laimīgā dzīve. Es nezinu, man tas atgādina kaut kādas bezmaz vai Antonioni filmas par jauniešiem, kuri tur tā sapņaini dzīvo, tur pasaule apkārt slīd, bet viņiem ir tā sava realitāte,” spriež Zigmārs Jauja.
Ballīšu karstumā fiksēti arī pikantāki kadri – vienā no tiem redzams, kā kāds pāris uz kāpnēm nekautrīgi skūpstās oficiantes klātbūtnē, bet kādā citā – kāda skaista dāma graciozi rosās pie aparātiem kinoprojektoru telpā.
Ļoti interesantas un mazliet sirreālas ir bildes, kurās redzami mākslinieki, zīmējam kino filmu reklāmas plakātus. Bildēs varēsim ieraudzīt arī, kāds izskatījās sarga postenis kinoteātrī, kā tur notika uzkopšanas darbi ar neiztrūkstošo cinkotā tērauda spaini un vēl citas sadzīves detaļas.
Izstādi papildinās arī Zigmāra Jaujas nelieli komentāri par bildēm, kā arī lekcija tūlīt pēc izstādes atklāšanas, kurā viņš stāstīs jau plašāku kontekstu par norisēm Rīgas kinodzīvē 60.gados.
Izrādās, tolaik ļoti svarīgi bija, lai līdzās filmu izrādīšanai kinoteātros notiktu arī dažādi citi izglītojoši pasākumi:
„Tieši bērnu izglītošana, tad visādas diskusijas, piemēram, „diskusija ar veco boļševiku” vai vienā plakātā ir redzams, ka notikušas sarunas par reliģiju, kuras vada izbijis mācītājs. Protokolos var redzēt, ka visu laiku tiek pārmests, ka jūs par maz rīkojat pasākumus, vajag vēl un vēl, un vēl”.
Andreja Strokina un Zigmāra Jaujas veidoto ekspozīciju, kas vēsta par kinoteātra „Palladium” aizkulišu dzīvi 60.gados, atklās ceturtdien kinoteātrī „Splendid Palace”, pēc tam sekos arī Zigmāra Jaujas lekcija, kuru varēs skatīties tiešraidē lsm.lv.
