Latvijas Kultūras akadēmija ir latviešu teātra un kino profesionāļu kalve jau 25 gadus. Sagaidot Akadēmijas jubileju, ar fotoizstādi un filmām suminām Meistarus, kas ar savu talantīgo darbu stiprinājuši Latvijas dokumentālā kino unikalitāti, kļuvuši par iedvesmotājiem un skolotājiem vairākām Latvijas filmdaru paaudzēm. Šogad jubilejas aprit: Jurim Podniekam 65 (dzimis 1950. gada 5. decembrī), Kalvim Zalcmanim 75 (dzimis 1940. gada 14. decembrī), Hercam Frankam 90 (dzimis 1926. gada 17. janvārī).
Izstādes mākslinieks Edgars Kļaviņš. Ekspozīcijā izmantoti materiāli no Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzeja un Jura Podnieka studijas krājuma, Kalvja Zalcmaņa un viņa audzēkņu personiskajiem arhīviem.
Kalvis Zalcmanis ir Latvijas Kultūras akadēmijas goda profesors, akadēmijā strādājis vairāk nekā 10 gadus, no 1994. – 2004. gadam bijis Ekrāna un teātra mākslas katedras (tagad – Teātra un audiovizuālās mākslas katedra) vadītājs, izveidojis un vadījis TV un video operatora mākslas apakšprogrammu.
Kalvis Zalcmanis beidzis Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtu 1971. gadā, strādājis Rīgas kinostudijā, bijis vairāk nekā 50 dokumentālo filmu un aptuveni 400 kinohroniku sižetu operators, kopā ar Ivaru Selecki uzņēmis aktierfilmu Motociklu vasara (1975, rež. Uldis Brauns).
Ievērojamākās filmas: Mūžs (rež. Hercs Franks, 1972), Esības prieks (rež. Hercs Franks, 1974), Ceļojums uz Zemi (rež. Uldis Brauns, 1977), Četri meklē miljonu (rež. Ansis Epners, 1979), Edgara Kauliņa pēdējie svētki (rež. Hercs Franks, 1980), Vai viegli būt jaunam? (rež. Juris Podnieks, 1986), Es esmu latvietis (rež. Ansis Epners, 1990), Eduards Ševardnadze. No pagātnes uz nākotni (rež. Ivars Seleckis, 1992), Sods par sapni (rež. Andris Rozenbergs, 1994).
Hercs Franks (1926 – 2013) bijis Latvijas Kultūras akadēmijas goda profesors, ir viens no pasaulē pazīstamākajiem Latvijas dokumentālā kino veidotājiem – režisors, scenārists, operators, fotogrāfs.
1959. gadā Hercs Franks sāka strādāt Rīgas kinostudijā kā fotogrāfs, vēlāk – scenārists un režisors. Ievērojamākās filmas: Baltie zvani (scenārija autors, rež. Ivars Kraulītis, 1961), Gada reportāža (scenārija autors kopā ar Imantu Ziedoni, rež. Aivars Freimanis, 1965), Pusdiena (1965), 235 000 000 (scenārija autors, rež. Uldis Brauns, 1967), Mūžs (1972), Esības prieks (1974), Aizliegtā zona (1975), Vecāks par 10 minūtēm (1978), Edgara Kauliņa pēdējie svētki (1980), Augstākā tiesa (1987), Reiz dzīvoja septiņi Simeoni (1989), Ebreju iela (1992), Flashback (2002), Mūžīgais mēģinājums (2008), Baiļu robeža (kopā ar Mariju Kravčenko, 2014).
Juris Podnieks (1950 – 1992) ir Latvijas dokumentālā kino režisors un operators, kura filma „Vai viegli būt jaunam?” (1986) kļuva par spilgtu zīmi revolucionārajai situācijai, kas pakāpeniski noveda pie padomju impērijas sabrukuma. Juris Podnieks impērijas bojāeju fiksēja spilgtos ekrāna tēlos.
Juris Podnieks beidzis Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtu 1975. gadā kā operators, viņa spilgtākais operatora darbs ir Herca Franka filmā „Vecāks par 10 minūtēm” (1978). 1977. gadā debitējis kā režisors. Ievērojamākās filmas: Strēlnieku zvaigznājs (1982), Veļ Sīzifs akmeni (1985), Mēs (1989), Krustceļš (1990), Impērijas gals (1991), Klusuma stunda (1992).
